230. turpinājums. Un tūdaļ arī sākās iekārtošanās darbi, jo pie mūsu siena šķūņa, kas pļavas stūrī pie bērzu birzītes, grieza klāt ore pēc ores, un mūsu siens, kura jau tāpat bija maz, ceļoja uz svaigi raktajām zemnīcām vai zirgu mitekļiem.
(230. turpinājums)
Un tūdaļ arī sākās iekārtošanās darbi, jo pie mūsu siena šķūņa, kas pļavas stūrī pie bērzu birzītes, grieza klāt ore pēc ores, un mūsu siens, kura jau tāpat bija maz, ceļoja uz svaigi raktajām zemnīcām vai zirgu mitekļiem. Tēvs drūmi klusēja, bet māte sauca “oficiera kungus”, lai nāk un lai skatās, kādas šausmas tiek darītas. Majors iznāca pār slieksni, paraudzījās šķūnīša virzienā un noprasīja, vai tas esot mūsu. Saņēmis apstiprinājumu, tūdaļ gariem soļiem cilpoja pāri mūsu kartupeļu tīrumam, pa ceļam izvilkdams no maksts savu pistoli. Vlasovieši vācu virsnieka priekšā jutās sīki un maziņi, paklausīgi izkrāva pēdējo vezumu un aizvēra šķūņa durvis. Protams, savu nodomu viņi turpināja citā veidā, proti, šķūnim otrā pusē, kas no mājas nav redzama, atrāva pāris dēļus un vismaz pusi siena krājumu izvilka. Bet zīmīgs bija pats fakts, jo šī vāciešu komada tik ļoti kontrastēja ar iepriekš pieredzētajiem artilēristiem.
Viens no inženieriem samērā labi runāja krievu valodā, un viņš mums vajadzības reizēs kalpoja par tulku. Vakaros pie istabas stūra tika uzstādīts vecs radioaparāts, tad visi sastājās apkārt un krievu valodas pratējs tulkoja jaunāko informāciju, ko raidīja Maskava. Vienubrīd šis tulks apsēdās līdzās manam tēvam uz soliņa, un diezgan ilgi kaut ko abi sarunājās. Tēvs itin labi saprata krievu valodu, kaut pats nekad nerunāja, tikai pa retam krievu vārdam izmeta. Pēc šīs sarunas tēvs mums atstāstīja jaunāko informāciju par stāvokli frontē. Tad uzzinājām arī par neveiksmīgo atentāta mēģinājumu pret trako fīreru, jo latviešu laikraksti neko tādu nerakstīja.
Un tad vienā vakarā visi vācieši sasēdās pulciņā un krietnu stundu dziedāja melodiskas un sērīgas dziesmas, mainot vācu un franču valodu. Kad māte apjautājās par tādas skaistas dziedāšanas iemesliem, krievu valodas pratējs paskaidroja, ka viņiem naktī jābrauc uz priekšējām līnijām, kur kaujas apstākļos jāizmēģina jaunais ierocis. Un viņi dziedot tāpēc, ka nevarot zināt, vai visi paliks dzīvi.
Naktī arī gandrīz visi aizbrauca Ērgļu virzienā ar žļerkstošajām kāpurķēžu mašīnām, mājās palika tikai kādi trīs vai četri. Un pavisam agri no rīta, kamēr vēl migla nebija nokritusi, pagalmā iebrauca motocikls ar diviem vāciešiem un vienu galīgi nosmulētu krievu tankistu blakusvāģī. Tūdaļ pagalma vidū tika nolikta mazgājamā bļoda ar smaržīgām ziepēm, un sagūstītais krievs sāka mazgāties.
(Turpmāk vēl.).
