Pēc pēdējiem politiskajiem notikumiem Eiropā var teikt, ka pār Eiropas Savienību ir pārvēlies eiroskepses vilnis.
Pēc pēdējiem politiskajiem notikumiem Eiropā var teikt, ka pār Eiropas Savienību (ES) ir pārvēlies eiroskepses vilnis. Proti, ilggadējākās ES dalībvalstis Francija un Nīderlande referendumā ES konstitūcijai ir pateikušas “nē”, bet Anglija, baidoties no tādas pašas tautas attieksmes, referendumu atcēlusi uz nenoteiktu laiku.
Vai Eiropas valstu ilggadējā sadarbībā iestājusies krīze? Valkas rajona padomes priekšsēdētājs Kārlis Albergs uzskata, ka uz šo jautājumu nevar atbildēt ar “jā” vai “nē”. “Lai saprastu notikušo, jāmēģina iedziļināties to minēto valstu iedzīvotāju psiholoģijā, kuri devās pie balsošanas urnām. Franciju, piemēram, var saukt par ES veterāni, turklāt tā ir viena no lielākajām savienības loceklēm un kā dalībvalsts ES kasē maksā ļoti lielu naudu. Ilgi ES sastāvā atrodas arī Nīderlande. Šo valstu iedzīvotāji ir sasnieguši augstu dzīves līmeni, bet tagad viņi saprot, ka ar uzkrāto kapitālu vajadzēs dalīties un dot naudu mazākattīstītajām valstīm, kuras ES iestājās nesen. Skaidrs, ka šīs valstis, to skaitā arī Latvija, savienībā ir iestājušās, lai sekmīgāk varētu attīstīties, bet tas nozīmē, ka mēs vēl neesam dāsni devēji, vairāk — ņēmēji. Savukārt lielo zemju iedzīvotāji ir iedomājušies, ka no tā var ciest viņu intereses, tādēļ rodas neapmierinātība. ES konstitūcija mazliet ierobežo nacionālās intereses, bet vairāk vērsta uz pienākumiem visas savienības attīstībā. Acīmredzot lielo valstu iedzīvotāji nav pārliecināti, ka, pieņemot savienībā jaunas valstis, necietīs viņu pašreizējā labklājība, kaut arī viņiem paveras jaunas iespējas. Proti, paplašinās tirgus. Tomēr bažas, ka dalīšanās ar nabadzīgākām valstīm var kaitēt viņu dzīves līmenim, šķiet, ir stiprākas,” saka K. Albergs.
Daži ES politiķi ironiski ir izteikušies, ka Francijā un Nīderlandē notikušajos referendumos negatīvais balsojums pret ES konstitūciju apliecina — līdz šim ES vadība, domājot par savienības sabiedrības attīstību un labklājību, ir aizmirsusi pašu sabiedrību, un šī aizmāršība atspēlējusies negatīvajā balsojumā. Ironijā daļa taisnības ir. Pēdējā laikā Eiropas Savienības darbības stratēģijā arvien vairāk ir jaušamas lielkapitāla pārstāvju intereses, kuru īstenošanā cieš mazāki ražotāji, bet tas rada šķelšanos.
