229. turpinājums. Un pēc dažām stundām arī brauca vairākas smagās automašīnas, kam divu velkoņu asu riteņi apvilkti ar speciālām kāpurķēdēm.
229. turpinājums
Un pēc dažām stundām arī brauca vairākas smagās automašīnas, kam divu velkoņu asu riteņi apvilkti ar speciālām kāpurķēdēm. Slaida auguma majors ar nekad neredzētām zīmotnēm un pāris viņa palīgu ierīkojās mūsu lielajā istabā, pārējie sev mitekli atrada siena šķūnī, kur brīvajā pusē tika veidota plaša guļvieta ar pusmetru biezu siena kārtu apakšā. No lielajām automašīnām izkrāva dažādas mantas, to skaitā smilškrāsas stobrus jumta notekcauruļu resnumā un ar vairogu vienā galā. Ziemā “Tēvijā” bija plašs raksts par jauno Hitlera brīnumieroci, ko sauca par “tanku briesmām”, ar to pasvītrojot kvalitatīvu pārākumu par populārajām “prettanku dūrēm”. Tagad nu es dabūju redzēt šo baiso rīku tuvplānā, kaut paši vācu karavīri to lielākoties nebija skatījuši. Atcerējos, ka avīzē bija aprakstīts par šāda kājnieku ieroča īpatnībām, jo tajā bija apvienots “prettanku dūres” princips, kad liesma izsviežas pa stobra pretējo galu, lai novērstu spēcīgo atsitienu, ar lādiņa reaktīvo dzinēju. Pirmais bezatsitiena lielgabala jeb bazukas eksperimentālais variants esot apdraudējis pašu karavīru, jo reaktīvā liesmas strūkla varējusi apdedzināt acis, tāpēc vajadzējis lietot gāzmasku. Šis jau bija uzlabotais variants ar liesmas uztverošu vairogu.
Izrādījās, ka pie mums apmetusies kara inženieru grupa, kuras uzdevums bija izmēģināt bazuku kaujas apstākļos, veikt vajadzīgos aprēķinus un konstrukcijas uzlabojumus. Pavisam kādi desmit vai divpadsmit augsti izglītoti speciālisti, gandrīz visi no Elzasas – Lotringijas novada, arī pāris austriešu. Neparasti pieklājīga un inteliģenta sabiedrība. Kaut visi bija virsnieki un viņu statuss skaitījās īpaši augsts, nemanījām ne mazāko augstprātības izpausmi. Brīvajos brīžos vairums lasīja grāmatas franču valodā. Kad palūdza pienu vai krējumu, tūdaļ pretī deva cukuru, konfektes vai cigaretes. Komandierim nepatika, ka tiek kurināta virtuve, jo tāpat esot ļoti karsts laiks. Māte skaidroja, ka mums vajadzīgs silts ēdiens, ka ģimenē divi bērni, uz ko majors atbildēja:
– Nevāriet neko! Mēs jums dosim visu gatavu.
Un deva arī. Kad atbrauca virtuve, no mums palūdza lielo alumīnija kastroli un pielēja pilnu. Ar zupu? Tas jau bija īsts zupas biezenis, karoti varēja stāvus iespraust. Kartupeļi, burkāni, zaļie zirnīši savārīti kopā ar vistas gaļas kriksīšiem — garšīgs un sātīgs paēdiens, kāds vācu armijā laikam tikai augstākajai virsniecībai bija paredzēts.
Dienu vēlāk gar Mūsmājām pāris stundu garā virtenē sāka plūst pajūgi ar vlasoviešiem līdzīgi milzu čigānu taboram. Kur tikai kāda birzīte vai mežiņš, tur čumēja un mudžēja ar krievvalodīgiem aizmugures karotājiem. Lielas divzirgu ores, lauka virtuves un visādas būdas uz riteņiem nozuda koku zaļumā.
Un tūdaļ arī sākās iekārtošanās darbi, jo pie mūsu siena šķūņa, kas pļavas stūrī pie bērzu birzītes, grieza klāt ore pēc ores, un mūsu siens, kura jau tāpat bija maz, ceļoja uz svaigi raktajām zemnīcām vai zirgu mitekļiem. Tēvs drūmi klusēja, bet māte sauca “oficiera kungus”, lai nāk un lai skatās, kādas šausmas tiek darītas. Majors iznāca pār slieksni, paraudzījās šķūnīsa virzienā un noprasīja, vai tas esot mūsu. Saņēmis apstiprinājumu, tūdaļ gariem soļiem cilpoja pāri mūsu kartupeļu tīrumam, pa ceļam izvilkdams no maksts savu pistoli. Vlasovieši vācu virsnieka priekšā jutās sīki un maziņi, paklausīgi izkrāva pēdējo vezumu un aizvēra šķūņa durvis. Protams, savu nodomu viņi turpināja citā veidā, proti, šķūnim otrā pusē, kas no mājas nav redzama, atrāva pāris dēļus un vismaz pusi siena krājumu izvilka. Bet zīmīgs bija pats fakts, jo šī vāciešu komada tik ļoti kontsastēja ar iepriekš pieredzētajiem artilēristiem.
Turpmāk vēl
