Lauku ārstam mērķtiecīgi veidot mediķu dinastiju būtu ļoti grūti, uzskata Trikātas ģimenes ārste Inese Veršelo.
Lauku ārstam mērķtiecīgi veidot mediķu dinastiju būtu ļoti grūti, uzskata Trikātas ģimenes ārste Inese Veršelo. Viņas bērni, vērojot mammu ikdienas darba gaitās, atzinuši, ka noteikti nestudēs medicīnu.
Inese Veršelo savulaik ārstes profesiju izvēlējusies pēc vidusskolas pēdējajā klasē veiktā testa rezultātiem. Tas norādījis, ka viņai piemērotākais būtu mediķes darbs. Tā divatā ar vēl vienu klases meiteni viņas devušās uz Medicīnas institūtu.
“Tajā gadā bija labvēlīga attieksme pret lauku skolu absolventiem, jo institūtā bija sapratuši, ka laukos dzimušos cilvēkus pēc tam būs vieglāk piedabūt strādāt lauku rajonos,” atceras Inese.
Jau toreiz viņa apzinājusies, ka nevēlas doties augšup pa karjeras kāpnēm, lai kļūtu par smalku speciālisti vai iegūtu prestižu amatu. Gluži pretēji — Inese zinājusi, ka strādās laukos un viņai būs pašai savs doktorāts. Pēc augstskolas beigšanas Inese pusgadu nostrādājusi Valkas poliklīnikā. Sākotnēji gan bijis plānots doties uz Gaujienai tuvējo Zvārtavas pagastu, bet tur iedzīvotāju blīvums nav bijis tik liels, lai veidotu atsevišķu lauku ambulanci vai doktorātu. Tālāk sekojuši trīs gadi, audzinot mazuli.
Daudzi nākuši, ziņkārības dzīti
“Protams, ka pēc šāda pārtraukuma bija grūti atgriezties profesijā,” atzīst ģimenes ārste. Tā nu sagadījies, ka tieši tajā laikā atbrīvojusies lauku ārsta vieta Trikātā, bet Valkā jauniņo vairs neviens atpakaļ nav īpaši gaidījis.
Lai uzsākot darbu justos pārliecinātāka, Inese lūgusi Smiltenes slimnīcas ārstei Ievai Antonai atļauju dažas nedēļas pastrādāt un voluntēt terapijas nodaļā. “Atceros savu pirmo pacientu,” atbild ārste, vaicāta par savu pirmo darba dienu Trikātā. Lielākoties pacienti bijuši pretimnākoši, lai arī daudzi sākumā nākuši, ziņkārības dzīti, un aplūkojuši jauno kadru, kāds būs, ko jautās. “Pamazām izpētīja. Tā nebija, ka pēkšņi vairs neviens nenāktu. Bija, kuri pieņēma ātrāk, citi — lēnāk, bet sadarboties varējām normāli,” vērtē I. Veršelo.
Par sava darba novērtējumu jeb trikātiešu uzticēšanos Inese varēja pārliecināties pēc dažiem darba gadiem, kad cilvēkiem bija jāizvēlas savs ģimenes ārsts. “Lielākā daļa piereģistrējās pie manis, protams, bija arī atsevišķi gadījumi, kad cilvēki devās ģimenes ārstu meklēt uz tuvējām pilsētām. Tas ir tikai normāli. Centos strādāt apzinīgi, bet ne jau no manas pārcenšanās šajā gadījumā kaut kas bija atkarīgs. Cilvēki ir dažādi,” secina ģimenes ārste. Viņas pacientu loks šobrīd aptver divus Valkas rajona pagastus — Trikātu un Plāņus. Daži pacienti ir no kaimiņu rajona Brenguļiem, kā arī no Strenču pilsētas. Kopā tie ir 1700 dažāda vecuma cilvēki. “Prakse varbūt nav milzīga, ir kolēģi, kuriem tā ir lielāka, bet laukiem šis skaits ir liels. Tā ir plaša teritorija, kurā daudz gados vecu un nemobilu cilvēku,” salīdzina I. Veršelo.
Laimīga, ka apkārt nav cilvēku
Lai gan noteikumi paredz, ka ģimenes ārstam ir astoņu stundu darba diena, kurā mājas vizītes jāpieņem līdz pulksten 15.00, lauku ārsta ikdienu šādos rāmjos ietvert ir sarežģīti. “Strādāt iznāk 24 stundas diennaktī. Ja cilvēks piezvana, braucu pie pacienta arī naktī,” stāsta ārste. Tā notiek darbdienās, bet sestdienas un svētdienas lielākoties pieder tikai un vienīgi Inesei pašai un, protams, viņas ģimenei. Brīvdienas Veršelo ģimene pavada savā “rančo” Aumeisteru pusē.
“Tur nav kaimiņu, tāpēc esmu laimīga, jo apkārt ir klusums. Vasarā braucu ar riteni, ziemā — ar slēpēm. Veicu lielus attālumus pa meža ceļiem un izvēlos tādus maršrutus, par kuriem esmu pārliecināta, ka nesastapšu nevienu divkājainu būtni. Visapkārt bezgalīgs mežs,” komentē Inese. Viņa atzīstas, ka nepieciešami, minimums, desmit šādi kilometri, lai atslēgtos no ikdienas. Tie ir kilometri, kuros vienīgās domas ir: cik šeit ir labi, cik skaisti, kādi koki, kādas krāsas, zvēru pēdas…
“Mežā ir zvēru barotava. Kad izdodas pielavīties kādam meža cūku bariņam, tad patīk stāvēt un vērot. Man vienalga, vai vējš vai putni, vai vienkārši klusums. Mežā patīk viss,” uzsver ārste.
Nabadzība un tai sekojošā degradācija
Atgriežoties pie sarunas par lauku ārsta ikdienu, trikātiete secina, ka mediķim nākas redzēt daudz ko tādu, kas paslīd garām skolotājam, pašvaldības darbiniekam un ko, iespējams, pat kaimiņi nav ievērojuši. “Protams, laukos ir nabadzība. Nabadzība un alkoholisms. Pat nezinu, kas ir vispirms — vai tā ir nabadzība, pēc kuras seko degradācija? Nezinu. Daudzi labi, perspektīvi cilvēki aizplūst no laukiem, bet paliek tie, kuri paliek…” secina I. Veršelo. Paliek arī, protams, tādi, kuri ir īsti lauku mīļotāji, kuri veido savas saimniecības. Vairums speciālistu tomēr dzīvo pilsētās un brauc uz laukiem strādāt.
Šogad Trikātas ģimenes ārstei nācis klāt vēl kāds pienākums — viņa ievēlēta par pagasta padomes deputāti. Šajā darbā viņa redz reālo saikni, kuru, dodamās pie saviem pacientiem lauku sētās, viņa var uzturēt ar pagasta varu. “Nesu cilvēku problēmas uz pašvaldību. Vai attaisnošu viņu uzticību, to rādīs laiks,” secina ģimenes ārste.
Novirzītu problēmas un atbildību
Vaicāta par karjeras attīstības iespējām laukos, Inese Veršelo brīdi padomā un atbild, ka viņa nekādā ziņā nav karjeriste un nekad viņas mērķis nav bijis, piemēram, doties darba meklējumos uz Rīgu. “Ārstam nav nekāda vieglā dzīve. Tāpēc tur, kur esi ieradis un saproti situāciju, ir vieglāk strādāt,” uzsver ārste. “Ģimenes ārsta amats tika izdomāts tāpēc, lai novirzītu problēmas un atbildību. Ja kaut kas nav tā, kā vajag, tad vainīgs ir ģimenes ārsts, tas ir viennozīmīgi. Tāpēc arī amats tika izdomāts, un sistēma ļoti veiksmīgi darbojas. Kaut kas nav kārtībā? Tad jāsūta pie ģimenes ārsta, jo viņš visas problēmas beigu beigās tomēr atrisinās,” ironizē I. Veršelo.
Spēj smaidīt un būt tik mierīgs
Bieži rodas situācijas, kad pacients vai viņa tuvinieki meklē vainīgo, jo jebkurā neveiksmīgā situācijā tāds ir nepieciešams. Visbiežāk šis vainīgais izrādās ārsts, un viņam ar to ir jāsamierinās. “Ārsts savas dzīves laikā zaudē ļoti daudz: iejūtību, cilvēcību, veselību. Iegūst: pieredzi, praksi, cinismu un varbūt vēl ko citu. Atbildības nasta ir ļoti smaga. Ārstam jārēķinās, ka viņam jāstrādā smagi un ka vienreiz viņš var izsīkt. Tāpēc mediķi paliek tādi, kādus nereti tos redz pacienti. Vispār ārsta profesijā vajadzētu strādāt vīriešiem, jo tas nav sievietēm piemērots darbs,” uzskata trikātiete. “Sajūsminos, kā Smiltenē dakteris Vilks vēl dienas otrā pusē, kad es jau esmu pārgurusi kā fūrija, spēj smaidīt un būt tik mierīgs. Ar skaudību viņu vēroju. Laikam vīrieši nav tik labili, viņiem ir vairāk morālā spēka.”
Lai nepiemestos izdegšanas sindroms
Ko Inese Veršelo plāno pēc desmit gadiem? “Nemaz neesmu domājusi, ko varētu darīt. Vai ārsta darbā var iestādies rutīna? Var. Tomēr, iespējams, tieši rutīna palīdz neizdegt. Kaut varētu noturēties, lai man nepiemestos šis izdegšanas sindroms! Lai vienā jaukā dienā neaizsistu durvis un neaizietu strādāt citur. Kaut vai par pārdevēju vai kosmetoloģi,” pasmaidot sev novēl Trikātas ģimenes ārste.
