Polijas pilsēta Krakova ir tā vieta, kuru vēlas apskatīt aizvien vairāk cilvēku. Visbiežāk to salīdzina ar Vīni.
Polijas pilsēta Krakova ir tā vieta, kuru vēlas apskatīt aizvien vairāk cilvēku. Visbiežāk to salīdzina ar Vīni. Man Krakovā ir gadījies būt daudzas reizes, bet šopavasar pirmo reizi veselu diennakti, turklāt ļoti zinošas gides vadībā. Pateicoties viņai, man par šīs pilsētas veidolu radās agrāk neapjausts vērtību priekšstats.
Lielākais posts vietā, kur daudzus gadsimtus vēlāk izveidojās Krakova, bija pūķa uzbrukumi ganāmpulkiem, iznīcinot aitas. Karalis solīja pusvalsti un savu meitu par sievu tam drosminiekam, kurš pievārēs briesmoni. Cilvēki bija tik satraukti, ka baidījās atstāt savus mājokļus. Valsts grima nabadzībā. Ilgu laiku neviens nepieteicās, bet tad atradās kāds nabadzīgs kurpnieks, kurš pieteicās cīnīties ar pūķi. Karalim, protams, šāds meitas rokas pretendents nav paticis, turklāt valdnieks arī neticējis, ka kurpnieks pūķi pievārēs. Iepriekš solīto zirgu un ieročus kurpniekam gan nav devis, bet viņš nav bēdājies un izmantojis savus amata rīkus. Vīrs paņēma līdzi ar sēru piepildītu nokautu aitu un devās pie pūķa alas. Kad pūķis pamodās un nāca no alas, tas ieraudzīja gardo kumosu un aprija. Sērs vēderā pārvērtās ugunī, un pūķis sāka degt. Izmisumā tas skrēja uz Vislas krastu, lai dzēstu uguni un remdētu slāpes. Sadzēries ūdeni, pūķis uzpūtās apaļš kā bumba un nevarēja pakustēties. Ūdens, sastopoties ar uguni, pūķa vēderā pārvērtās tvaikā, un ļaundaris pārsprāga. Tauta līksmoja, un karalim nācās savu solījumu pildīt. Karaļvalstī sākās uzplaukums.
Katrs krakovietis zina šo teiku par Vāveles pūķi. Tā alu Vāveles pils pakājē joprojām var apskatīt. Tūristu veikaliņos iespējams nopirkt visdažādākos pūķus, tas ir Krakovas simbols. Tas metālā atlietais pūķis, kas novietots pils pakājē, joprojām ik pēc brīža izspļauj uguns šalti.
Pilsētai ir sena vēsture
Krakova Eiropā ir tā pilsēta, kurā ļoti rūpīgi seko gidu autortiesībām. Tiklīdz pašvaldības policija ierauga kādu svešu, Krakovā nelicencētu stāstnieku, viņam no soda izbēgt sarežģīti.
Pilsētas pirmsākumi meklējami 4. gadsimtā, kad pašreizējās Vāveles pils vietā apmetās klejotājciltis. 10. gadsimta beigās pilsēta kļuva par tirdzniecības centru, ko Pjastu karalis iekļāva savos īpašumos. 1038. gadā Krakova kļuva par Polijas galvaspilsētu, bet 200 gadus vēlāk pilsētu nopostīja mongoļu – tatāru ordas. 1257. gadā Krakovu atjaunoja un piešķīra Magdeburgas tiesības.
Krakovas vecpilsētā ir viegli orientēties — no centrālā laukuma uz visām pusēm atzarojas 12 ielas — pa trijām no katra laukuma stūra. Apkārt vecpilsētai tika uzcelts četrus kilometrus garš aizsargvalnis. 14. gadsimtā, kad apvienojās vairākas karalistes, Polijas karaļus sāka kronēt Vāveles katedrālē un Krakova kļuva par Polijas oficiālo galvaspilsētu. Īpaši strauji pilsēta attīstījās Kazimira Lielā laikā. 1364. gadā viņš nodibināja Krakovas universitāti. Otrs pilsētas uzplaukums bija Jagelonu dzimtas valdīšanas laikā. Pateicoties karalienes Jadvigas devīgumam, Krakova attīstījās kā viduslaiku lielvalsts galvaspilsēta. Karaliene daudz līdzekļu atvēlēja universitātes uzturēšanai un attīstībai.
15. gadsimtā blakus Krakovai izveidojās jauna pilsēta Kazmierza, kurā lielākoties dzīvoja ebreji. Valdošais karalis visus ebrejus aicināja pārcelties turp. Otrā pasaules kara laikā, protams, šī pilsēta ar visām kultūrvērtībām tika pilnībā iznīcināta. Daudzas ievērojamas tā laika būves šajā Krakovas rajonā jau ir atjaunotas.
Tauta atceras savus varoņus
Ebreju kapsētā ir apbedīti daudzi ievērojami cilvēki, ar kuriem pilsēta lepojas.
16. gadsimta valdošā dinastija aicināja uz pilsētu daudz ārzemju, īpaši itāļu, aktieru, rakstnieku un mākslinieku. Tolaik strauji attīstījās renesanses māksla. 1596. gadā karalis Zigismunds III galvaspilsētu pārcēla uz Varšavu, kas ģeogrāfiski vairāk atrodas valsts centrā, bet Krakova paturēja tiesības būt par karaļu kronēšanas un pēdējās atdusas vietu. Tur apglabāti arī vairāki populāri poļu tautas varoņi. Pavisam Vāvelē ir kronēti 37 karaļi un karalienes. Tikai divi karaļi ir apglabāti vienā no Varšavas baznīcām.
Karaļa kronēšanas ceremonija ilga trīs dienas. Sestdien visi devās uz katedrāli un visu dienu tur pavadīja lūgšanās. Svētdien notika kronēšanas ceremonija, bet pirmdien karalis devās laukumā, lai satiktos ar savu tautu. Polijā tauta joprojām savus karaļus ceļ debesīs.
Krakovas funkcijas pamazām mainījās — no valdības pilsētas tā pamazām pārveidojās par tirdzniecības, kultūras un mākslas centru. 18. gadsimtā notika valdošās iekārtas un arī universitātes reforma. Apvienojās trīs autonomas pilsētas — Krakova, Kazmierza un Kleparza. 1794. gadā, kad notika Polijas otrreizējā sadale, Krakovas centrālajā laukumā poļu tautas varonis Tadeušs Kostjuško zvērēja tautai un paziņo par sacelšanās sākumu. Pēc gada Krakovu sadalīja vēlreiz, tā nonāca austriešu rokās. Vāveles pili pārveidoja par kazarmām un pilsētai nojauca aizsargtorņus — no 27 palika tikai trīs torņi, kurus Austrijas karalis ar īpašu vēlību atstāja kā arhitektūras vērtību. Pilsēta palika austriešu rokās līdz pat Austroungārijas impērijas krišanai 1918. gadā.
Staļins izglābj Krakovu no uzspridzināšanas
Vāveles katedrāle pildīja nekropoles lomu, un tajā grūtos brīžos ir slēpti tautas varoņi — 1817. gadā Kazus Poņatievskis, vēlāk Tadeušs Kostjuško un pēc tam Adams Mickevičs. Tauta savus varoņus no ienaidniekiem prata paslēpt droši. Pēc šo cilvēku nāves katedrāle kļuva par viņu pēdējo godināšanas vietu.
Interesanti, ka Mickeviču par savējo sauc poļi, lietuvieši un pat baltkrievi. Kauņā ir piemineklis Mickevičam kā savas tautas varonim. Vienīgais izskaidrojums tam: šis cilvēks savus darbus ir rakstījis gan poļu, gan lietuviešu valodā. Nav īpašas nozīmes, ka Mickevičs dzīvoja un strādāja Parīzē, bet apbedīts viņš ir Krakovā.
Vāveles katedrāles zvans ir lielākais Polijā, tas ir 13 tonnu smags un divus metrus augsts. Vāveles zvani skan tikai 12 reizes gadā lielos svētkos. Vāveles pils ir celta 40 gadu. Šobrīd tur saglabājusies tikai neliela daļa no karaļu mēbelēm un citiem sadzīves priekšmetiem. Saglabājušies 150 gobelēni un gleznas, kurām ir īpaši liela vērtība.
Kad Krakova bija austriešu valdīšanā, tā kļuva par poļu zinātnes un kultūras centru. Universitāte visos laikos pilsētas dzīvē ir ieņēmusi vadošo lomu. Pēc Pirmā pasaules kara Krakova bija pirmā Polijas pilsēta, kurā gāza svešo varu. Vēlāk Krakovā sākās strauja ražošanas attīstība. Otrā pasaules kara sākums pielika punktu pilsētas attīstībai. Tā kļuva par vācu ģenerālgubernatora sēdekli. Hitlerieši sāka intensīvi iznīcināt poļu inteliģenci, 183 slavenus māksliniekus un zinātniekus aizveda uz koncentrācijas nometnēm. Krakovu bija plānots iznīcināt, bet, par laimi, šis plāns netika īstenots, jo Varšava politiskā ziņā izrādījās svarīgāka. Varšavas iznīcināšanā galvenais vaininieks bija Staļins. Krakovai padomju karaspēks uzbruka strauji un vāciešus no pilsētas padzina. Visus namus pakāpeniski atmīnēja. Nejaušības dēļ pagalmā starp karaļa pili un Vāveles katedrāli ir sprāgusi tikai viena bumba, nenodarot nekādus ievērojamus postījumus.
Kamēr bruņurupucis apies apkārt zemeslodei
Pēc kara blakus Krakovai un lielam metalurģijas kombinātam izauga dzīvojamais rajons, kuru nosauca par Nova Huta. Drīzumā uzbūvēja arī citus dzīvojamos rajonus, un pilsēta ieguva izteikti rūpniecisku veidolu, saglabājot izglītības, zinātnes un kultūras centra statusu.
Uz kādas mājas fasādes rakstīts: “Šis nams stāvēs, kamēr skudras izdzers Melno jūru un bruņurupucis apies apkārt zemeslodei.” Tas liecina par poļu ticību un cerībām, ka pilsēta pastāvēs mūžīgi.
Savulaik, tuvojoties turkiem, cilvēki centās slēpties baznīcās. Tikai taurētāji no torņiem vēroja, vai netuvojas ienaidnieks. Tiklīdz bija redzami uzbrucēji, taurētājs deva brīdinājuma signālu. Krakovā kāda taurētāja dotā signāla laikā viņa dzīvību izdzēsa ienaidnieka bulta. Šajā pilsētā dienas vidū joprojām no baznīcas galvenā torņa atskan tauru skaņas, kas negaidīti apraujas.
Marickas baznīca ir lielākā Centrāleiropā. Tai ir divi torņi — 81 un 71 metru augsts. Kad celtnieki — divi brāļi — baznīcas torņu būvē nokļuva līdz 70 metriem, vecākais brālis jaunāko nogrūda zemē, lai savu torni uzbūvētu augstāku. Šī baznīca Eiropā pazīstama ar daudzām vērtībām, piemēram, ar 11×13 metru kokgriezumiem rotātu Vitasa Kvoša izgatavoto altāri. Tas ir viens no visvērtīgākajiem Eiropā. Vecpilsētas centrālais rātslaukums ir viens no vislielākajiem Eiropā (4 hektāri). Tur atrodas Sukernica — tirgus, kas būvēts viduslaikos. Pirmajā stāvā tur joprojām izvietotas suvenīru pārdotavas, bet otrajā stāvā ir gleznu galerija. Laukuma vienā stūrī atrodas Svētā Voiceha baznīca. Vācu okupācijas laikā no tās nozaga altārgleznu, bet 1955. gadā to atrada Nirnbergā un uzstādīja vecajā vietā. Krakovas vecpilsētā ir gandrīz 100 baznīcu.
Universitātei piederošajā ēkā vecpilsētā pašlaik atrodas muzejs. Kādreiz tur dzīvoja zinātnieki un pasniedzēji. Tagad muzejā apskatāmas kartes un globuss, kurā pirmo reizi cilvēces vēsturē iezīmēta Amerika. Universitātē bija tradīcija, ka profesori, aizejot pensijā, muzejam atstāja kaut ko no saviem darbiem — rokrakstus, konspektus, zinātniskos darbus. Šajā universitātē ir mācījies bijušais pāvests Jānis Pāvils II un daudzi citi slaveni cilvēki. Universitāti mēdz dēvēt par Jagelonsku. Kad princese Jadviga mira, viņai nebija mantinieku. Šī kundze visus īpašumus novēlēja universitātes attīstībai. Ēkas pagalmā izvietoti ievērojamāko profesoru krūšutēli un to augstdzimušo kungu dzimtas ģerboņi, kuri dāsni ziedojuši līdzekļus šai mācību iestādei. Krakovas universitāte joprojām lepojas ar tādiem zinātnes spīdekļiem kā Nikolajs Koperniks un Romas pāvests Jānis Pāvils II.
