Laikraksta “Ziemeļlatvija” iecere ļaut radoši izteikties skolu jaunatnei tagad ir vainagojusies ar dzejas lappusi.
Laikraksta “Ziemeļlatvija” iecere ļaut radoši izteikties skolu jaunatnei tagad ir vainagojusies ar dzejas lappusi. Gluži intuitīvi esam pareizi nojautuši, ka gan pamatskolā, gan ģimnāzijā ir audzēkņi, kuri brīvajos brīžos mēdz domāt dzejas valodā un savas skaistākās domas uztic papīram.
Dažu nedēļu laikā pēc publicētā ierosinājuma piedalīties skolēnu dzejas lappuses veidošanā esam sagaidījuši pirmo autoru darbus. Varbūt tie ir nākamo vārda mākslinieku pirmie soļi, kas dažkārt vēl ir nedroši, neveikli, bet ar lielu gribēšanu tikt uz priekšu. Šajā ziņā pirmie kucēni nebūt nav jāslīcina, jo doma ar laiku kļūst tikai lielāka un dziļāka, ja tikai tā ir. To, ka skolu jaunatnē tēlaina un radoša domāšana ir, apliecina šie pirmie poētiskie soļi. Novēlam, lai tie nākotnē kļūst par gaišu gājumu pretim savas personības un dvēseles izkopšanai. Ceram, ka turpmāk redakcijai savus dzejoļus vai īsās prozas darbus uzticēs arī citi skolēni un mēs jauniešu dzejas lappuses veidošanu varēsim turpināt. Katrā ziņā tas ir arī viens no ceļiem, pa kuru līdz “Ziemeļlatvijas” lappusēm varat nonākt jūs, kas sēžat skolas solā, padarot laikrakstu par savu pastāvīgu draugu. Sūtiet savus daiļdarbus redakcijai uz eadresi [email protected] vai [email protected]. Varat arī paši savus darbiņus nogādāt redakcijā. Uz sadarbību, un lai jūsu skaistākās domas izveidojas par pērlēm, kas visus priecē! Vita Gulbe
Sliežu izjūtas
Debesis ir apmākušās,
Ārā vēji gaudo
Un lietus smidzina.
Smagi man ap sirdi ir,
Neprotu pat īsti teikt,
Kas ir tas,
Kas nomāc manu sirdi.
Bet zinu, ka tas ir liels un sāpīgs.
Uzeju uz dzelzceļa sliedēm.
Dzirdu, kā vilciens ātri brauc.
Laikus bremzes nenostrādā,
Un sirds tagad mierīga man.
Ne dusmu, ne baiļu, ne sāpju.
Viens vienīgs klusums
Un mūžīgs miers.
Dzīve
Dzīve skaista ir,
Bet tajā pašā laikā
Nežēlīga tā.
Tā grūtus pārbaudījumus
Ikkatra dzīvē liek.
Baiļu pilnu sirdi
Tomēr cauri eju tai.
Speru soli pēc soļa,
Līdz dzīves gājums noiets būs.
Laime
Nemāku es skaidri teikt, kas tā laime
īsti ir.
Tā var mīlestība būt, citam nauda,
citam kas cits.
Nudien nezinu, kas īsta laime ir.
Meklē to pats savā sirdī,
Tad īstu laimi atradīsi tu.
Negaiss
Ir vakars tumšs,
Bet ārā milzīgs negaiss plosās,
Zibeņi pa visām malām uguņo,
Pērkons skaļi dārd,
Stiprs lietus līst.
Stāv ozols pļavas vidū viens,
Stipri un stalti tas stāv.
Zibens spēcīgs un spožs
Iesper ozolam zibsnīdams.
Lielās liesmās ozols aizdegas,
Bet nekustīgi turpina stāvēt.
Sprakšķēdams tas pļavā deg,
Tomēr nekustīgi tas turpina stāvēt.
Vēlāk lietus nodzēš uguni,
Ozolam zari ir apdeguši un stumbrs,
Bet tas nekustīgi joprojām tur stāv,
Jo lepns un spēcīgs tas ir.
***
Dari ko spēj,
Kamēr vari!
Jo dzīve ļauna ir.
Visnegaidītākajā brīdī
Tā dos tev triecienu.
Esi modrs!
Izkop visus savus talantus,
Nenoniecini nevienu,
Jo nāksies tev ar pretsparu sastapties,
Kad to vismazāk gaidīsi!
Inga Janava
Jo melnāka nakts…
Jo melnāka nakts,
Jo gaišāka tava seja.
Tavs gaišums no tumsas nāk
Un saules spožumu spīdēt sāk.
Mēs bijām divi,
Tikai mēs abi.
Tu man jautāji – ko mīli –
Tevi vai dzīvi?
Es atbildēju – dzīvi, tev nezinot,
ka mana dzīve
ESI TU…
Jo melnāka nakts,
Jo saldāki tavi skūpsti,
Tavas lūpas pieskaras manējām,
Un mēs abi, izbaudot nakts tumšo spēku,
SAPŅOJĀM….
Jo melnāka nakts,
Jo gaišākas tavas acis.
Tavas acis atspīd ezera dzidrumā,
Un es ieskatījos pasaules skaistākajā
GAIŠUMĀ…
Pasaules gaišums…
Apkārt viss ir tik balts,
Viss ir ar prieku aizpildīts.
Lai arī ārā viss ir tik balts,
Kāds ir palicis nosodīts.
Ir labi par visu priecāties,
Kad kāds vēl nav atmiņas aizmetis.
Nav labi tikai bēdāties,
Kad kāds nav tevi vēl atradis.
Pasaules gaišums mūs apņems,
Kad katrs cīnīsimies par laimi,
Mēs visu darīsim kā sapņos
Un visu saņemsim, par laimi…
Pasaules gaišums mūs apņems,
Un cilvēku sirdis maigākas kļūs.
Kad ikkatrs no mums sapņos,
Kāds laimes stariņš gan noķers mūs.
Iveta
***
Es uzcēlu sev pasauli
Ar labām domām,
skaistiem vārdiem
un mīlestību…
Es ielaidu tur putnus,
tauriņus arī
un vienu trauslu sirdi.
Es sāku dzīvot
ar uzticību,
ticību un cerību…
Kāds neticēja,
kāds smēja,
cits neteica neko,
tik nodomāja…
Un mana pasaule sabruka,
putni un tauriņi aizlidoja,
labas domas un skaisti vārdi
izgaisa,
ticība pazuda…
Paliku tikai es,
trausla sirds
un sīka cerība…
***
Eņģeļi grēko par mums,
viņi lauž solījumus,
lai glābtu mūs.
Viņi uzvar, jo sargā mūs…
Mēs neticam, jo baidāmies
būt bērni.
Mēs noliedzam to,
kas ir skaists,
bradājot eņģeļu smaidus.
Eņģeļi raud, ieklausieties!
Starp baltām domām,
klusi kā kristāla zvani.
Eņģeļi raud par mums!
Santa
***
Nebija lemts tev izdomāt vārdu,
Kad smilgās dzēlās slēpi acis.
Nebija lemts salasīt naktis,
Kad putni ar spārniem mākoņus plēsa,
Tavas pēdas uz zemes ar lāsēm
Dzēsa.
Nebija lemts tev izdomāt seju,
Kad raupjas plaukstas glāstīja plakstus.
Nebija lemts iegrimt smaržu plūsmā,
Pēc kuras joprojām alkstu,
Kad eju pa zeltainu tumsu
Tev garām.
Nebija lemts saņemties un uzklausīt,
Kad laiks sniedza zaļu gaismu,
Nebija svelmes, vien saule sāpēja
Pēc tevis un zeme klusi
Putekļus rija aiz tevis
Mulsi.
Nebija lemts apvīt rokas un bēgt,
Kad sapnis par mūžību kļuva.
Nebija mīlas, vien kaislība liegta
No tavas puses, kas neizbeidzās
Un vēl tagad liesmo
Starp mūsu acīm mijkrēslī.
Nebija lemts tev nekad atskatīties,
Tu vienmēr gāji taisni un prom.
Nebija pēdējā skatiena,
Bet varbūt neredzēju,
Jo nepazinu tavas acis,
Aizgriežoties šodien.
***
Kad pēc mīlas bij salijis lietus
Renstelēs bleķa un pilieni pēdējie
Skāva zemi,
Gaisā virmoja dūmu pelēkās muguras,
Kaut kur dega
Ne jau mīlestība,
Bet zudušās cerības
Cilvēcīgo galvās.
Un es atvēru logu,
Kad salijis lietus
Un rensteles pilnas
Gāžas pāri,
Elpas par daudz,
Nevaru ieelpot divreiz
Un smieties aizrīklēm,
Ja gribas raudāt.
