Valkas virsmežniecības Palsmanes mežniecības mežziņa vietniece Austra Strumpe šogad veikusi interesantu vēsturisku pētījumu — viņa apzinājusi Palsmanes mežniecības ēkas vēsturi un to uzrakstījusi, pievienojot unikālas fotoilustrācijas.
Valkas virsmežniecības Palsmanes mežniecības mežziņa vietniece Austra Strumpe šogad veikusi interesantu vēsturisku pētījumu — viņa apzinājusi Palsmanes mežniecības ēkas vēsturi un to uzrakstījusi, pievienojot unikālas fotoilustrācijas.
Pētījums, iesiets glītos vākos, tagad atrodas mežniecībā. A. Strumpi šajā darbā atbalstīja viss mežniecības kolektīvs, kā arī daudzi cilvēki, kuri kādreiz, kad namā vēl bija iekārtota skola, te mācījušies. Palsmanes mežniecības mežzine Daira Antona atzīst, ka tik pamatīgs pētījums par nama vēsturi līdz šim nav bijis.
“Ēka ir 120 gadu veca. Mani šī māja ieinteresēja tādēļ, ka tajā jūtama laba aura, proti, 120 gadu vecā māja nekad nav ļāvusi sevi izputināt,” saka A. Strumpe.
Arī mājas glabā valsts vēsturi
Pēdējos gados daudzi cilvēki ir ieinteresējušies par saviem senčiem un sākuši veidot dzimtas koku. Mazāk ir to, kas pētījuši savu māju vai citu senu ēku vēsturi. A. Strumpe ar savu darbu apliecinājusi, ka arī tas ir interesanti, jo simts gadu un vecāku namu vēsture, tāpat kā paaudžu hronika, atklāj visas tautas vēsturi, turklāt priekšplānā izvirzot atsevišķu personību lomu sabiedrības attīstībā, nevis ievērojamu notikumu nozīmi. Šādi pētījumi vērtīgi arī tādēļ, ka mūsu apziņā nojauc nepareizus stereotipus, kas tur nostiprinājušies vēstures mācīšanās laikā, jo visas valsts vēsturi dažādas politiskās varas ir sagrozījušas atbilstoši pašu interesēm. Piemēram, ilgus gadus mums mācīja, ka visi vācu baroni bijuši asinssuņi un apspieduši latviešu tautu. Patiesie fakti ir citādi, un tas redzams arī A. Strumpes pētījumā “”Spaliņi” vakar un šodien”. Proti, ja nebūtu muižnieces Paulīnas fon Bēras, iespējams, “Spaliņos” nebūtu arī tagadējās mežniecības ēkas, bet baroneses laikā latviešu bērni nebūtu ieguvuši pamatizglītību. Vēl pētījums apliecina, ka senu ēku vēsture miniatūrā atklāj arī visas valsts un sabiedrisko attiecību vēsturi.
Gan dzimtu likteņu, gan dzimtās vietas vai nozīmīgu senu celtniecības objektu izpēte liecina, ka šis ir savas vides vēstures apzināšanas laiks. Tas sākās pēc brīvvalsts atjaunošanas un liecina, ka mēs gribam izkopt savu kultūrvidi, vienlaikus bagātinot visas tautas kultūras mantojumu. Iepriecina, ka šo darbu atbalsta un stimulē Valsts meža dienests, jo tieši šopavasar Meža dienu tēma bija “Kultūrvēsturiskais mantojums mežā”.
Meža dienas — stimuls darbam
A. Strumpe stāsta, ka tieši Meža dienu tematiskā ievirze ļāvusi praktiski ķerties klāt jau ilgāku laiku iecerētā darba izpildei.
“Daudziem mežsaimniecības darbiniekiem patīk šī senā, stiprā laukakmeņu mūra māja. Biju ievērojusi, ka vairāki meža apsaimniekotāji, ierodoties te, pārsteigti iesaucas: “Es taču te esmu mācījies!” Sāku domāt, ka būtu interesanti noskaidrot, kas tad šajā namā 120 gadu laikā noticis. Stimulu darbam deva šāgada Meža dienas, kas bija veltītas kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanai. Sāku vākt materiālus. Tos meklēju Valkas novadpētniecības muzejā un Valmieras zonālajā valsts arhīvā. Tikos ar vairākiem cilvēkiem, kuru dzīve kādu laiku ar šo ēku bija saistīta. Aprīlī sarīkojām talku un sakopām ēkas apkārtni. Ir prieks, ka pētnieciskais darbs izdevies. Man un pārējiem mežniecības darbiniekiem bija daudz jauku pārsteigumu, iepazīstot nama vēsturi, jo tā ir muižnieces P. fon Bēras celtā skola, kas pastāvēja daudzus gadus. Savulaik te mācījušies vairāki ievērojami cilvēki,” stāsta A. Strumpe.
Zeme iet no rokas rokā
Viņa izpētījusi, ka 18. gadsimtā Palsmane un Vizla nokļuvusi vairāku kungu īpašumā, to pārvaldījis pat vēlākais Kurzemes hercogs, līdz šīs vietas ieguvusi Palsmanē pēdējā muižniece Paulīna fon Kalena, kura pēc apprecēšanās kļuva par fon Bēru.
“1732. gadā ķeizariene Anna Palsmani un Vizlu piešķīra grāfam Johannam Bīronam, kurš vēlāk kļuva par Kurzemes hercogu. Gadu vēlāk minētos īpašumus par 7500 dālderiem nopirka Johanna fon Cekell. Pēc baroneses nāves, sadalot mantojumu, Palsmani un Vizlu ieguva viņas dēls Kristofs. Viņš abas vietas atstāja savai meitai, tā atkal savam dēlam, bet viņš 1798. gadā Palsmani un Vizlu par 87000 dālderu ieķīlāja majoram fon Bergam uz 99 gadiem. 1802. gadā fon Bergs, noslēdzot maiņas – ķīlas līgumu, Palsmani un Vizlu par 120000 dālderu nodeva bijušajam maršalam Kristiānam Gotfrīdam fon Kalenam. Pēc tam Palsmani un Vizlu par 160000 dālderu savā pārvaldījumā pārņēma fon Kalena mazdēls, bet saskaņā ar viņa testamentu 1870. gadā šos īpašumus par 240000 dālderu dabūja viņa brāļameita Paulīna fon Kalena,” ar daudzajiem zemes pārvaldītājiem iepazīstina A. Strumpe.
Pēdējā muižniece uzdāvina skolu
Veicot pērtījumu, viņa noskaidrojusi arī Paulīnas dzīvesstāstu. “Paulīna fon Kalena dzimusi 1847. gadā. Viņa Palsmanē dzīvoja no 20 gadu vecuma. 1881. gadā Paulīna apprecējās ar muižas kalpotāju Rūdolfu fon Bēru, kurš bija 11 gadus jaunāks par Paulīnu. Abu muižnieku laikā Palsmanē uzcēla daudzas mājas, vienā no tām tagad ir Palsmanes kultūras nams. Pēc aculiecinieku nostāstiem, vecumdienās Paulīna vairs nav bijusi turīga un vietējā pārdotavā pat apelsīnus pirkusi uz parāda,” saka A. Strumpe.
Paulīna un Rūdolfs bija pēdējie muižnieki, kuriem piederēja Palsmanes un Vizlas zeme. Tieši Paulīnai radās ideja par savu naudu iedzīvotāju bērniem uzcelt skolu. Tās tapšanā ieinteresēts bija arī Aumeisteru mācītājs Kārlis Brandts un vietējā pagasta vara. Drīz vien vieta ēkas būvēšanai bija atrasta — uz Spaliņu rentes mājas zemes, ko baronese bija uzdāvinājusi pagastam. Sākās celtniecības darbi. Skolas celšanā aktīvi piedalījās vietējie iedzīvotāji un pieveda laukakmeņus.
“Skolu atvēra un iesvētīja 1884. gadā. To nosauca par Palsmanes Paulīnas skolu. Tā toreizējā sabiedrība pateicās muižniecei par materiālo atbalstu. Mācību iestādes atklāšanas ceremonijā piedalījās 150 viesu, kuri svētku mielastā izdzēra četras mucas alus. Vienu no tām uzsauca lielskungs,” saka A. Strumpe. Skolā bija četras klases. Parasti mācību iestādē strādāja divi skolotāji.
Spaliņu skola devusi ievērojamus cilvēkus
A. Strumpe ir noskaidrojusi vairākus tālaika pedagogus un skolas audzēkņus. “No plašāk pazīstamiem valsts un sabiedriskajiem darbiniekiem skolā dažādos laika posmos mācījušies rakstnieks Kārlis Rabācs, inženieri Jānis Rabācs, Arturs Dūmiņš, Oskars Mednis, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jūlijs Zīle. Viņš 1920. gadā krita kaujā pie Zilupes. Jāpiebilst, ka šajā skolā mācījies arī bijušais Valkas rajona Izglītības nodaļas vadītājs un tagadējais pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs Agris Saliņš,” informē A. Strumpe. Laika gaitā skolai nosaukums mainīts. Kad vēsturiskā konjunktūra muižniekus mudināja uzskatīt par tautai naidīgiem spēkiem, mācību iestādei atņēma Paulīnas vārdu. Kādu brīdi to gribēja nosaukt Jūlija Zīles vārdā, bet atkal mainījās politiskā vara un šo ieceri neizdevās īstenot. 40. gados mācību iestādi nosauca par Spaliņu tautskolu. Pēc tam to pārdēvēja par Spaliņu pamatskolu.
Rakstnieks — pēdējais skolas pārzinis
Skolas pastāvēšanas laikā tajā par pedagogiem strādājuši vairāki izcili skolotāji, kuri daudz devuši arī kultūras darbā ārpus skolas. “Pēdējie skolas darbinieki bija rakstnieks Andrejs Dripe un viņa sieva Zigrīda. A. Dripe no 1951. līdz 1953. gadam bija skolas pārzinis, bet viņa dzīvesbiedre — skolotāja. Vēlāk, samazinoties bērnu skaitam, skolā palika tikai viena darbiniece — Zigrīda. 1955. gadā skolu slēdza,” mācību iestādes beigu posmu raksturo A. Strumpe.
Par Spaliņu skolu siltas atmiņas ir saglabājis A. Dripe un uzrakstījis tās savā grāmatā “Bez skaistas maskas”. Spaliņu skolas laiku rakstnieks ir atcerējies vairākkārt. Kādēļ? Atbilde uz to, šķiet, atrodama kādā viņa raksta fragmentā: “Kad dzīve gandrīz nodzīvota, vienai dienasgrāmatas atziņai piekrītu pilnībā: Spaliņos esmu pavadījis gaišākos dzīves brīžus. Man ļoti patika skolas apkārtne, milzīgie mežu masīvi un arī pati skolas ēka, kas stāvēja mežu paēnā, prom no cilvēku mītnēm, no trokšņainiem ceļiem un kņadas. Patika mūsu patstāvība. Saprotams, tā bija visai relatīva, un kaklakungu pietika, taču viņi neatradās tiešā tuvumā.”
Māju pārņem mežsaimnieki
Ēka pēc skolas slēgšanas ilgi tukša nepalika. Toreizējais kolhozs tajā rīkoja balles, bet 60. gados, kad Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija veidoja jaunas mežniecības, bijušajā Spaliņu skolā iekārtoja Vizlas mežniecību, kas tagad ir Palsmanes mežniecība.
“Kā redzams, šai mājai ir bagāta vēsture. Te darbojušies ievērojami cilvēki. 1983. gadā te par mežzini sāka strādāt Andris Antons. Sākumā viņš mežniecību vadīja no “Čiekuriem”, bet tas sagādāja neērtības. A. Antons nolēma, ka skolai vajag piedzīvot atdzimšanu. 1985. gadā ēku sāka remontēt, bet 1988. gadā te atklāja Vizlas mežniecības kantori. No nākamās draudošās pamestības ēku izglāba tagadējā mežzine Daira Antona. 2000. gadā, sākoties reorganizācijai nozarē, vadība nolēma mežniecību pārcelt uz Palsmanes pagasta “Lorupēm”, bet D. Antone priekšniekus prata pārliecināt, ka mežniecībai vislabāk ir palikt bijušajā Spaliņu pamatskolā. Ēkā tiešām jūtamies ļoti patīkami. Mēs, mežniecībā strādājošie, esam apņēmības pilni arī turpmāk rūpēties par nama uzturēšanu. Veicot pētījumu, mani neatstāja sajūta, ka muižniece Paulīna šo māju apkārtējiem cilvēkiem dāvinājusi ar vislielāko labvēlību, varbūt tādēļ tās telpās ir jūtama laba aura. Uzskatu, ka mūsu pienākums ir šo māju saglabāt, jo tā mēs būsim nosargājuši vēl vienas Latvijas vietas garīgo mantojumu,” saka A. Strumpe.
