228. turpinājums. Ar šo artilēristu komandu saistās vēl viens piedzīvojums.
228. turpinājums
Ar šo artilēristu komandu saistās vēl viens piedzīvojums. Pa vasaru mums bija savairojies daudz trušu, pirms nedēļas uzradās viens jauns metiens, un nu pēkšņi pietrūka sprostu, tāpēc tēvs trušu mammu ar zilganas krāsas mazuļiem ielika lielajā kastē, kurā nesen kūla rudzu kūlīšus. Pa starpu dabūjām pāraudzināt runci, kurš caur redelēm mēģināja mazuļus izmakšķerēt. Audzināšanas pasākums bija tik sekmīgs, ka turpmāk runcis bēga, kolīdz tuvumā kaut vienu trusīti ieraudzīja. Bet mazie kustonīši ieinteresējuši arī vāciešus, kuri jau rīta agrumā divus bija nomīlējuši beigtus. Man mazo jauko dzīvībiņu bija ļoti žēl, tāpēc beigtos trusīšus paslepus ieliku vāciešiem pannā. Bet tēvs izdomāja, ka tā atstāt nevarēs, tāpēc pievakarē visus garaušus salaida siena šķūnī, kur viņi tūdaļ salīda zem grīdas. Tā viņi tur dzīvoja un vairojās savā vaļā visu turpmāko mēnesi, kamēr vien turpinājās Ērgļu kaujas, visu šķūņapakšu bija sarakuši alās, paši meklēja sev zālīti, bet no svešiem cilvēkiem mēdza sabēgt savās slēptuvēs. Pēc kāda laika parādījās viens metiens ar melnas krāsas mazuļiem, pēc tam uzradās balti ar sarkanām acīm, bet pašās beigās arī rūsganpelēkie, kuriem tēvu biju nesis no “Zeltkalna” kalēja apmaiņā pret balteni.
Vācieši mūs atstāja arī bez ūdens, jo aka tika izpumpēta līdz dubļu kārtai. Cik atceros, tā bija vienīgā vasara, kad mūsu jaunajā akā pietrūka ūdens, parasti no rītiem bija jāmanās piepildīt rezerves spaiņus. Kā lielu atvieglojumu izjutām brīdi, kad nākamajā naktī visa badakāsīgā komanda kopās projām uz citurieni. Cik pēkšņi parādījušies, tikpat steidzīgi nozuda, jo ieradās kaut kādi rēcoši vilcēji un abus lielgabalus aizvilka.
Nu atkal uz vienu dienu Mūsmājās iestājās klusums. Tā kā nākamajā dienā manai māsai palika trīs gadi, vecāki nolēma nosvinēt šo jubileju. Māte izcepa kaut kādus steidzīgos pīrāgus, bet tēvs izņēma no skapja vīna pudeli, ko savulaik bija atnesuši raudzībnieki. Pirmo reizi mūžā arī man atļāva vienu glāzi izdzert. Kamēr neviena lieka acs neredz, tēvs sagatavoja kasti ar ievārījumu un medus burkām, ko norakām laubītē starp kupliem ceriņu krūmiem, virsū sametām visādu drazu un žagarus. Kad atgriezāmies no bēgļiem, visu atradām neskartu, un tas bija liels ieguvums bargās ziemas gaidās.
• • •
Pēc īsā klusuma jau nākamajā rītā mūsu pagalmā iebrauca melns opelītis, izkāpa pogaini vīri un palūdza atļauju aplūkot telpas. Pēc brīža paziņoja, ka pie mums dzīvos viena armijas vienība.
Un pēc dažām stundām arī brauca vairākas smagās automašīnas, kam divu velkošo asu riteņi apvilkti ar speciālām kāpurķēdēm. Slaida auguma majors ar nekad neredzētām zīmotnēm un pāris viņa palīgi ierīkojās mūsu lielajā istabā, pārējie sev mitekli atrada siena šķūnī, kur brīvajā pusē tika veidota plaša guļvieta ar pusmetru biezu siena kārtu apakšā.
(Turpmāk vēl)
