V. Staigule, tu acīm saistīji cieši, kā nekad agrāk reibini tu prātu!
V
Staigule, tu acīm saistīji cieši,
kā nekad agrāk reibini tu prātu!
Draugs ienīst tiklās, tīrās ieteicis,
kluboties kā naktstaurenim licis.
Bezgalību neiztērēt sētmalu meitās
kā zelta latu, kas aizvien uzrodas.
Palaidne, tu acīm savalgo cieši,
kā nekad agrāk skrubini tu prātu!
VI
Racionālākie luksofori vairs neblisina
vīriem, kas groza mersedesu stūri:
tie mēmi paklanās, – metāla
piedurknes
aiz muguras sakrustotas.
Kāpēc tu mani sunīji, policiste,
krūtis ar nagiem pluinīji,
žēlojies vējam par vīra svārstīgo
prātu,
jo sen jau aizmirsti ir skūpsti,
jo sen jau izmēdīti ir šņuksti,
apslāpēta aizgrābtība ieslēdzama nav?
VII
“Tikai brīvie negrib fotografēties…”
Es sevī jaušu dzejnieku
un vārdu ķieģeļi man miesā;
Tavi skolnieki skaisto seju
kā vārsmas lasīt izvēlas.
Tikai brīvie negrib fotografēties;
Tiem acis rāda citu sauļu lēktu;
Tikai brīvie nekrāj foto albumus –
tiem dzīve iemāca auļos mesties.
Es sevī jaušu piedzīvojumu
un eņģeļa spārni duras mugurā;
Tavs kavalieris slaidos gurnus
kā tiltus šķērsot izvēlas.
Tikai brīvie negrib fotografēties;
Tiem skropstas atviz mākoņmalu;
Tikai brīvie nevāc atmiņu viltu –
tiem dzīve iemāca auļos mesties.
