Novadnieks Aleksandrs Luhaers mākslā ir savrupa,
patstāvīga ceļa gājējs. Pašmācības ceļā apguvis glezniecības tehnikas
noslēpumus – amata rokasgrāmatās, vecās receptēs, rakstos, izstādēs,
reprodukcijās smēlies zināšanas, kā vecmeistari darinājuši savas gleznas.
Aleksandra gleznas iepriecina ar savu krāsu dzidrumu, smalko toņu pāreju,
atklāj neatkārtojamo, mainīgo un reizē mūžīgo skaistumu Latvijas dabā.
Mākslinieks pauž savu pārliecību, ka krāsa skan vai neskan, ir vai nav gaisma.
Ja izprot gaismu, izprot arī telpu un laiku, kā arī laika izjūtu. Mākslā visi
žanri ir labi, izņemot garlaicīgo.
Viņš nemitīgi izvirza sev jaunus mērķus un nenogurdināmi
iegulda milzīgu darbu to sasniegšanā. Mākslinieks, vēlēdamies pārbaudīt savu
izaugsmes līmeni, vienmēr izvirza sev jaunus uzdevumus savu spēju pārbaudei.
Par vienu no izaicinājumiem kļuva Vilhelma Purvīša gleznas “Rudens”
atdarinājums. Šī glezna ir īpaša ar to, ka tās oriģināls ir iekļauts Vilhelma
Purvīša “zudušajā mantojumā” (gleznas, kuras karadarbības laikā tika izvestas
no Latvijas vai tika atzītas par pazudušām). 2020.gada vislielākais
izaicinājums Aleksandram Luhaeram bija Jaņa Rozentāla eļļas pašporteta
atdarinājums zīmējumā. Vērtējot šo darbu, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis
saka: “Galvenais, kas ir panākts – acumirklī ir pazīstams J.Rozentāls. Viņa
pieres kaulu reljefs ir spēcīgs, gaismēnas vaigā un matos ir rūpīgi un
kontrastaini modelētas…Varu tikai apbrīnot viņa pacietību un stabilo roku, kā
arī vērīgo aci, meklējot zīmuļu kustības virzienus”.
Aleksandrs saka: “Esmu centies pavērt durvis tam labirintam,
kurā katram ir jāmeklē savs ceļš. Kas raksturo šo procesu? Tas ir darbs,
pacietība, neatlaidība, koncentrēšanās spēja, sajūsma par izdarītu labu darbu
un atkal nenogurstošs darbs.”
Izstāde “Neparastā vernisāža” Smiltenes bibliotēkā apskatāma
līdz 2022.gada 15.janvārim, ievērojot valstī noteiktos epidemioloģiskos
ierobežojumus.
