Gita Ozoliņa, kultūras centra mākslinieciskā vadītāja:
– Jā. Šogad Lāčplēša dienā vispirms nolikšu svecītes pie brīvības cīņu pieminekļa Smiltenes kapsētā, pēc tam svētkus atzīmēsim mājās, savā ģimenē. Parasti logos ielieku svecītes, uz galda ir kūka latviskās krāsās, ko cepam paši – vai nu es, vai vīrs, fonā skan koncerts, ko tobrīd rāda televīzijā. Ar bērniem katru gadu pārrunājam, kas ir Lāčplēša diena. To, ka tās ir cīņas, kurās izcīnīja Latvijas brīvību, viņi atceras, bet ir fakti, kas arī pieaugušajiem jāatgādina sev pašiem. Citus gadus esam pabraukājuši pa Valmieru un skatījušies, kur ir iedegtas svecītes. Arī tas rada svētku sajūtu.
Dmitrijs Oreškins, Zemessardzes pulkvežleitnants:
– Tie vairāk ir kolektīvi svētki, ko Zemessardzē atzīmējam katru gadu diezgan tradicionāli, taču pēdējie divi gadi neiekļaujas šajās tradīcijās, ņemot vērā epidemioloģiskos ierobežojumus valstī. Daudzi klātienes pasākumi tāpēc ir atcelti vai notiek ļoti samazinātā apjomā. Nenotiek lāpu gājieni un militārās parādes ierastajā formātā.
