Daļai sabiedrības ir pašsaprotami, kāpēc ir svarīgi domāt par savu pensiju. Tomēr, ja pajautātu tam iemeslus, iespējams, nemaz tik viegli nebūtu ātri nonākt pie konkrētas atbildes, jo nav vienas pareizās atbildes vai īstā iemesla, kāpēc būtu jādomā par savu pensiju. Ir skaidrs, ka lielāka pensija vecumdienās ļaus dzīvot labāk. Tā, iespējams, ļaus saglabāt vēlamo dzīves līmeni, kā arī baudīt darba mūža augļus.
Pašreizējās situācijas apzināšana
Kad sākam domāt par savu pensiju, vispirms jāapzina esošā situācija. Ja strādājam algotu darbu pilnā nodokļu režīmā, tad zinām, ka daļa no nodokļiem aiziet pensiju uzkrājumiem 1. un 2. pensiju līmenī. Strādājot visu mūžu bez būtiskiem pārtraukumiem, varam rēķināties, ka pensijas apmērs varētu sasniegt ap 40–50% no algas, kuru saņemam pirms došanās pensijā.
Šajā brīdī uzreiz varam pieņemt lēmumu, vai šāds pensijas apmērs ir apmierinošs. Ja nav, tad ir jārīkojas, lai apzināti pieņemtu lēmumu, kas ilgtermiņā ļaus sasniegt labāku rezultātu. Jāsāk ar izvēlētā 2. pensiju līmeņa noskaidrošanu. Jo jaunāki esam, jo aktīvāks 2. pensiju līmeņa plāns būtu jāizvēlas, lai dotu iespēju līdzekļiem pelnīt. Pārāk konservatīva plāna izvēle ir liels risks. 2. pensiju līmeņa uzkrājuma apmērs 65 gadu vecumā var atšķirties pat divas reizes, salīdzinot potenciālo konservatīvo plānu ienesīgumu un aktīvo plānu ienesīgumu. Ja liekas, ka pensiju plāna nomaiņa ir sarežģīta, tā nebūt nav. Tie ir pāris klikšķi internetā.
Lai sasniegtu vēl lielāku pensijas apmēru, ir jāveic ilgtermiņa uzkrājumi. Tam var izmantot dažādus instrumentus, sākot ar instrumentiem ar nodokļu atvieglojumiem – dzīvības apdrošināšanu un 3. pensiju līmeni, beidzot ar individuāliem ieguldījumiem finanšu tirgos, nekustamajā īpašumā un citur.
Viss plūst un mainās
Vēl pirms lielās dižķibeles uz 2. pensiju līmeni tika novirzīti 8% no bruto algas, taču krīzes laikā šis īpatsvars tika samazināts līdz 2%. Pārējie 18% tika novirzīti uz 1. pensiju līmeni, kas faktiski tiek izmaksāts šodienas pensionāriem. Šis pagrieziens tikai nelielā mērā tika izlabots, palielinot šo īpatsvaru līdz 6%, kā tas ir šobrīd. Tomēr šo izmaiņu rezultātā strādājošajiem tika liegta iespēja 2. pensiju līmenī uzkrāt tieši tajā laikā, kad tas būtu bijis visizdevīgāk. Kā visi zinām, tad visizdevīgāk ieguldīt ir pirkt lēti un pārdot dārgi.
Tā kā 2. pensiju līmenis daļai sabiedrības var būt viens no lielākajiem uzkrājumiem un ieguldījumiem, ja pat ne vienīgais, kas palīdzēs turīgāk aizvadīt vecumdienas, tad, iespējams, būtu vērts apsvērt vēl lielāku īpatsvaru līdzekļu novirzīt 2. pensiju līmenī, piemēram, 8% vai pat 10%. Šāds solis ne tikai ļautu katram nodokļu maksātājam uzkrāt vairāk, bet arī iegūt daudz plašāku diversifikāciju saviem uzkrājumiem. 1. pensiju līmenis ir tiešā veidā atkarīgs no valsts ekonomiskā un demogrāfiskā stāvokļa, savukārt 2. pensiju līmenis parasti iegulda globāli tādos aktīvos, kuri potenciāli varētu nest augstāku ienesīgumu.
To, cik lielu pensiju varēsim saņemt no 1. pensiju līmeņa, to katrs individuāli nevaram ietekmēt, taču varam ietekmēt dažas lietas saistībā ar 2. pensiju līmeni. Varam sākt ar savam vecumam atbilstošas 2. pensiju līmeņa kategorijas izvēli. Kad esam izdarījuši kategorijas izvēli, tad varam izvēlēties tādu pensiju plānu, kas potenciāli spētu nopelnīt visvairāk. Šī ir liela svira mums katram, lai ietekmētu savu nākotnes pensijas apmēru.
Tieši šādi esmu izvēlējies savu 2. pensiju līmeņa plānu. Tā kā līdz pensijas vecuma sasniegšanai man vēl ir dažas desmitgades, tad izvēlos aktīvo plānu, kurā ieguldījumi akcijās sasniedz līdz pat 75%. Tomēr arī šajā kategorijā ir vairāki plāni. Es priekšroku dodu pasīvi pārvaldītam plānam ar zemāko pārvaldītāja komisiju. Tādējādi es paļaujos uz to, ka akciju tirgi kopumā turpinās ilgtermiņā augt, zemās komisijas “nenoēdīs” manu uzkrājumu un attiecīgi mans uzkrājums 2. pensiju līmenī augs.
Es esmu pārāk jauns,
lai domātu par pensiju
Šo apgalvojumu nereti izmanto kā attaisnojumu par pensiju nedomāt un pat agresīvi ignorēt. Nav jau arī tā, ka par pensiju ikvienam būtu jādomā katru dienu daudzu desmitgažu laikā. Tomēr ik pa pāris gadiem par to atcerēties, izvērtēt un pieņemt attiecīgus lēmumus būtu pats minimums.
Ja aplūkojam šī gada pirmā ceturkšņa statistikas datus, tad redzam, ka vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem nodarbināti ir 20% jeb katrs piektais. To varam interpretēt arī tā, ka varbūtība nebūt nodarbinātam 65 līdz 74 gadu vecumā ir 80%. Savukārt vecumā no 75 līdz 89 gadiem nodarbināti ir vien 3% jeb katrs trīsdesmit trešais. Un varam secināt, ka ir ļoti liela varbūtība, ka šajā vecumā nestrādāsim.
Kad esam sapratuši, ka ar ļoti lielu varbūtību vecumdienās nestrādāsim, tad atgriežamies pie tā, cik lielu pensiju saņemsim un vai tāds apmērs mūs apmierina. Ja apmierina, ļoti labi. Ja neapmierina, tad jārīkojas, jo ar domu spēku vien nepietiks, lai ietekmētu mūsu pensijas apmēru.
