Anita Anitīna
* * *
Uz bekas apsēdies rudens
Un domā, kā tālāk būt –
It kā vēl laika gana,
Bet visu var nepagūt:
Vēl mežos jāstāda sēnes
Un jālaista labi daudz.
Vēl āboli jābriedina,
Un viss, vagās, dobēs kas aug.
Ir zīļukiem jāuzliek cepurītes,
Kad no ozoliem lejup tie krīt,
Un zaļā, durstīgā kamzolī
Jāauklē mazs kastanīts.
Ir jānoglāsta tās puķes,
Savus ziedus kas vēlu ver,
Un zirnekļa noaustā tīklā
Jāsaķer saltais vējš.
Gāju putniem jāpucē spārni,
Ceļa somā jāliek labs vārds,
Lai spēku dod tālajā ceļā
Un no nelaimes pasargā.
Vēl jākrāso milzums lapu,
Koku zariem kas piesietas klāt,
Lai ir jau no tāles redzams,
Ka rudens ciemoties nāk.
Bet salnu pielietās naktīs
Jāsūta migla, lai tā
Visu tin lakatā savā
Un aukstums nespēj vēl skart.
Ja naktī uz zemi kritīs
Zvaigzne, tā jāsatver
Un jāieliek vecajā lukturī,
Lai izgaismots ejamais ceļš…
Kad atpūtinājis kājas,
Rudens ceļas un tālāk iet,
Darbos, kas jāpadara.
Tam rokā – dālijas zieds.