In Memoriam: Rūta
Būmane
(13.11.1923–29.08.2021)
29. augustā mūžībā devusies Smiltenes vidusskolas ilggadējā
bioloģijas skolotāja Rūta Būmane. Skolotājas darbs viņai bija bērnības sapņa
piepildījums un sirds aicinājums, kuram veltīti mūža 50 skaistākie gadi.
Rūta Būmane skolotājas gaitas sākusi Trapenes septiņgadīgajā
skolā. Tur viņa mācīja matemātiku, latviešu valodu un literatūru, organizēja
pašdarbības pasākumus, izdeva skolēnu literāro žurnālu “Skolas druva”, kur
publicēti arī pirmie Ojāra Vācieša dzejoļi. 1949. gadā viņa pārcelta par
direktori uz Augšgaujas septiņgadīgo skolu, bet no šī darba pēc pašas vēlēšanās
aizgāja.
1954. gadā Rūta Būmane sāka strādāt Priežkalna
septiņgadīgajā skolā Aumeisteros. Pašmācības ceļā apguva bioloģijas zināšanas
un kļuva par biologu ar sirdi un dvēseli. Bioloğijas studijām tika veltīti arī vairāki gadi Daugavpils Pedagoğiskajā institūtā.
1961. gadā Rūtu Būmani pārcēla darbā uz Smiltenes
vidusskolu. Sākumā viņa bija pagarinātās grupas audzinātāja, bet 1964. gadā
Rūtai Būmanei uzticēja būt par direktora vietnieci mācību darbā 1.‒4. klašu
grupā. Pēc gada viņu no šī darba atbrīvoja, jo skolotāja nepiekrita iestāties
komunistiskajā partijā.
Līdztekus darbam ar pagarināto grupu Rūta Būmane sāka mācīt
lauksaimniecības pamatus un bioloģiju. Iekārtoja bioloģijas kabinetu, strādāja
pie skolas apzaļumošanas, kopā ar skolēniem iekārtoja izmēģinājumu lauciņus un
skaistas puķu dobes. Viņas darba kabinetā bija gluži kā skaistā ziemas dārzā,
kur zaļoja visdažādākie augi.
Rūta Būmane allaž ar lielu interesi piedalījās metodiskajos
pasākumos un divdesmit gadus vadīja Valkas rajona bioloģijas skolotāju
metodisko apvienību. Skolotāja Smiltenes vidusskolā iesāka zinātniski
pētniecisko darbu tradīciju.
1986. gadā Rūtai Būmanei piešķirts nosaukums “Skolotāja –
metodiķe”. Par nesavtīgi ieguldīto mācību un audzināšanas darbu, skolēnu
sasniegumiem mācību olimpiādēs viņa saņēmusi daudz pateicības un goda rakstu.
Skolotāja dāsni dalījās pieredzē ar jaunajiem kolēģiem, vairākām klasēm bija
ļoti sirsnīga, taisnīga un skolēnu izaugsmē ieinteresēta audzinātāja.
Dzīvē piedzīvojusi ne vienu vien grūtu brīdi, viņa vairāk
par visu sargājās sagādāt sāpes citiem, skolēniem mācot, ka arī izteikts vārds,
tāpat kā izliets ūdens, nav sasmeļams.
Rūta Būmane cilvēkos visaugstāk vērtēja spēju palīdzēt
brīžos, kad otram visgrūtāk, mākslu piedot un katrā – arī visbezcerīgākajā
situācijā saskatīt savu gaismas stariņu.
Darbā ieliekot visu sirdi un dvēseli, skolotāja pat
visbargākajos padomju gados nepārstāja klusībā cerēt, ka Latvija un tās tauta
atkal būs brīva, un bija patiesi laimīga, kad to piedzīvoja.
Arī padomju laikā, stāstot par Darvina teoriju, Rūta Būmane
prata atrast brīdi, lai pieklusināti īsi, bet pārliecinoši paustu savu
pārliecību: “Visu virza kāda brīnumaina, mums neizprotama roka, kas rada
harmoniju. Tā nav pielāgotība, bet saskaņa, kur katram atšķirīgajam ir sava
vieta. Šis radīšanas process notiek vēl tagad. Visas dabas katastrofas ir
mājiens: esiet modri, nepiesārņojiet dabu ar ļaunumu! Ne tik daudz ar kvēpiem,
bet – tieši ar ļaunumu.”
Pēc aiziešanas pensijā skolotāja domās bieži kavējās pie
saviem audzēkņiem, bijušajiem kolēģiem un skolas.
“Tā iet, ka ziedu nesamīt,” raksta skolotājas tuvākais
dzejnieks F. Bārda, un tā savu dzīves ceļu gāja arī viņa.
Rūta Būmane bija ne tikai skolotāja ar lielo burtu, bet arī
sirdsgudra un ļoti mīļa māmiņa, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa, kuras ieaudzinātais
darba tikums un dvēseles gaisma turpinās dzīvot viņas mīļajos.
Rūpes par savu māju un pagalmu, interese par dzīvi,
satikšanās un sarunas ar vistuvākajiem piepildīja Rūtas Būmanes ikdienu.
Laikā, kad skolēni atkal atšķir jaunās mācību grāmatas,
atvērusies Mūžības grāmata, kurā nu par vienu bagātu, sirds gaismas piepildītu
dzīvesstāstu vairāk…
Saņem, labā Zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām skuju villainēm.
(Latv. t. dz.)
Visdziļākā līdzjūtība skolotājas tuviniekiem.
Kolēģi Smiltenes vidusskolā
