Madara Fridrihsone no Bilskas pagasta:
– Uz mežu eju sēņot, bet tikai pazīstamās vietās. Esmu tipiskais latvietis ar slepenajām vietām. Lasu pazīstamas, konkrētas sēnes un bekas. Parasti tās ir bērzlapes, apšu bekas un aunubekas, kā arī gailenes. Ja sēņu daudz, tad saldēju ziemai, ja maz, top tradicionālās sēņu karbonādes, mērces un krēmzupas. Neuzticos citu lasītām sēnēm.
Ivans Sokačs no Kārķu pagasta:
– Katru gadu dodos gan ogās, gan sēnēs. Var teikt, ka mežā eju no astoņu gadu vecuma, tad vēl dzīvoju Ukrainā. Man lielākais azarts un aizraušanās ir lasīt sēnes. Izstaigāju pagājušā gada zināmās vietas, neko daudz tur neizdevās salasīt. Šogad esmu atklājis jaunas sēņu vietas. Nupat pārdošanai atdevu četras kastes gaileņu. Bekas, baravikas, apšu bekas – tās pašpatēriņam. Gatavojam mērces, salātus ziemai, un sēnes ziemai arī saldējam. Savulaik esmu mežā arī apmaldījies, un tāpat kā citiem man ir bail sastapties mežā ar lāčiem. Vienalga, tas mani neattur no došanās uz mežu Ir cilvēki, kas vēl lasa mellenes, bet tās jau tādas “pašvakas”. Savukārt brūklenes un dzērvenes pagaidām vēl nav nogatavojušās. Bet rudens ogas mežā būs.
