***

Prieks kā raķete šaujas caur cilvēku dzīvi. Cits to mana ik solī, dažs vien pa brīdim tver.

Prieks kā raķete
šaujas caur
cilvēku dzīvi.
Cits to mana ik solī,
dažs vien
pa brīdim tver.
Nedrīkst atļaut,
lai mums tas garām
joņotu strauji.
Jāņem kā
vīna trauks dzirkstošs
un steigšus vien
jāizdzer.
Prieks kā raķete
šaujas caur dzīvi…
***
Dienas bēg
un man tās jānoķer.
Visas neliekas
līdz galam piepildītas.
Dažā paspēts nav
vēl pateikt, sirds ko jūt,
nedz ar siltiem vārdiem
mīļi sasildītas.
Pamēģiniet jūs arī!
Visām nedienām
par spīti,
celšu medus burku galdā.
Tīksmināšos ziedu smaržā,
laimīga no
prieka saldā.
Beigās karstu tējas krūzi
lēnām malkošu es kāri.
Tikmēr domas
dūks kā bites,
rūpju brīdis būs jau pāri.
***
Cik dienas tumšas,
tik zvaigžņotas naktis.
Nu gribam ar viņām
līgumu slēgt –
līdz sniega baltumam
debesu spuldzēm
pat dienā
projām vēl neaizbēgt.
Grib cilvēki gaismu,
prāts esot līksmāks,
tā lielākā daļa domā un teic.
Tāpēc jau pirmās
sniegpārslas gaidot,
ziemas gaišumu
visi mīļi sveic.
***
Mēdzam veidot
barjeras,
pat šķēršļus
un vairs nezinām,
kā gan lai pāri tiek.
Vai ar to,
ko nejaušības rada,
mums nav gana,
raižu nepietiek?
***
No kurienes reizēm
uzvējo ceriņu smarža?
No atmiņām, protams.
Tāpat kā dažkārt
jūtama vīstošu bērzu dvesma,
kad domās esam aizklīduši
sensenos Līgo svētkos
pie dzirkstoša ugunskura,
kur bijis reiz
bezgala skaisti.
Atmiņas ir brīnumaini
veldzējošas.
Tās gaišās, protams,
jo bieži vien
pasargā no vientulības
un dziļas grūtsirdības.