Kas ir izdarīts, to par nebijušu nevar padarīt
1941. gada 14. jūnijā Abrenē skaisti ziedēja ceriņi. To atceras 91 gadīgā politiski represētā Līvija Kalēja. Toreiz 11 gadu vecumā slimā Līvija kopā ar ģimeni tika izsūtīta no Abrenes uz Krasnojarskas apgabala Tomoženkas sādžu. Līvijas izstāstīto pieredzi, kas ir daļa no latviešu tautas dzīvesstāsta teju gadsimta garumā, ir pierakstījuši gan vēsturnieki, gan žurnālisti, gan valodnieki un citi, kuri apkopo atmiņu stāstus.
Bet vēl ir dzīvi apliecinoši mutvārdu stāsti par ļaudīm, kuri Sibīrijā aukstumā un salā nemaz nelikās zemē, lai nomirtu, bet cīnījās, lai vismaz izdzīvotu. Arvien vēl uzzinu kādu interesantu, bet gar ausīm palaistu un nepiefiksētu ziņu par represēto ļaužu dzīvi. Izrādās, ka kaimiņos dzīvo moža politiski represētā 93 gadīgā Irēna Kārkliņa, kura raksta: “Kas ir izdarīts, par nebijušu nevar padarīt.” Irēnas dzīves pieredze ir skarba, jo represētā ir izjutusi, ka cilvēciskās sirsnības uz zemes trūkst. Tomēr Irēnā ir spēcīgs optimisma gēns, kas palīdzējis izturēt likteņa smagos pārbaudījumus. Savukārt cits kaimiņos mītošais politiski represētais Jānis Vipulis par savas deportētās ģimenes izdzīvošanas pieredzi salā un badā Sibīrijā ir pastāstījis autobusu pieturā, kad, salstot bargā ziemas spelgonī, mēs gaidījām satiksmes autobusu, kas kavējās.
Vēl ir arī citi neapkopoti Latvijas vēstures stāsti. “Tiešo aculiecinieku stāstījumi ir atrodami arvien retāk. Ir pēdējais laiks pierakstīt,” uzsver Smiltenes novada politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Arvīds Kaupe grāmatā “Kāpēc”.
Politiski represēto ļaužu stāstītās atmiņas ir par stipriem cilvēkiem, kuriem ir drosme dzīvot un izturēt jebkuros apstākļos. Irēnas Kārkliņas, Jāņa Vipuļa un citu politiski represēto ļaužu pieredze ir interesanta un vajadzīga Latvijas tautas dzīvesstāsta vēsturei.
