Profesors Jānis Kloviņš ar savu
komandu strādā pie Covid-19 genoma izpētes
Nav šaubu, ka zinātnieku darbs
ļauj epidemiologiem efektīvāk cīnīties ar Covid-19 izplatību
Latvijā. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs jau
gadu strādā pie SARS-CoV-2 vīrusa jeb Covid-19 genoma izpētes.
Kādi ir lielākie atklājumi
– stāsta Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra
Zinātniskās padomes priekšsēdētājs, profesors Jānis Kloviņš.
Valsts iedzīvotāju genoma datubāze izveidota 2006.gadā, tā ir
nacionāla biobanka, kas veido, uzglabā un apstrādā Latvijas
iedzīvotāju veselības informācijas datus un bioloģisko materiālu
kolekciju, kas kalpo pētnieciskiem, profilaktiskiem un
ārstnieciskiem mērķiem.
– Cik liela bija cilvēku atsaucība, iesaistoties Covid-19 valsts
pētījuma programmā?
– Latvijā, uzaicinot cilvēkus iesaistīties pētījumos,
atsaucība ir diezgan laba, bet ne tika laba kā ziemeļvalstīs, kur
ir cita iedzīvotāju kultūra un līdz ar to arī vēlme piedalīties
ir līdz 80 procentiem. Aicinot pie mums cilvēkus iesaistīties
konkrēti Covid-19 pētījumā, atsaucība bija lielāka nekā
parasti, taču jāsaprot, ka Covid gadījums ir īpašs, jo, ja
parasti cilvēkus lūdzām braukt uz slimnīcu, lai nodotu savu
bioloģisko materiālu, tad Covid gadījumā to nevarējām darīt.
Tas bija liels loģistikas izaicinājums, ar kuru mēs veiksmīgi
tikām galā, tika izveidota speciāla brigāde, kas brauca pie
slimniekiem uz mājām, jo svarīgi iegūt materiālu, kad cilvēks
ir slims. Otra grupa – smagi slimi pacienti, kas atrodas slimnīcā.
Svarīgi uzsvērt, ka mēs strādājām ne tikai ar vīrusa genoma,
bet arī cilvēka – gan genoma, gan citu faktora – izpēti. Valsts
pētījuma programmā piedalījās apmēram 600 cilvēku, un tagad šī
programma ir beigusies, bet darbs ar pacientiem, kas izslimojuši
Covid-19, protams, turpinās.
– Pētījumā konstatētas tikai Latvijai raksturīgas Covid-19
mutācijas, kas nav novērotas nekur citur pasaulē.
– Pastāv vien teorētiska iespēja, ka kaut kur pasaulē vēl
cirkulē pirmatnējais vīrusa veids, jo daudzās mutācijas, kļūstot
spēcīgākas, to, visticamāk, iznīcinājušas. Daudzi vīrusa
celmi savā starpā atšķiras ar to, cik lipīgi tie ir, un arī ar
to, cik smagi skar cilvēka veselību. Jautājums – ar ko mēs
salīdzinām vīrusu? Sākotnējais Uhaņas variants, izceļojot uz
Angliju, nofiksējas mutācijā X, pēc tam cilvēks atbrauc uz
Latviju, un vīruss iegūst citu mutāciju. Tāpēc var teikt, ka
gada laikā vienam vīrusam ir uzkrātas aptuveni 20 mutācijas. Tas,
ka Latvijai ir raksturīgas savas, unikālas mutācijas, neko vēl
nenozīmē, tas nav brīnums, tā ir vienkārši bioloģija. Svarīgi
– tā lielā priekšrocība ir tas, ka mēs šo mutāciju, šo vīrusa
genomu varam padarīt līdzīgu svītrkodam, kurā ir informācija,
jo no tā var daudz ko par šo vīrusa izsecināt, piemēram,
saprast, vai vīruss nācis no viena vai dažādiem avotiem. Ir
mutācijas, kuras neko neizmaina vīrusa darbībā, un ir mutācijas,
kas izmaina un ir kritiski svarīgas. Vīrusa genomā ir 30 000
dažādu burtiņu, bet tikai daži no tiem spēj to izmainīt.
– Latvijas pētnieki ir atraduši arī konkrētu gēna variantu,
kas palielina iespēju cilvēkam saslimt ar Covid-19. Kas tas ir par
gēnu un kas nosaka cilvēka uzņēmību pret infekciju?
– Kā visās infekcijas slimībās šo faktoru ir daudz. Viens no
tiem ir paša cilvēka genoms. Ir cilvēki, kuri bieži slimo, citi
retāk, un arī to lielā mērā nosaka gēni. Mēs un arī citu
pasaules valstu zinātnieki esam atklājuši un apstiprinājuši, ka
cilvēka trešajā hromosomā ir tāds reliktais genoma rajons, ko
esam mantojuši no neandertāliešiem. Un izskatās, ka tas ir tas,
kas palielina risku saslimt. Ja cilvēkam ir šāds gēns, iespēja
saslimt ir aptuveni 1,5 reizes lielāka. Bet, protams, tas nenozīmē,
ka tie, kuriem šis gēns ir, noteikti saslims, bet tie, kuriem nav,
nesaslims. Tam, kuram nav šāda gēna, bet būs citi iemesli,
piemēram, novājināta imūnsistēma, tāpat ir iespēja saslimt.
Šeit nevar teikt – balts vai melns, jo tad mēs varētu dalīt
iedzīvotājus divās lielās grupās un iztikt bez vakcinēšanas.
Bet tā diemžēl nav. Ja mēs viegli varam pētīt saslimušo
cilvēku gēnus, tad atrast gēnu, kas pasargā, nozīmē pakļaut
riskam, inficēt pilnīgi veselu cilvēku, kas neslimo, un tad viņu
pētīt, bet to mēs ne drīkstam, ne gribam darīt. Tāpēc atklāt
faktorus, kas aizsargā, ir grūtāk.
– Vai gēnu, kas palielina risku saslimt, var pārbaudīt
laboratorijā?
– Nē, tādu testu nav, un tam arī nebūtu lielas diagnostiskas
vērtības, jo tas, ka cilvēkam šāda gēna nav, nenozīmē, ka
viņam sevi nav jāsargā un ka viņš nevar inficēties.
– Vai tas nozīmē, ka inficēšanās ar Covid-19 ir kā laimes
spēle? Cilvēks var būt sportisks, ievērot veselīgu dzīvesveidu
un saslimt, savukārt smēķētājs, dzērājs – nesaslimt?
– Tieši tā tas arī ir. Un tā ir ar daudzām slimībām. Daļa
savu veselību sabeidz ar kaitīgiem ieradumiem, bet labais
ģenētiskais mantojums dara savu. Taču tas nenozīmē, ka nevajag
ievērot ierobežojumus un paļauties uz brīnumu. Cilvēki ar
kaitīgiem ieradumiem, neveselīgu pārtiku novājina organismu un
pakļauj riskam tik un tā.
– Daudzus satrauc Lielbritānijas, Dienvidāfrikas un Brazīlijas
celma vīruss, kas strauji izplatījās Latvijā. Tad parādījās
Ugandas paveids… Ar ko tie atšķiras un kāpēc Lielbritānijas
celms ir bīstamāks par Ugandas?
– Lielbritānijas vīruss ir krietni lipīgāks un izraisa smagāku
slimības gaitu, un šis vīruss drīz jau būs pārņēmis visu
pasauli. Dienvidāfrikas un Brazīlijas nav labs, jo tam sliktāk
darbojas antivielas un līdz ar to, iespējams, arī vakcīnas
sliktāk iedarbosies. Ugandas variants ievērojams ar to, ka pāris
nedēļu laikā izspiedis citus vīrusus. Šis vīruss, visticamāk,
pie mums tika atvests no Skotijas. Par laimi, jau divas nedēļas mēs
šo vīrusu nejūtam, tas neizplatās tik strauji kā Lielbritānijas.
– Covid-19 šobrīd Latvijā “izspiedis” gripu…
– Tā ir, jo cilvēki kopumā labi ievēro ierobežojumus, un tas
ir loģiski, ka gripas uzliesmojuma nav. Ja mēs citus gadus tā būtu
rīkojušies, valkātu maskas, ievērotu distancēšanos,
nekontaktētos, cītīgi mazgātu rokas, neietu uz darbu slimi,
nebūtu gripas epidēmijas.
– Šobrīd Covid-19 vīrusam parādās jauni ģenētiskie
varianti, mutācijas. Tiek ziņots, ka atsevišķu vakcīnu
efektivitāte šī iemesla dēļ mazinās un, iespējams, būs
nepieciešamas jaunas vakcīnas vai revakcinācija. Kurai no vakcīnām
jūs dodat priekšroku?
– Tā kā neesmu ārsts, neesmu vēl vakcinējies, bet ar
nepacietību gaidu, kad to varēšu izdarīt. Katrai no vakcīnām ir
savas priekšrocības un savi trūkumi. Uzskatu, ka tiešām – diez
vai mēs izvairīsimies no revakcinācijas, jo nav īsti skaidrs, cik
ilgi vakcīna darbojas, un mēs vēl nezinām, cik ilgi vīruss
plosīsies… Tāpēc ir jāvakcinējas, un teikt, ka viena vai otra
vakcīna ir labāka, nevaru. Jādomā citādāk, ir jāpaļaujas, ka
vakcīnas ir pārbaudītas, un, ja man teiktu – šonedēļ var
potēties ar vienu, nākamnedēļ ar to, kas man labāk patīk, es
izvēlētos šonedēļ ar to, ko var dabūt, nevis gaidītu nākamo
nedēļu, jo pa vidu var saslimt un, ja arī rezultāts nav letāls,
tad komplikācijas var būt smagas. Vakcinējoties pēc iespējas
ātrāk, mēs aizsargājam ne tikai paši sevi, bet arī apkārtējos.
– Kas jums kā zinātniekam ir lielākais izaicinājums,
pārsteidzošākais darbā ar Covid-19 izpēti?
– Domāju, ka lielākā daļa zinātnieku strādā tikai tāpēc,
lai sevi pārsteigtu katru dienu. Pie izaicinājumiem noteikti var
minēt to, ka šis bija smags posms pētniecībā, jo tas tomēr ir
vīruss. Bija svarīga loģistika, drošība… Turklāt pasaulē
neviens nebija pētījis vīrusu no genoma viedokļa. Ir zināmi
daudz un dažādi vīrusi, bija spāņu gripa, bet tā neaptvēra tik
lielu skaitu cilvēku. Covid-19, inficējot aizvien vairāk cilvēku,
visu laiku mainās. Mēģinot cīnīties pret vīrusu ar vakcīnām,
maskām, ierobežojumiem, vīruss kļūst viltīgāks un veido jaunas
mutācijas. Un zinātnieku darbs turpinās!
