Sasveicinoties lietotie vārdi un žesti liecina par ģimenē
ieaudzinātajām pieklājības normām, tautas tradīcijām un arī par indivīda
attieksmi pret līdzcilvēkiem. Prasme komunicēt vai nu paver durvis lietišķām
attiecībām, draudzībai, vai gluži otrādi – apgrūtina un pat padara to
neiespējamu.
Cieņas izpa
Sasveicināšanās bija, ir un būs labas uzvedības
sastāvdaļa, cieņas apliecinājums, un komunikācijā izmantotie vārdi ir
attieksmes verbālā izpausme, saka psihologs Aleksandrs Agešins. “Bieži
dzirdamais labrīt, labdien, labvakar liek saprast, ka sveicinātājs ir noskaņots
jums labvēlīgi. Mājiens ar galvu tiek uzskatīts par bezpersonisku žestu,
savukārt rokasspiediens, buča un pieskārieni kādai ķermeņa daļai rada taktilu
kontaktu. Uzņēmuma, kolektīva vadītājs, kurš regulāri un laipni sasveicinās,
uzlādē klātesošos ar pozitīvu enerģiju. Agrāk pie smalkas uzvedības piederējās,
ka jaunkundze vai kundze pasniedz kungam savu delnu. Mūsdienu etiķete to
neiesaka, jo šī maniere it kā diskreditē vīrieti: viņš varbūt to nemaz nevēlas.
Krievijā saglabājies paradums – nedaudz noliekties pie sievietes rokas,
simbolizējot skūpstu uz delnas.”
Ja persona no vairāku soļu attāluma stiepj pretī roku, tas
nozīmē – sekos rokasspiediens. Pieņemts, ka vēlmi sasveicināties izrāda gados vecākā,
pēc hierarhijas spēcīgākā, nozīmīgākā persona. Tas, kā roka tiek pasniegta vai
saņemta, parāda nodomu – izrādīt pārākumu vai sadarboties kā līdzīgam ar
līdzīgu. Izteikti spēcīgs rokasspiediens liecina par vēlmi dominēt. Piemēram,
bijušais ASV prezidents D. Tramps sasveicinās, ar savu plaukstu spiežot otra
cilvēka plaukstu uz leju un velkot to pie sevis, tā izrādot pārākumu.
Acīmredzot, ar viņu pastrādājuši PR speciālisti, kuri veido biznesmeņa un
politiķa tēlu.
Sarokojas biežāk vīrieši, bet biznesa, darba attiecībās,
politiķu aprindās tā kontaktējas arī sievietes. Skaitās korekti, ja sieviete
vīrietim plaukstu sniedz pretī pirmā, turklāt taisni. Stiprā dzimuma pārstāvis
dāmas roku satver pārliecinoši, bet saudzīgi – lai to netraumētu.
Ja kāds krata un neatlaiž plaukstu, tas var signalizēt, ka
tikšanās cilvēkam ir tīkama, gribas ilgāk komunicēt. Turpretī neskatīšanās
acīs, ļenganas plaukstas pasniegšana sveicinoties ikvienā izraisa nepatīkamas
asociācijas.
Diemžēl, savas korekcijas arī saskarsmes paradumos veikusi
pandēmija. Pēc tās, iespējams, cilvēki uzmanīgāk tuvosies cits citam,
izvairīsies no apkampieniem, iesakņojušos paradumus turpinās aizstāt ar dūru
vai elkoņu tuvināšanu, spriež psihologs.
Biolauka filtrs
Komunicējot nevajadzētu atrasties tuvāk par 45 cm, iesaka
Agešins. Laukos kaimiņi sveicinot labprāt ietur distanci no pusmetra līdz
metram vai aprobežojas ar rokas mājienu no attāluma. Jo arī viņu mājas parasti
neatrodas tik cieši blakus kā pilsētnieku dzīvokļi.
Sastopoties skatieniem un plaukstām, arī atvadoties, mēs
enerģētiski pret kādu sajūtam simpātijas vai gribam turēties pa gabalu. Tas
izskaidrojams ar biolauku, kas ieskauj ikvienu, uztver informāciju, un
filtrējot to, cenšas mūs pasargāt. Ar sveicienu cilvēks it kā cenšas atvērt otra
biolauku, kur tiek vai netiek ielaists. Tikšanās laikā pārslēgt kanālus palīdz
smaids, humors, pievēršanās pozitīvām tēmām. Emocijas vispirms veidojas
biolaukā, prāts tās analizē un saglabā zemapziņā. Reizēm nav lieki ieklausīties
sevī, lai izlemtu, vai turpināt attiecības.
Ir vērts pievērst uzmanību žestiem, skatienam un arī balss
tembram, jo ar vibrācijām mēs cits citu uzlādējam, dziedinām vai arī nospiežam.
Sarunas biedra attieksmi pret jums, viņa nolūkus un domu klātesamību atklāj
mīmika un ķermeņa valoda. Ja tāds, kurš pieradis daudz komunicēt, nervozē, ir
nepacietīgs, lieto īsas, aprautas frāzes, knubina pirkstus, pieļaujam, ka viņam
drīzumā paredzēta svarīgāka tikšanās par šo. Var arī pajautāt – vai jūs kaut
kas uztrauc, vai steidzaties? Ja atbilde ir “viss kārtībā”, indivīds vienkārši
negrib jums atklāt informāciju. Apjucis, izvairīgs izskatās cilvēks, kuram
kontaktēšanās ar svešinieku nav ikdienišķa lieta. Sakrustotas kājas un rokas
liecina par aizvēršanos, nevēlēšanos laist sev klāt.
Pieklājība joprojām ir modē
Ceļojot der atcerēties, ka dažādu tautu tradīcijas
atšķiras, un mums “nav jālien ar savu dziesmu grāmatu svešā baznīcā.”
“Katra nācija sveicinās citādi, piemēram, karstasinīgie
itāļi un spāņi ieraduši sirsnīgi apkampties. Arī pie mums domubiedru grupās,
draugu un partneru lokā šis paradums iesakņojies. Psiholoģijas semināros
skaidro, ka daudziem pietrūkst taktilo izjūtu, cilvēciskā siltuma, ko varētu
saņemt ģimenē. Uztraukušos cilvēku tuvinieka apskāviens, papliķēšana pa plecu,
mierīgs balss tembrs nomierina, turklāt saņemtā uzmanības, uzmundrinājuma deva
nodrošina psiholoģisko veselību.”
Ja bērns nesveicina kaimiņus, vai nu viņš ir kautrīgs, vai
arī ģimene nav ieaudzinājusi pieklājības normas, un mazais vienkārši nesaprot,
kāpēc tas vajadzīgs. A. Agešins norāda uz vēl citiem aspektiem: “Gadās, ka
bērns kādu sveicina un kādu – ignorē. Varbūt viņš slēpj aizvainojamu par kādu
aizrādījumu. Ja vecāki konfliktē ar kaimiņiem, mājās viņus aprunā, neizsakās
labi, bet satiekoties liekulīgi smaida, bērns nostājas savējo pusē un reaģē, kā
prot. Bet, ja bērns nesveicina nevienu pieaugušo, mājiniekiem tas vairākas
reizes ir jāatgādina, lai ieradums nostiprinās.”
Pusaudzis dzīvo savā pasaulē un reizēm uzvedas izaicinoši
hormonālo pārmaiņu iespaidā. Jaunieši nereti veido un lieto savu slengu. Ne
tikai tīņu saskarsmē ielaužas vārdi – parazīti, piemēram, “pro”, “davai”, bet
tie un aizgūtie “hai”, “bai”, “čau”, tāpat arī
automātiskais “hallo” ar gadiem pāries,” domā psihologs.
Tradicionālas vērtības grūti apšaubīt: jaukas dienas,
labas veselības novēlējums, protams, skan saturīgāk. Bet ne jau viss jaunais ir
peļams. Piemēram, elektroniskajā
sarakstē lietotās emocijzīmes, simboliņi. Nu kas gan tur ļauns, ja kādam aizsūti,
saņem, piemēram, kopā saliktas divas plaukstiņas – namaste, kas simbolizē cieņu
un pieņemšanu.
Vai zināji?
·
Sveicinot pirmais roku sniedz vecākais cilvēks
jaunākajam.
·
Sieviete pirmā sniedz roku vīrietim.
·
Mutiski pirmais sveicina jaunākais cilvēks
vecāko, vīrietis – sievieti.
·
Ar nepazīstamiem cilvēkiem vēlams
sasveicināties, arī ieejot telpā, iekāpjot liftā, lidmašīnā, starppilsētu
autobusā.
·
Sasveicinoties ar svešiniekiem, lieto distancētu uzrunas formu – labrīt,
labdien, labvakar.
·
Uzruna – sveiki, sveicināti – der, tiekoties ar
paziņām, bet tuvākajiem draugiem, privātā pasākumā varam teikt arī “čau”.
Re, kā!
Grenlandes pamatiedzīvotāji inuīti sasveicinās gana intīmā
veidā: satuvinot degunus, augšlūpas un pēc tam viens otram gluži vienkārši
uzelpojot.
Dažviet Tibetā saglabājusies tradīcija sasveicinoties rādīt mēli. 9. gadsimta Tibetā
esot valdījis karalis Lan Darma, kuram bijusi melna mēle. Ļaudis ticēja, ka
Darma pēc savas nāves piedzīvoja reinkarnāciju, tādēļ mēdza izbāzt mēles, lai
apliecinātu, ka karalis nav atdzimis viņos.
Japāņiem kopš mazotnes tiek mācīti vairāki paklanīšanās
veidi. Piemēram, keirei lieto, lai
sasveicinātos darījumu tikšanās reizēs, saikeirei ir paredzēta, lai
izteiktu dziļu nožēlu vai pateicību. Jebkurā gadījumā paklanoties cilvēks
izrāda cieņu otrai personai.
Krievu valodā bieži lietotais “zdrastvuite” nozīmē
cieņpilnu stipras veselības novēlējumu.
“Namaste” ir tradicionāls
hinduistu sveiciens, ko izmanto gan satiekoties, gan atvadoties. “Namaste”
izrunā, nedaudz paklanoties, sakļauto roku pirksti ir vērsti uz augšu, īkšķi
atrodas tuvu krūtīm. Hinduismā tas nozīmē “es paklanos dievišķajam tevī”.
