Izvēli doties dzīvot uz laukiem noteica mūsu bērniņa pieteikšanās. Abi ar vīru sapratām, ka pilsētas vienistabas dzīvoklis, kuru turklāt īrējām, drīz kļūs par šauru, bet tur – miers, klusums, svaigs gaiss, harmonija un putnu dziesmas.
Izvēli doties dzīvot uz laukiem noteica mūsu bērniņa pieteikšanās. Abi ar vīru sapratām, ka pilsētas vienistabas dzīvoklis, kuru turklāt īrējām, drīz kļūs par šauru, bet tur – miers, klusums, svaigs gaiss, harmonija un putnu dziesmas. Tas, ka situācija varētu nebūt tik idilliska, sapratu jau grūtniecības pēdējos mēnešos, jo sēdēšana “svaigā klusumā” vairs nešķita omulīga. Biju pārāk pieradusi pie pilsētas kņadas, trokšņiem un ļaužu burziņa, tikšanās reizēm un sarunām. Pēkšņi tas viss kā ar nazi nogriezts – darbā mani vairs negaida, vīrs prom no agra rīta līdz vēlam vakaram. Arī draudzenes vairs nav rokas stiepiena attālumā. Zudusi iespēja izstaigāties pa ielām un lielveikaliem, pavērot citus! Jutos kā ķīlniece pašas radītajos apstākļos!
Šī sajūta nedaudz pagaisa, kad piedzima mazulis, jo rūpes par zīdaini ir kapitālas! Negulētas naktis, autiņbiksītes, barošana un guldināšana aizņēma gandrīz visu laiku – nebija vēlēšanās “cepties” par informācijas tukšumu manā dzīvē. Tomēr ar laiku lietas ieiet savās sliedēs, un vienā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka skatos “ziepenes”, guginu bēbīšu valodā un pārmetu vīram, ka viņš nespēj šo tukšumu aizpildīt.
Pieprasīju viņam internetu, kas manos laukos bija nevis pašsaprotama lieta, bet “ekstra” – dārgs un ļoti lēns. Tas gan netraucēja veldzēties brīnišķīgajās tīmekļa iespējās, kas vilka aizvien dziļāk. Ciemojos galvenokārt divās adresēs. Viena bija “Cālis”, kur satiekas māmiņas, sievas un draudzenes, lai pļāpātu ne tikai par mazuļa, bet arī sirds lietām, prasītu, apspriestu, kašķētos un justu līdzi. Jutos piederīga šai savienībai. Otra, protams, “draugiem.lv”. Esmu dzirdējusi viedokli, ka portāla radītāji ir vislabākie cilvēki pasaulē, un vēlos tam piekrist. Kādus tik draugus tur neatradu – vecus un jaunus, ar kuriem varēju no sirds izrakstīties.
Nebūtu vērts to visu stāstīt, ja nesāktu saprast, ka slīkstu atkarībā, ka vienkārši vairs nevaru dzīvot bez interneta! Draņķīga tā diena, kad nav izdevies ieskatīties epastā un pačatot forumā, ko parasti netraucēja arī mazuļa ucināšana klēpī un cenšanās ar vienu pirkstu sabakstīt rakstāmo. Trakākais tas, ka domas par šo komunikāciju ne mirkli nepameta, par ko vīrs droši vien tikai priecājās, jo vairs “neuzbraucu viņam”, lai taču aprunājas ar mani!
Šodien varu teikt, ka esmu tikusi no tā vaļā. Nevajadzēja ne gribasspēku, ne lielu cīņu, bet vienkāršu apstākļu maiņu. Mazais paaugās, sāka bērnudārza gaitas, bet es atgriezos darbā birojā.
Santa, biroja darbiniece
