Aldis Dubļāns, seniors:
– Noteikti atbalstu. Šādu iniciatīvu noraida tikai tie, kuri ar šīm problēmām nav sastapušies, piemēram, mācītāji, bet cilvēkus, kuri saskārušies ar šīm lietām, neuzklausa. Tā ir problēmas īslaicīga pastumšana zem tepiķīša. Šī iemesla dēļ notiek daudz pašnāvību. Ir nehumāni ļaut cilvēkiem mocīties. Latvijā paliatīvā aprūpe netiek ar to galā.
Reinis Kulbergs, luterāņu mācītājs:
– Es viennozīmīgi teiktu “nē”. Te saduras līdzcietības, cilvēktiesību un ētiskie jautājumi. Ar mūsdienu modernās medicīnas palīdzību cilvēku gadiem ilgi var uzturēt pie dzīvības, bet, no otras puses, pasaule pieprasa nogalināt šo cilvēku. Eitanāzija nozīmē nāvi uzlikt uz legalizēta pakalpojuma sliedēm. Taču tā ir Dieva Radītāja kompetence un vara cilvēkam dot dzīvību un to paņemt. Ceļš, kas ejams garam, dvēselei, nav lineārs kāpiens uz debesīm. Žēlastība jāpieņem caur Kristu, kurš ir cietējs.
