Ukraiņu bēgļu ģimenes uzņem arī Brantu muižas saimnieki

To, kā smiltenieši un citi Latvijas iedzīvotāji palīdzējuši viņām un viņu bērniem, ukrainietes māsas Tatjana Drozdovska un Aļona Prodous atcerēsies līdz mūža galam.

Tatjana ar dēliem Tarasu (10 gadi) un Nazaru (pieci gadi) un Aļona ar meitu Miroslavu, kurai nākamnedēļ paliks trīs gadi, kara plosīto Ukrainu atstāja 8. martā un devās bēgļu gaitās uz Poliju un no turienes tālāk uz Latviju, Smiltenes novadu.

No pārdzīvotā neglābs neviens psihologs

Viņu dzimtajā Žitomiras apgabalā, ziemeļrietumos no Kijivas, abām palikuši vīri, kuri aizstāv Ukrainu pašaizsardzības spēkos, vecāki, vecākā māsa un brālis ar savām ģimenēm.

Žitomira un tās apgabals, kur atrodas Ukrainas armijas bāzes, tanku rūpnīca un munīcijas noliktavas, Krievijas  uzlidojumus un bombardēšanu piedzīvo jau no kara pirmās dienas, pilsētā ir sagrautas slimnīcas, skolas,  dzīvojamās mājas. Šonedēļ pa zaļo koridoru no Žitomiras  uz Šveici  izvesti mazi bērni un onkoloģiskie slimnieki, bet šis ceļš ir bīstams, krievu karaspēks apšauda arī zaļo koridoru, stāsta Tatjana. Abas ar māsu šeit, Smiltenes novadā, regulāri seko līdzi tam, ko ziņo Ukrainas televīzija.

Kad māsas sazvanās ar saviem vīriem, ne reti sarunas fonā varot dzirdēt sprādzienus. Ukrainā palikušajiem tuviniekiem nervi esot tuvu sabrukumam, viņi raud, pārdzīvo gan par sevi un saviem bērniem, gan par Tatjanu un Aļonu un viņu bērniņiem, kā viņiem tur, tālumā, bēgļu gaitās klājas.

Kad pabeigušas tālruņa sarunu ar savējiem Ukrainā, māsas iziet lielo koku ieskautajā pagalmā un lauku klusumā atgūst mieru. Pajumti māsām un viņu bērniem devuši Brantu muižas saimnieki Ilze Briede un Nauris Zutis. Nauris ar savu automašīnu arī mēroja tālo ceļu uz Varšavu, lai atvestu abas ģimenes uz viņu jaunajām pagaidu mājām Smiltenes novada Brantos.

Pie Brantu muižas (bijušās skolas) ir divstāvu ēka, kur kādreiz atradās skolotāju dzīvokļi, vienā no tiem Ilze Briede izmitinājusi Tatjanu, Aļonu un viņu bērnus. Dzīvoklī ar malkas apkuri ir divas istabas, virtuve, duša un labierīcības.

Māsām paveicās, 8. martā viņas vēl paguva izkļūt no Ukrainas. “Ir cilvēki, kuri grib izbraukt no Ukrainas, bet baidās. Trases, pa kurām brauc autobusi, kas izved cilvēkus uz robežu, tiek apšaudītas. Šauj arī uz mašīnām, kurās brauc ģimenes,” stāsta Tatjana. 

Abas māsas pametušas Ukrainu, lai pasargātu savus bērnus. Viņu vecākā māsa ar saviem bērniem palikusi Žitomirā, jo uz laiku kļuvusi par audžumammu arī citiem bērniņiem, kuru mammas un tēti karo, aizstāvot savu zemi. Ukrainas armijā dienē arī sievietes, sākoties karam, arī viņas ar ieročiem rokās cīnās pret iebrucējiem, stāsta māsas.

“Tiem mūsu cilvēkiem Ukrainā, kuri tagad piedzīvo karu, neviens psihologs nepalīdzēs. Tik daudz viņi ir pārcietuši,” bēdājas Tatjana.

“Mūsu prezidents ir malacis, nepameta mūs. Lai Dievs viņam stāv klāt! Diemžēl pārrunas neko nedod. Kļūst tikai sliktāk. Tiklīdz sākas pārrunas, tā Krievijas karaspēks sāk šaut uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Šauj, kur pagadās, – pa ciemiem, pa dzīvojamām mājām. Mūsu Ukrainas TV nesen stāstīja, kā vienu ciemu  sabumboja. Uz ielas bija 12 mājas, visas nodega. Ir arī cilvēku upuri.  Ciemā mūsu armijas daļu nav. Viņi vienkārši šauj, kur pagadās. Ja mājai nav pagraba, pat  nestādos priekšā, kur lai cilvēki paliek. Mēs savā pagrabā salikām segas, sveces, ūdeni, pārtiku, sildītāju, lai varam tur pat pāris dienu palikt, ja vajadzēs,” stāsta Tatjana.

Par raķešu vai aviācijas uzlidojumu brīdina trauksmes sirēnas. Uzlidojumu Tatjana piedzīvojusi jau kara pirmajā dienā. Uz Žitomiras apgabalu raķetes notēmētas, jo tur atrodas Ukrainas armijas bāzes un munīcijas noliktavas. To, ka sācies iebrukums Ukrainā, Tatjana ar savējiem nav sapratusi līdz pirmajam sprādzienam un dūmu stabam. Tad tālumā  atskanējis nākamais sprādziens, istabām mājā sācis birt apmetums un bijusi sajūta, ka māja paceļas gaisā un nolaižas atpakaļ. Tatjana paķērusi jaunāko dēlu un skrējusi uz pagrabu, bet vecākais dēls sekojis viņai. To atceroties, sievietei acīs saskrien asaras. Tā sajūta, kad virs galvas lido krievu lidmašīnas un raķetes, esot briesmīga.

Aļonas meitiņa Miroslava vēl tagad baidās no skaļām skaņām. Ukrainā viņa no bailēm kliegusi, kad pāri mājai lidojušas lidmašīnas. Kad Polijā ukraiņu bēgļi sapulcējušies stadionā un skaļrunī doti norādījumi par tālāko evakuāciju, mazā raudājusi, jo izbijusies no spalgajām skaņām.

Tatjanas jaunākais dēls te, Latvijā, naktīs mostas no murgiem – sapņo, ka sprāgst bumbas. Vecākais dēls negrib runāt par karu. “Negrib mani satraukt. Tētis pa tālruni stāsta, lai dēli nebaidās, ka viss būs labi. Viņš atbalsta mūs,” stāsta Tatjana.

Tie vīrieši Ukrainā, kuri nav aktīvajā karadienestā, izveidojuši pašaizsardzības spēkus, tajos iestājušies pat jauni puiši, kuriem vēl nav 18 gadu, tāds ir arī Tatjanas vīra brālis. Pašaizsardzības jeb brīvprātīgie teritoriālās aizsardzības spēki sargā savas ielas pilsētās, savus ciemus. Vieniem izdalīti automāti, citi, piemēram, mednieki, izmanto savus ieročus. Kritušie ir arī  pašaizsardzības spēkos. Tatjana stāsta, ka viens viņu postenis apšaudīts no krievu lidmašīnas, no 13 cilvēkiem bojā gājuši astoņi, pārējie ir slimnīcā smagā stāvoklī. 

Tam, kas notiek, ukraiņi neticēja līdz pēdējam

“Mēs līdz pēdējam neticējām, ka Ukrainā būs karš. Varbūt politiķi kaut ko zināja, bet paši iedzīvotāji tam neticēja, neskaties uz to, ka pie robežas pulcējas Krievijas karaspēks,” “Ziemeļlatvijai” atzīst Tatjana.

Viņas tante dzīvo Krievijā, tuvinieki ar viņu sazinājušies līdz pat pēdējai mierlaika dienai, bet pēc tam, kad radiniece nicīgi izteikusies par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, sakarus ar  radinieci pārtraukuši. Šis karš ir tāds, kurā brālis karo pret brāli, Krievijas lidotāji met bumbas uz Ukrainas pilsētām, kurās dzīvo krievu tautības cilvēki, arī viņu radinieki, kara absurdumu uzsver māsas Tatjana un Aļona.

Par visu vairāk viņas vēlas pēc iespējas ātrāk atgriezties Ukrainā pie saviem tuviniekiem. “To, kas izpostīts, atjaunosim. Galvenais, lai tikai beidzas karš, lai ir miers un lai ir, kur atgriezties!” teic abas sievietes.

Līdz šīs nedēļas sākumam Ukrainu jau bija pametuši gandrīz trīs miljoni cilvēku. Robežas šķērsošana bija gatavā elle, atceras Tatjana. Robeža bija jāpāriet kājām, dzīvās rindas secībā, kas māsām prasījis turpat astoņas stundas. Rindā stāvējušas tikai sievietes ar bērniem, arī zīdaiņiem ratiņos, mazie bijuši noguruši, cits arī slims, sasirgusi arī Aļonas meitiņa Miroslava.

Nomocījušās arī mammas, jo nesušas gan somas, gan mazos bērnus, kuri noguruma dēļ paši nav varējuši paiet, raudājuši un lūgušies klēpī. Polijas pusē bēgļi sagaidīti ar ēdienu un karstu tēju, bijušas uzceltas teltis, kur pagulēt un atpūsties.

Kad Tatjana un Aļona ar bērniem nokļuvušas Polijā, viņas pat nav zinājušas, kur tālāk doties, līdz brīvprātīgie un arī paziņas ieteikuši Latviju un iedevuši Lolitas Čigānes (bijušās Saeimas deputātes – redakcijas piezīme) tālruņa numuru, kura tālāk kopā ar Baibu Sipenieci-Gavari koordinējusi bēgļu nokļūšanu un izmitināšanu Latvijā. Viņas abas māsas savedušas kopā ar Brantu muižas saimniekiem Ilzi Briedi un Nauri Zuti. Jau kara pirmajās dienās Ilze Briede Ekonomikas ministrijas mājaslapā aizpildīja pieteikumu ukraiņu bēgļu uzņemšanai, pieteicās arī Smiltenes novada pašvaldībā un par gatavību uzņemt bēgļus paziņoja arī savā “Facebook” kontā.

“Baiba Sipeniece-Gavare un Lolita Čigāne bija redzējušas manu ziņu sociālajos tīklos un vienā rītā  man zvana un saka: “Ilze, mums ir divas izmisušas mammas uz robežas ar mazu, slimu bērnu.” Tajā pašā brīdī pieņēmām lēmumu, ka braucam viņiem pakaļ. Nauris aizbrauca, bet es atskārtu, ka man mājās nav ne drēbju, ne apavu bērniem, un “Facebook” ievietoju sludinājumu, lai saprāta robežās palīdz tie, kuri var,” atceras Ilze Briede. Bēgot no kara Ukrainā, bēgļi ņem līdzi tikai pašu nepieciešamāko, –  viss, kas paņemts līdzi, sievietēm pašām arī jānes, tāpēc arī abas māsas somās bija ielikušas tikai maiņas apģērbu sev un bērniem.

Lielākā vēlme atrast darbu, bērnudārzu un skolu

Cilvēku atsaucība un vēlme palīdzēt bēgļiem bijusi milzīga – Tatjana, Aļona un viņu bērni ir apgādāti ne tikai ar apģērbu un apaviem, viņiem uzdāvināts arī dators, televizors, planšetdators,  velosipēds, liela krava ar malku, pārtika, saldumi, higiēnas preces, rotaļlietas bērniem. Saziedota arī nauda, vairāk nekā 1000 eiro.

Ilze Briede piebilst, ka cilvēki joprojām brauc uz Brantu muižu un ved dāvanas bēgļu ģimenēm. Nesen iebraucis kāds vīrs no Smiltenes pagasta Brutuļiem un teicis: “Man kaut ko gribējās atvest, nesaprotu, ko vajag, bet kartupeļi un gaļas gabals vienmēr noderēs.”

Tatjana un Aļona teic milzīgu paldies visiem, kuri viņām un bērniem palīdzējuši, un it sevišķi Ilzei Briedei, viņa ik dienu apciemojot vairākas reizes un vaicājot, kā klājas un vai kaut kas ir vajadzīgs. “Latvijas cilvēki neatstāj mūs nelaimē. Līdz mūža galam to atcerēsimies! Mūsu lielākā pateicība visiem, kuri palīdzēja! Zemu paklanāmies jūsu priekšā! Mums šeit klājas ļoti labi, mums pagaidām ir viss vajadzīgais. Tagad galvenais ir atrast darbu, lai pašas varam pelnīt, un dabūt bērnudārzu abiem mazajiem bērniem,” teic Tatjana un Aļona (no Ukrainas līdzi paņemtās grivnas pret eiro var samainīt tikai Rīgā un par neizdevīgu kursu, noskaidrojusi Ilze, tāpēc ukrainietes grib pelnīt algu, lai pašas sevi var uzturēt).

Tatjanas vecākais dēls ir 4. klases skolnieks, aktuāls jautājums ir arī tas, kā viņam turpināt mācības. Attālināti pieslēgties mācībām Ukrainā nav iespējams, tur kara dēļ skolās mācības ir pārtrauktas.

“Valsts izglītības satura centra mājaslapā izlasīju, ka ukraiņu bēgļu bērniem tiks organizētas mācības, bet katras pašvaldības ietvaros. Vēl nezinu, ko Smiltene nolems,” stāsta Ilze Briede (ukraiņu bēgļu bērni Smiltenes novadā varēs mācīties, novada pašvaldība jau izstrādājusi kārtību par izglītības iespējām Ukrainas civiliedzīvotājiem Smiltenes novadā  – redakcijas piezīme).

Ilze Briede apzinās, ka ukraiņu bēgļus Latvijā var nākties izmitināt ilgi. Viņa pajumti var dot kaut gadu, kaut divus, jo apstākļi to atļauj. Tiks izremontēts vēl viens dzīvoklis tajā pašā mājā, kur varēs izmitināt vienu vai pat divas ģimenes.

“Es nezinu, kā būtu, ja ar bēgļu ģimenēm būtu jādzīvo zem viena jumta, ar vienu virtuvi un vienām labierīcībām. Tiem cilvēkiem, kuri uzņem Ukrainas bēgļus, jāsaprot arī tas, ka sākumā šie cilvēki ir jāēdina, jāpērk viņiem higiēnas preces,  medikamenti, citas vajadzīgās lietas. Uzņemot bēgļus, tu pirmajā brīdī uzņemies par viņiem atbildību. Taču ir lieliski, ka mēs neesam vienaldzīgi. Es saprotu cilvēkus, kuri vēlas palīdzēt. Tas nav normāli, kas  notiek Ukrainā, bet es nekā citādāk nevaru palīdzēt, kā šādā veidā, un man ir laba sajūta, kādam esmu izdarījusi ko labu,” teic Ilze Briede.