Dzejniecei Marikai Svīķei mūžībā aizejot
2021. g. 18. febr.
(no atmiņām, ciemojoties manās lauku mājās “Lindēs” ziemā 2015. g.)
“… es Tevi kā trauslu
sniegpārslu baltu
izbirušu no dzejas
lappusēm rakstītām
ietīšu atmiņu sniegavīrā,
pikosimies, smiesimies,
stirnas skries pār lauku
klusumā tālā,
koki sniegsies mākoņvālos,
un dzejas ceļš tāli tāls
zem slīdošām slēpēm ritēs,
tagad Tava dzejas balss
sabērta sniegavīra cimdā
kā vējainā sniegputenī,
pie savas sirds loga likšu,
lai skan kā vēja zvaniņš…”
***
Ar mēness ragu
No pusnakts vēlā
Tev zīmēju
Ovālu galdu
No ozola koka.
Es dāvāšu
Tev grāmatu,
Ej lasīt pie galda.
Ar klusumu
No nakts dziļās
Tev zīmēju
Otrā lapā
Nedrošus sapnīšus.
Ej, skaties –
Tu princeses kleitā!
Esi veiksmīga, nebaidies!
***
Ar mirkli prieka
Lai sākas šī diena
Tavam vārdam,
Lai debesis mirgo,
Nokrīt uz pleca
Un aicina smiet!
Ar jauku baltumu
Lielu kā mākonis,
Draisku kā vējš,
Lai sveiciens ātrs
Ieskrien pa durvīm
Un pieglauž tev vaigu.