Pirmās ziņas
par mēri
Senākā
pasaules mēroga epidēmija, par ko saglabājušās vēstures liecības, izcēlās pirms
1800 gadiem un kļuva
par galveno iemeslu Romas impērijas
sabrukumam.
Nopietnākā,
lai arī ne vienīgā senatnes sērga,
vismaz sākot no 250. gada un līdz pat 1770. gadam, bija mēris, kas joprojām sastopams nomaļos Āzijas apvidos.
Mūsdienu
Latvijas teritorija atradās pietiekami tuvu Eiropas centram un nebija atdalīta no tā ar dabiskām
barjerām, tādēļ dažādas Eiropu
postījušās slimības samērā viegli sasniedza arī
latviešu apdzīvotās zemes. Tieši tāpat nekādi šķēršļi netraucēja slimību
ienākšanai no austrumiem, ja sērga
jau bija pārstaigājusi Krieviju. Tā Latviju sasniedza joprojām tautas vēsturiskajā atmiņā palikušais lielais 1710. gada mēris, kura
patieso zaudējumu apmēri joprojām nav aprēķināti. Taču pēc 1720. gada Eiropā un
1770. gada Krievijā uz laiku sāka likties, ka lielo epidēmiju laiks ir pagājis
un galvenais posts turpmāk gaidāms no kariem.
Bīstamā holēra
1823. gadā Urālu kalnus pirmo
reizi šķērsoja jauna Āzijas slimība — holēra.
19. gadsimta holēra bija daudz bīstamāka nekā šodien, un, ja neveiksmīga apstākļu
sakritība, tā varēja nogalināt vienas dienas laikā. Pēc septiņiem gadiem slimība
pārstaigāja Krieviju, nodarot milzīgus zaudējumus un liekot ieviest pirmās
karantīnas barjeras Austrumeiropā. Par upuriem, ko šī sērga nodarīja Polijā,
var spriest, atceroties, kas joprojām ir viens no galvenajiem poļu lamuvārdiem. Latvijā holēra nonāca 1831. gada maijā un apsīka
tikai janvārī, izraisot divu līdz trīs tūkstošu cilvēku nāvi Vidzemes guberņā.
Lai arī tas ir ievērojams skaits, ņemot vērā Vidzemes blīvo apdzīvotību, upuru
bija ne vairāk par 1,5 procentiem no iedzīvotāju kopuma. Protams, tas nemazināja tuviniekus zaudējušo ciešanas, bet sabiedrības sabrukuma un līķu ielās kā
Pēterburgas nabagu kvartālos nebija.
Vēl lielāku
upuru skaitu — aptuveni četrus tūkstošus — latviešu un igauņu Vidzeme pieredzēja
1848. gada vasarā
Krievijas reģionālajā holēras epidēmijā,
kas neizgāja ārpus impērijas robežām. 1853. gada vasarā Vidzemi sasniedza nākamais
pasaules mēroga holēras uzliesmojums ar šoreiz aptuveni diviem tūkstošiem upuru un krietni lielāku paniku
amatpersonu vidū. Bailes no
“koliera” latviešu tautā saglabājās vēl vairākus gadu desmitus, lai gan lielu tās epidēmiju
turpmāk vairs nebija.
Gripu uzņem
bez uztraukuma
1889. gadā Buharas pilsētā, mūsdienu Uzbekijas teritorijā, masveidā sāka slimot ar Eiropā jau iepriekšējos
gadsimtos pazīstamu, bet pirms
tam tikpat kā neievērotu slimību — gripu. Izcēlās pirmā vispasaules gripas epidēmija,
kas Vidzemi sasniedza oktobrī, tika uzņemta bez īpaša uztraukuma un deva to pārcietušajiem
imunitāti, kas izrādījās ļoti noderīga pēc trīsdesmit gadiem.
1892. gadā
pēdējo reizi atgriezās holēra, ko šoreiz bija veicinājis bads Krievijas austrumu apgabalos. Vidzemē bada nebija, tādēļ oficiālā statistika reģistrēja tikai 48 sērgas upurus. No Baltijas holēra pārlēca uz Vāciju, kur nodarīja lielu postu Hamburgā. Pēc šīm divām epidēmijām lielu sērgu nebija līdz pat Pirmā pasaules kara noslēgumam.
Tīfs un “spāņu gripa”
1918. gadā
izcēlās divas milzu epidēmijas, kas tieši skāra Latviju. Pavasarī Francijā sākās
līdz šim lielākā un bīstamākā gripas epidēmija, kas gada laikā prasīja vismaz
50 miljonu upuru visās pasaules zemēs un tautās. Latviju tā sasniedza agrā
rudenī, un, lai gan lielākā daļa iedzīvotāju cieta no vācu okupācijas uzspiestā pārtikas trūkuma, upuru skaits, kā šķiet, bija salīdzinoši mazs un nepārsniedza divus — trīs tūkstošus
visā Latvijas teritorijā. Ievērojamākais “spāņu gripas” upuris bija izcilais dzejnieks Fricis Bārda.
Ne mazāk bīstama
bija tīfa epidēmija, kas 1918.—1922. gadā aptvēra pilsoņu kara plosīto Krieviju
un nogalināja tur, iespējams, pat trīs miljonus cilvēku. Tīfs, ko pārnēsā utis,
bija Latvijā labi pazīstama slimība, kas iepriekš bija izraisījusi pat dažas
pilsētas mēroga epidēmijas. Līdz
20. gadsimta sākumam tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jauni un veselīgi ļaudis pēkšņi
mira trīs dienu laikā. Ir pamats domāt, ka atbrīvošanas cīņu laikā tīfs nogalināja
vairāk latviešu nekā gripa.
Biedējošais
poliomielīts
Vēl divas vairākus gadus neizskaustas nāvējošas slimības bija difterija un
dizentērija.
Pirmajos
neatkarības gados, ja neskaita Latvijā no Zviedrijas tikko ienākušo poliomielītu, nopietnu epidēmiju nebija, un tas dažus noveda pie maldīga
priekšstata, ka īsts latvietis var iztikt bez ārstiem. Līdz ar Otro pasaules
karu, zaldātu ievazātas, infekcijas slimības atgriezās, tai skaitā arī dažas
nekad iepriekš nepiedzīvotas. Starp citu, pirmos trīs pēckara gadus
latvieši slimoja ar malāriju, kas toreiz bija izplatījusies līdz pat Arhangeļskai.
Līdz ar
padomju medicīnas modeļa ieviešanu bija tādi jaunievedumi kā lauku slimnīcu
sistēma no 1951. gada un vispārējā bērnu vakcinēšana no 1957. gada. 50. gadu
biedējošākā sērga bija poliomielīts, kas varēja ne tikai nogalināt, bet arī
paralizēt uz mūžu. Vislatvijas vakcinācija pret to notika 1960. gadā, un pēc
diviem gadiem slimība izzuda.
Pirmā lielā pēckara gripas epidēmija
1957. gadā, tā saucamā Āzijas gripa, Latvijā tika uzņemta samērā mierīgi
galvenokārt informācijas trūkuma dēļ, lai gan šī samērā bīstamā slimība noveda pie 70 tūkstošu cilvēku nāves tikai ASV.
Kaites, kas jāizguļ mājās
60. — 80.
gadu infekcijas laikabiedri uztvēra bez panikas, kā vairākus vienas slimības
gadījumus savā kopienā un vairāk baidījās no sirdslēkmēm un vēža. 1968. un 1977. gada gripas epidēmijas nebija pārāk bīstamas,
sabiedrība drīzāk pievērsa uzmanību daudzajiem saslimšanas gadījumiem ar Āzijas
meningītu, ko, braucot caur epidēmijas izcelsmes valsti Ķīnu, 1969. gadā bija
ievazājuši vjetnamiešu studenti. 70. gadu beigās
aizvien biežākas kļuva saslimšanas ar toreiz
vēl maz izpētīto hepatītu jeb dzelteno kaiti un līdz 1983. gadam, kad sākās
vakcinācija pret “cūciņām”, šī slimība bija
pēdējā no bērnu kaitēm, ko daudziem bija jāizguļ mājās skolas gados. Tuvojoties
20. gadsimta beigām, Latviju turpināja
piemeklēt vienīgi regulārās gripas
epidēmijas, kas Limbažu novadu jau no 70. gadiem mocīja mazliet spēcīgāk nekā daudzus citus apvidus. Līdz ar redzamu medicīnas progresu jaunā gadsimta sākumā stāsti par lielajām epidēmijām kļuva par vēstures vai fantastikas literatūras tēmu.
(No Limbažu muzeja
mājaslapas)
