Dzejnieka, dziesmu autora, mūziķa, mūzikas izdevēja un producenta Guntara Rača vārds komentārus neprasa, pēdējos gados – it īpaši viņa dzejas dēļ, proti, Guntara Rača grāmatas “365” un “Mīlestība ir” bijušas vienas no vairāk pirktajām grāmatām Latvijā.
Taču viņam ir vēl viens dzejoļu un dziesmu vārdu krājums “Reiz Ziemassvētkos…”, kas grāmatnīcās nonāca 2018. gadā un jau savas izdošanas pirmajā nedēļā bija vispieprasītākā grāmata Latvijas lielākajos grāmatnīcu tīklos. Acīmredzot lasītāji saskatīja arī šajā dzejā ko tādu, kas viņiem ir nepieciešams.
Kas tad ir tas, kas mums ir vajadzīgs? Pēc kā mēs katrs alkstam? Par ko mēs sapņojam, un kā šos sapņus piepildīt? Meklējot atbildes, “Ziemeļlatvija” šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā uzaicināja Guntaru Raču uz interviju.
– Ziemassvētku dziesmas ar jūsu vārdiem ir ļoti populāras. Kurš gan nav dzirdējis “Līvu” dziedāto “Eglīti” par to, kā “eglīte smaržo un mirdz / Actiņās prieks, satraukta sirds” vai “Divus eņģeļus” “Putnu balles” izpildījumā, vai “Zvanus un sveces”, ko dzied Lauris Reiniks un “Dzeguzīte”, kur “Zvani un sveces un pīrāgu smarža / Galdauti balti un eglīte mirdz / Ārā aiz loga mirdz debesīs zvaigzne / Starojot gaismu, tik siltu kā sirds”. Savā dzejā esat uztvēris tādu Ziemassvētku kodolu, kas ir tuvs latvieša sirdij. Kādas ir jūsu paša un Ziemassvētku attiecības? Ko jums šie svētki nozīmē?
Guntars Račs: – Man pirmkārt tie ir ģimenes svētki. Tā nav došanās lielā koncertturnejā vai svinēšana lielā draugu pulkā. Es Ziemassvētkus vienmēr atzīmēju ģimenes lokā kopā ar tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Tas ir brīdis, kad varam izrunāt tās garīgās lietas, kas ir bijušas svarīgas visa gada griezumā un kuras ikdienā neizdodas pārrunāt. Pārrunājam arī to, ko mēs gribētu paveikt nākamajā gadā. Tas ir tāds nomierināšanās laiks. Gads ir paskrējis, un mēs varam satraukumus nolikt malā un mazliet laika veltīt sev un saviem tuvajiem. Esmu arī kristietis, un man ir ļoti svarīga arī Ziemassvētku vēsts, ko nes Jēzus piedzimšana.
– Tas ir katram pašam individuāli ejams ceļš. Neviens no malas nevar iedot jau gatavu Ziemassvētku lietošanas jeb svinēšanas recepti, bet var tikai rosināt un dalīties pieredzē. Kad jūs sākāt par to aizdomāties?
– Ņemot vērā, ka esmu to cilvēku vecumā, kuri dzimuši padomju laikā, savā jaunībā esmu saskāries ar kopējo neizpratni par to, kas ir Ziemassvētki. Toreiz šādas tradīcijas eksistēja, bet tās nebija oficiālas. Tikai kādus pēdējos 20 gadus es tā īsti saprotu un esmu nonācis pie atziņas, kas man ir šie Ziemassvētki, kāpēc man tie ir svarīgi un cik tie ir nozīmīgi pasaulei. Tas nebija uzreiz. Tas bija diezgan ilgstošs ceļš. Piemēram, bērni primāri gaida dāvanas, gaida prieku. Viņiem Ziemassvētki kopumā asociējas ar priecīgu vēsti, viņi neanalizē, kas zem tā visa slēpjas. Pieaugušajam tas ir citādāk. Viņam Ziemassvētku vēsts būtība kļūst arvien svarīgāka, jo, ejot laikam, mēs pārdomājam savu dzīvi, kāpēc mēs vispār esam šajā pasaulē, no kurienes mēs nākam, kas ir tās galvenās vērtības, un Ziemassvētki apvieno sevī visas cilvēkam galvenās eksistenciālās vērtības. Tā ir dzimšana, mīlestība, cerība. Tās ir vērtības, bez kurām mēs vispār nebūtu iedomājami kā dzīvas būtnes. Materiālās lietas vismaz man ir ļoti fragmentāras, tikai blakus esošas. Tā galvenā atziņa ir tā, ka mēs gaidām brīnumu, un tas brīnums notiek. Tas dod lielo cerību, ka mēs neesam šajā pasaulē nejauši.
– Pieminējāt materiālās lietas. Manuprāt, cilvēki ar apdāvināšanu Ziemassvētkos pārāk aizraujas. TV ziņu sižetos bija redzams, kas Rīgā notiek lielajos iepirkšanās centros pirms gaidāmajiem veikalu darbības ierobežojumiem, – cilvēki kaudzēm pirka Ziemassvētku dāvanas, kaut gan jēgpilnāk būtu uzdāvināt svētkos savu klātesamību, kopā būšanu saviem tuvajiem cilvēkiem, tās pašas sarunas, ko jau minējāt intervijas sākumā.
– Protams. Bet rituāls kaut kādā mērā jau pieprasa, lai tu atnāc ciemos kaut ar piparkūkām. Tam rituālam arī ir nozīme, – ka dāvini kaut ko no sirds. Tam, vai dāvanu nopērc lielveikalā vai tirdziņā, vai uztaisi pats, nav tik lielas nozīmes. Cilvēki ir dažādi. Es negribu apgalvot, ka mēs visi esam lielveikalu vergi. Domāju, ka savā būtībā lielākā daļa cilvēku, varbūt mēs viņus tikai nemanām ikdienā, ir daudz vienkāršāki nekā tikai ārišķīgi.
– Šie Ziemassvētki būs citādi nekā iepriekšējos gados. Kā raugāties uz šo laiku, uz notikumiem, kas mūs piemeklējuši, ko mēs piedzīvojam? Kādas vērtības jūs ieteiktu cilvēkiem saglabāt, neraugoties uz stresu, uz šā laika izraisītajām negatīvajām emocijām?
– Ir ļoti grūti dot padomus, jo katrs cilvēks ir citādākā situācijā. Garīgi jau mēs varam daudz viens otru atbalstīt un bagātināt, bet ir arī fiziskas lietas, kuras bieži vien neļauj cilvēkiem normāli justies. Tie ir dzīves apstākļi. Vienam palikt mājās nozīmē palikt mājās ar lielu dārzu un šūpuļtīklu, bet kādam citam – palikt padomju laikā uzceltā deviņstāvu mājā, dzīvoklī ar divām istabām, kur dzīvo četri vai pieci cilvēki. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Man ir ļoti grūti visiem dot vienādu padomu. Es varu tikai teikt, lai katrs mēģina saskatīt šajos Ziemassvētkos to, kas tie ir, – tā ir cerība. Ja mēs dzīvosim ar cerību sirdī, tikmēr zināsim, ka kaut kur kaut kad mūs gaida tas skaistais brīdis, bet tas nekad nepienāks, ja mēs to negaidīsim, ja mēs viņu nenosauksim vārdā, ja mēs tikai paļausimies, ka tas kādreiz pienāks. Ja mēs neko citu nevaram izdarīt, tad mums kaut vai par to ir jādomā. Vispirmām kārtām jau šajā laikā es iesaku atrast savu grāmatu, kurā vari izdzīvot dažādas sajūtas un rast idejas, spēku tālākai darbībai. Nu, nepadodaties! Šis nav brīdis, lai padotos. Šis ir brīdis, lai izdarītu secinājumus un pārdomātu, kā būtu pareizāk tālāk dzīvot.
– Laikā, kad tika aizdegta otrā svece adventes vainagā – Betlēmes svece, kas aicina uz pestīšanu,– jūs savā Facebook kontā trāpīgi ierakstījāt: “Tā īslaicīgi gribas, lai tiekam atpestīti jeb izglābti no visiem zināmās likstas, kurā iesaistīta visa pasaule, bet tādā ilgstošākā nozīmē, protams, gribas tikt atpestītiem no daudz lielākām likstām, kuras mīt mūsu pašu galvās un darbos. Tā teikt, vecais labais stāsts par labāku pasauli, kļūstot labākiem pašiem.” Vēl vairāk mani uzrunāja jūsu atziņa laikā, kad adventes vainagā tika iedegta trešā – Ganiņa svece – par prieku, proti: “Kā zināms, prieks vairo prieku, tāpat kā negācijas vairo negācijas. Pēdējā laikā to nav trūcis. Tieši tāpēc ir tik svarīgi kaut vai vienu dienu veltīt priekam. Un prieku, tāpat kā laimi, nākas meklēt, jo tas pats pie tevis “uz dullo” nenāk. Tas ir jāmeklē un jānopelna. Bet visbiežāk tas nav jāmeklē pārāk tālu, jo vislielākais prieks ir mums līdzās, mūsu ģimenēs un mūsu mīļoto cilvēku smaidos.” Manuprāt, ģimene ir vislielākais spēka un prieka gūšanas avots, ja vien attiecības patiesi ir ģimeniskas.
– Protams, un visas problēmas var atrisināt, bieži vien vienkārši sākot sarunu. Tas ir grūtākais, jo bieži vien cilvēks nocietinās, viņš aiziet savā noslēgtajā pasaulē un viņam šķiet, ka visi pārējie arī negrib viņu redzēt. Taču, sākot savstarpēji cilvēkiem runāt, izrādās, ka cilvēki nav ne tik ļauni, ne arī norobežojušies. Viņi grib palīdzēt, ir tikai šis mazais solītis mums katram jāpasper pretī viens otram, lai mēs uzsāktu sarunu, jo sarunas gandrīz vienmēr nes risinājumus un mierinājumus. Ja blakus nav brālis, draugs, runājiet ar Dievu, ja ticat Viņam. Ja ne, tad jārunā ar savu iekšējo pasauli.
– Tāpēc ir sevi jāpilnveido, jāiegulda sevī, lai ar sevi nebūtu garlaicīgi. Piekrītu jums par grāmatām, tās ir vērts lasīt, jo tas ir labs veids, lai bagātinātu savu iekšējo pasauli. Kādu grāmatu jūs ieteiktu izlasīt šajos Ziemassvētkos?
– Es pamanīju, ka vēlreiz ir izdota Remarka grāmata “Trīs draugi”. Es šo grāmatu droši vien pārlasīšu jau trešo reizi. Tās atziņas, kuras autors tur ir ielicis, arī aprakstot kara laikus, dod apliecinājumu, ka tādas nelaimes, izaicinājumi un risinājumi nav tikai šodien, tas ir visas mūsu civilizācijas kopīgais izaicinājums, un mēs visu laiku iesim tam cauri. Tā ir neapturama dzīves virzība. Vēl šis ir īstais laiks dzejas lasīšanai. Ja cilvēks teiks – “man dzeja vispār nepatīk”, es ieteiktu pameklēt klasiskās vērtības – Ziedoņa, Čaka vai Vācieša dzejas izlasi, jo izlase ir vieglāk uztverama. Redaktors jau ir atlasījis kaut ko saprotamāku, loģiskāku, jo dzejas grāmatas mēdz būt dažādas. Dažas ir arī tādas, – tu izlasi un neko nesaproti. Tad atgriezies pie šiem dzejoļiem pēc pāris gadiem un saki, – “jā, tagad es saprotu”. Dzejai vienmēr ir subjektīvs vērtējums. Protams, ja kāds atradīs arī manās grāmatās sev kaut ko tīkamu, es būšu ļoti priecīgs.
– Esmu lasījusi, ka jūs no 15 gadu vecuma rakstāt dzeju un tolaik jūs uzslavējis Imants Ziedonis. Izstāstiet, par ko tas bija!
– Mums bija radošā nometne “Aicinājums” Valmierā. Mūs vērtēt brauca Māris Čaklais, Inese Zandere, arī Imants Ziedonis atbrauca. Tad mēs savas kladītes nodevām izvērtējumam lielajiem dzejniekiem, viņi vakarā paņēma kladītes un no rīta mūs visus sapulcināja un sāka izteikt savus vērtējumus par vienu, otru, trešo. Un tad Imants Ziedonis teica: “Man šķiet, ka viens te tāds gatavāks ir.” Visi skatījāmies cits uz citu, kurš tāds gatavāks varētu būt, un tad Ziedonis nosauca manu vārdu, iedeva manu burtnīcu, kurā ir viņa pašrocīgi rakstītās piezīmes pie dzejoļiem – ļoti atzinīgas, un par vienu dzejoli teica, ka viņš pats tieši tā būtu rakstījis. Varbūt tajā laikā es biju bišķīt no viņa ietekmējies. Kurš gan nebija? Ziedonis ierakstīja, ka domas klīst apkārt un formējas, kamēr noformējas, un ne vienmēr pirmais, ko tu uzraksti, ir gatavs. Viņa doma bija, ka pie dzejoļiem vajag atgriezties, ir jāatrod katrai domai īstā forma. Es rakstīju diezgan īsi, tāpēc varbūt viņš atzina, ka šeit forma jau ir gatava, ka tas ir gatavs dzejolis. Man kā 16 gadus vecam puikam tas bija ļoti liels āķis lūpā. Es sapratu, – ak, Dievs, ja šis cilvēks mani paslavē, tad varbūt man tiešām dzīvē ir vērts to darīt!
– Jūs vēl atceraties to dzejoli, kas Ziedonim no jūsu uzrakstītā īpaši patika?
– “Starp mums ir kaut kas divējs / Viens ir starp mani un tevi / Otrs starp tevi un mani / Katrs ir savs, katrs ir kaut kas elementārs.”
– Jūs esat bijis filozofs 16 gadu vecumā. Bet, ja runā par jūsu šā laika dzejas grāmatām “365”, “Reiz Ziemassvētkos…”, “Mīlestība ir”, tās ir ļoti populāras un ierindojušās visvairāk pirkto grāmatu saraksta virsotnē. Esat pat atzīts par pēdējo gadu pieprasītāko latviešu autoru. Kas ir tā pievienotā vērtība, ko jūs savā dzejā dodat cilvēkiem?
– Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt, jo katrs cilvēks manu dzeju vērtē citādāk. Un ir ne tikai glaimojoši un slavējoši vērtējumi. Ir dažādi. Bet tas gan, – es nevaru sūdzēties, ka man nebūtu lasītāju. Esmu apbraukājis ar vairākiem simtiem koncertu mazas un lielas vietas Latvijā, un esmu saticis savus lasītājus dzīvē. Man ir bijusi iespēja ar viņiem parunāt. Man ir tā priekšrocība, ka esmu arī mūziķis un varu braukt, uzstāties un dziedāt kopā ar saviem draugiem un redzēt publikas reakciju. Man tas vienmēr bijis svarīgi. Man nav bijis vienalga, kas notiek ar manām grāmatām. Varbūt tieši tāpēc ir tā atšķirība, ka es patiešām rakstu lasītājam, ne tikai pats sev, kā liela daļa dzejnieku saka – viņi rakstot, nedomājot, kam tas būs. Taču es domāju, nekaunos no tā un neslēpju, – es tiešām rakstu cilvēkiem, kuri varētu manus dzejoļus lasīt, un tā kā esmu daudzus no viņiem arī saticis, tāpēc rakstot iedomājos, – “bet kā būtu, ja viņš to lasītu?”. Un varbūt man ir izdevies sajust kaut kādu cilvēka dvēseles nepieciešamību pēc kaut kādām lietām, kuras varbūt man Dievs ir devis iespēju izteikt. Pēc gadiem pats izlasu kādu savu dzejoli un brīnos – no kurienes tas ir? Bet dažus savus dzejoļus man gribas pārrakstīt.
– Vai, tiekoties ar saviem lasītājiem, redzat, pēc kādām jūtām viņi ir izslāpuši? Ko viņi meklē dzejā?
– Izklausīsies varbūt banāli, bet cilvēki ļoti tiecas pēc cerības un kaut neliela sapņu piepildījuma. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri pārstājuši sapņot, ka viņiem kaut kas varētu izdoties. Kad es izdevu dzejas grāmatu, man nebija ne mazākās nojausmas un sapratnes par to, ka dzeja kādam šobrīd un tik lielos daudzumos varētu būt nepieciešama, bet tā notika, un es sapratu – tas tāpēc, ka es no sirds sāku darīt to, kas man visvairāk patīk. Kādas citas manas iedomātas lietas, piemēram, piedalīšanās televīzijas raidījumos, izrādījās fragmentāras, tās nevienam nebija vajadzīgas, tikai man pašam. Bet tas, ko es darīju pilnīgi no tīras sirds, bez kāda aprēķina, izrādījās pārējiem vajadzīgs. Un, tiekoties ar cilvēkiem, es viņiem saku – “padomājiet, kas ir tā lieta, kas jums no sirds visvairāk patīk!”. Un vienmēr kādam ir kaut kas, tikai viņš varbūt no tā kautrējas, viņš varbūt ir, piemēram, labākais makšķernieks pasaulē, bet nevienam to nesaka. Taču atklājiet to! Tiklīdz to izdarīsit, cilvēki uzreiz prasīs – “kā tev tas izdodas?”, un jūs jutīsieties vajadzīgi. Un cilvēkam ir ļoti nepieciešams sajust to, ka viņš kādam ir vajadzīgs. Tā, manuprāt, ir galvenā doma, ko es arī mēģinu cilvēkiem teikt. Jūs neviens nevarat būt lieks šajā pasaulē. Ir kāds cilvēks, ko jūs varbūt neesat vēl saticis, kurš tieši jūs meklē un gaida. Tas bieži vien notiek ļoti vēlu, bet, vienalga, notiek.
– Jā, tā ir. Darbs, karjera arī ir svarīgi, bet, ja tev nav blakus tuvu cilvēku, ar laiku viss pārējais kļūs bezvērtīgs. Kad pērn pilnībā izpārdotā Dzintaru koncertzālē notika jūsu jaunās dzejoļu grāmatas “Mīlestība ir” atvēršanas svētku koncerts, jūs atzināt, ka galvenais nopelns grāmatas tapšanā ir jūsu sievai Sintijai un meitai Odrijai.
– Jā, mīlestība atver acis. Tas ir tā, ka tev atveras durvis, tu pa tām izej un pēkšķi ieraugi pasauli pilnīgi citādāku, nekā esi redzējis pirms tam. Mīlestība spārno, dod jaunus apvāršņus. Tāpēc jā, šīm divām meitenēm ļoti lielā mērā esmu pateicīgs par to, ko varu rakstīt, jo citādi es nezinātu, par ko rakstīt.
– Manuprāt, cilvēks daudz izdara, domājot par saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem. No jūsu dzīves pieredzes redzespunkta skatoties, kādēļ, jūsuprāt, cilvēkam ir vērts dzīvot?
– Ir jāatceras vecais teiciens – “ja tu sevi necienīsi, tad tevi neviens necienīs”. Tāpēc ir vērts vispirmām kārtām dzīvot sevis dēļ, jo tu esi kādam vajadzīgs un kāds cilvēks bez tevis nevar dzīvot. Droši vien dzīvojam viens otra dēļ, jo mēs vienmēr esam kādam svarīgi, kaut vai saviem vecākiem. Taču nevar teikt, ka mēs dzīvojam tikai savu vecāku dēļ. Tas būs pilnīgi nepareizi. Mēs esam patstāvīgas būtnes, paši par sevi, bet mēs vienmēr meklējam kādu otru, tādēļ bieži saka, – mīlestības dēļ ir vērts dzīvot. Un mīlestība ir tik liels jēdziens, bet tajā pašā laikā bieži arī tik maziņš. Viens skūpsts no rīta mīļotajam cilvēkam, divi trīs labi vārdi, un cilvēks aiziet priecīgs, pat nemēģinot izskaidrot sava prieka iemeslu. Mīlestība, prieks, cerība – tās ir tās lietas, tā tas cilvēks ir iekārtots, ka viņš, bieži varbūt pat no tā vairoties un noliedzot, īstenībā tās meklē.
– Tātad ir vajadzīga enerģijas mijiedarbība, lai cilvēks varētu dzīvot ar jēgu.
– Jā, ja tu esi viens ar savu mīlestību, ja tev nav ar ko dalīties, tad tu vari būt nelaimīgs. Tāpēc šī dalīšanās ir ļoti svarīga. Un tāpēc es arī rakstu dzejoļus, nevis lai paturētu pie sevis, bet lai dalītos. Un es varbūt dodu cerību un saņemu pretī. Dubultā. Tie ir lasītāju pateiktie paldies vārdi vai atsūtītā ziņa – “paldies, jūs šodien man atvērāt acis un es paskatījos uz lietām citādāk”. Vai arī cilvēks man stāsta, – viņam vakar aizgājis tētis, bet viņš izlasījis manas dzejas rindas un kļuvis vieglāk, jo sapratis, ka aizgājējs tepat vien ir. Katram ir savs piedzīvojums, bet tā ir tā dalīšanās. Cilvēki man izstāsta, un es par to nodomāju savā sirdī, – “jā, redz, kā tas notiek”, un tas atkal noder man dzīvē tālāk. Mēs nekad neesam vieni. Vienmēr kāds par mums domā. To arī gribu pateikt savos dzejoļos.
– Vai top kas jauns?
– Jā. Plānoju nākamajā gadā izdot jaunu dzejoļu grāmatu un jaunu dzejoļu un dziesmu grāmatu bērniem. Ceru, ka līdz aprīlim izdosies laist klajā bērnu grāmatu, savukārt augustā, ja varēs koncertēt, tad Dzintaru koncertzālē atvēršu jauno dzejoļu grāmatu.
– Kāda būs tās koncepcija?
– Es burtiski šajās dienās ar to cīnos. Šajā pārbaudījumu laikā, kas tagad uzlikts arī māksliniekiem, visiem radošajiem cilvēkiem, kad nevaram izpausties, satiekoties ar publiku, man ir izkristalizējusies vien lieta, kas varētu būt svarīga man un visiem pārējiem. Ja mana iepriekšējā grāmata bija “Mīlestība ir”, tad es varētu teikt, ka nākamās grāmatas vadmotīvs varētu būt “Cerība ir”. It kā vienkārša lieta, bet tajā ir ļoti dziļa patiesība par to, kāpēc mēs esam, kāpēc mēs ceram, uz ko mēs ceram.
– Kā ārkārtējā situācija ietekmējusi jūsu ikdienu un jūsu vadīto izdevniecību “MicRec”?
– Protams, nekādi ziedu laiki nav. Esam sākušu izdot diezgan daudz grāmatu, un grāmatnīcām neklājas viegli, sestdienās un svētdienās tās ir slēgtas, tūlīt vispār būs ciet (intervija notika pirms jauno ierobežojošo noteikumu pieņemšanas – redakcijas piezīme). Taču mēs diezgan veiksmīgi tirgojam grāmatas savā interneta veikalā, attīstām digitālās prasmes. Paldies Dievam, es varu radoši strādāt, tas man nav liegts, pat ja nevaru braukt uzstāties koncertos. Es varu uzrakstīt dziesmas, un dziesmas mēs publicējam diezgan daudz. Albumi top Ivo Fominam, “Saldajām sejām”. Grupai “bet bet” būs jauna koncertprogramma par godu 30 gadu jubilejai. Nākamgad, ja varēs koncertēt, visu vasaru braukāsim koncertturnejā ar savu jubilejas programmu. Noteikti būsim arī Smiltenē.
– Kā ārkārtējā situācija ietekmē jūsu sadzīvi?
– Īsi pirms pandēmijas pārcēlos no daudzdzīvokļu mājas uz privātmāju. Pirmo reizi mūžā šķita, ka ir pienācis laiks. Viss veiksmīgi sakrita, un tagad esmu Mārupē. Tikai viena iela robežojas ar Rīgu, tā ka praktiski esmu arī Rīgā, bet tomēr laukos. Tā ir ļoti laba sajūta. Iekopjam dārzu, stādām puķes, krūmus un kokus. Tā man ir pilnīgi jauna pasaule, un esmu priecīgs, ka tā, jo pašizolācijas laikā man ir ko darīt arī tīri fiziski. Tas ir ļoti svarīgi.
– Kāds ir jūsu vēlējums mūsu lasītājiem šajā laikā vispār? Ne tikai Ziemassvētku kontekstā.
– Šis ir laiks, kad, gribot negribot, man jādomā par to, kādā situācijā mēs visi esam. Es mēģinu ieteikt paņemt no šās situācijas kaut ko sev noderīgu, iemācīties kaut ko jaunu, paskatīties uz lietām no cita leņķa un saprast, ka nav nekāds pasaules gals. Ir tikai pavisam citu iespēju laiks. Un tās iespējas ir. Meklējiet un jūs atradīsiet!
Guntars Račs
Brīnumu gaidot
Apklusa dziesmas un norima trokšņi
Sejas vēl palika smaidot
Pasaule aizmiga atvērtām acīm
Aizmiga brīnumu gaidot
Zeltītām cepurēm laumiņas baltas
Rīkoja mākoņu kaujas
Zvaigznes no dimanta kristāliem kaltas
Krita kā pērles no kraujas
Pazuda ienaids un salūza šķēpi
Sirdis kā ledus kusa
Ielas visskaļākās pilsētas vidū
Pēkšņi palika klusas
Sadrupa iedomu pilis un mājas
Salūza žogi un sētas
Apklusa lielgabals, norima raudas
Sadzija dziļākās rētas
Brīnumu gaidot
Dvēseles nenobijās
Brīnumu gaidot
Pasaule izmainījās
Es lūdzos
Es lūdzos par visiem, kas lieli un mazi
Par sapņiem un cerību fantāzijām
Jo viss, ko es māku, ir saskaitīt zvaigznes
Un pusnaktī slepeni runāt ar tām.
Es lūdzos par visiem, kas atrod un zaudē
Par tiem, kas ir ellē vai paradīzē
Jo viss, ko es varu, ir mēģināt saprast
Pat to, ka mums Dievs kādreiz pasaka: Nē.
(No krājuma “Reiz Ziemassvētkos…”)
