Lai pastkastītē visu nākamo 2021. gadu saņemtu laikrakstu “Ziemeļlatvija”, otrdien redakcijā ieradās valcēnietis Valdis Rogainis. Viņš jau ilgus gadus decembrī abonē avīzi, lai nākamajā gadā ik otrdienu un piektdienu uzzinātu jaunāko informāciju par notikumiem un izlasītu intervijas ar interesantām personībām.
“Es nemaz vairs nemāku dzīvot bez vietējām ziņām. “Ziemeļlatvijā” vienmēr var atrast kaut ko tādu, par ko esmu dzirdējis, bet apliecinājumu tam gūstu avīzē. Tas, ka laikrakstā publicējas dažādi korespondenti, ir labi, jo katram ir savs piegājiens un rakstīšanas taktika. Šajā laikā, kad mūs piemeklējusi visiem labi zināmā krīze, cilvēkiem ir svarīgi saņemt informāciju, ne tikai klausoties radio un skatoties televīzijas pārraides, bet arī lasot vietējo laikrakstu, kur atrodamas pozitīvākas ziņas. Avīzīte ir tieši tas, kas vietējiem nes tuvāku un saprotamāku informāciju par lietām, kas notiek mūsu apkārtnē. Tas cilvēkiem šobrīd ir vajadzīgs,” uzskata ilggadējais “Ziemeļlatvijas” lasītājs.
Jāteic, ka pirms dažiem gadiem ne reizi vien arī pats Valdis nokļuva laikraksta slejās, jo viņš 30 gadus strādājis pašvaldības darbā. Jau kādu laiku aizgājis no visiem pienākumiem, dzīvo savā privātmājā un bauda pensionāra priekšrocības. Valdim ir pilna galva ar radošām idejām, jo viņš nopietni nodevies savam sapnim – dziedāšanai.
Interesējos, vai viņam katru reizi, atverot “Ziemeļlatviju”, ir ko lasīt. Valdis saka: “Protams! Man patika, kā aprakstījāt gatavošanos Ziemassvētku tirdziņam un sarunājāties ar mājražotājiem, kuri īstenoja savu ieceri tirgoties robežkioskos. Biju aizgājis, un mani pārsteidza tirgotāju laipnā attieksme pret pircējiem un plašais piedāvājums. Priecājos, ka visas šīs aktivitātes nav uzspiests pasākums, bet cilvēki paši darbojas, un rezultātā ir izdevies gaišs pasākums. Atklājās, ka cilvēki paši grib darboties. Man šķiet, ka iepriekšējos gados viss šis process bija pastīvs, bet šogad – prieks skatīties,” uzskata valcēnietis. Viņa viedoklī ir interesanti ieklausīties, jo, tik ilgus gadus nostrādājot pašvaldībā, ir savs skatījums uz lietām. Vērtējot daudzu valcēniešu neviennozīmīgi apspriesto jauno kopīgo dvīņu pilsētu Valkas un Valgas centru, Valdis atklāj, ka viņam patīk, ka šogad svētku egles ir uzstādītas vairākās vietās. Sapošot pilsētu svētku rotā, nav nevajadzīgi pārspīlēts.
“Ir tā, kā ir. Cilvēkiem nevajadzētu pieprasīt mākslīgu skaistumu un izdarības, kas šajā laikā izskatītos diezgan nesaprotami,” domā Valdis. Kas attiecas uz jauno kopīgo centru, tas vēl ir jāapdzīvo.
“Tam vajadzīgs laiks. Protams, žēl, ka viss tā sanāca, ka šajā situācijā nevaram jauno centru svinīgi atklāt un, ņemot vērā stingros ierobežojumus, rīkot pasākumus. Centrā teritorijas ir lielas, jācer, ka pavasarī viss mainīsies uz labo pusi. Pašvaldībai būs jāpiestrādā, lai centru turētu kārtībā. Laukums nevar stāvēt tukšs, tas nomāks cilvēkus. “Ziemeļlatvijā” lasīju arī polemiku par kokiem. Iespējams, ka varēja darīt kaut ko drusku citādāk, bet nesen iestādītajiem kokiem ir jāieaugas un jāsakuplo. Cilvēki pēc dabas ir nepacietīgi, grib visu uzreiz. Tiek pārmests, ka nekas nenotiek, bet vai paši mēs skrienam un darām?” liek aizdomāties bijušais pašvaldības darbinieks. Viņš aicina šajā laikā savējos atbalstīt un dažu brīdi paklusēt, nevis mesties kritizēšanas azartā – tā vietā labāk pateikt labu vārdu un sniegt emocionālo un garīgo atbalstu. Ikdienā vērojot pilsētā notiekošo, Valdis pamanījis, ka ir mainījušies iedzīvotāji – Valku vairs nevar saukt par pensionāru pilsētu – uz ielām arvien vairāk redz jaunas ģimenes ar bērniem.
“Tas ir forši. Droši vien, ka pašvaldības taktika ir pareiza, ka vairāk tiek atbalstītas jaunās ģimenes. Valkā dzīvot ir labi. Saka, ka nevarot atrast darbu. Tas tāpēc, ka daudziem uzreiz gribas nopelnīt tūkstošus, nevis tikai simtus. Arī tas ir saprotams, jo dzīve mums ir tikai viena,” prāto “Ziemeļlatvijas” lasītājs.
Šī iemesla dēļ, ka katram cilvēkam dzīve ir tikai viena, Valdis azartiski nodevies tam, kas ļoti patīk, – dziedāšanai. Jau kādus gadus viņš klausītājus pārsteidz ar darbošanos mūzikas lauciņā. Gada nogalē paša izdotais mūzikas disks “Skanīgā sirds. Paldies liktenim!” ir pēdējā pusotra gada radošā darba apkopojums. Diskā ierakstītas 15 dziesmas, tostarp latviešu mūzikas cienītājiem labi zināmās “Aiviekstes ozoli” un “Mežrozīte”. Valdis atklāj, ka katram radošajam periodam ir savs stāsts. Šajā reizē viņam gribējies saglabāt un atjaunot kaut ko tādu, kas jau kādreiz ir bijis dzirdēts, pat no vecvecāku laikiem. Valdim bija radusies iespēja sadarboties ar jauniem autoriem, kuri paši viņu atraduši.
“Tas bija interesanti, jo pirmo reizi mūžā dziedāju dziesmas, kuras diezin vai kādreiz būtu izpildījis. Daudz neko nepateikšu, pašiem jāklausās,” saka mūziķis. Viņš uzskata, ka dzīvē ir jāmēģina izdarīt daudzas lietas, jo laiks aizskrien ļoti ātri.
“Vienmēr sūdzamies, ka kaut ko nepaspējam. Bet ir jādara – jāīsteno savi sapņi,” drošina mūziķis. Viņš, uzsākot dziedātāja karjeru, saņēmis daudzus aicinājumus uzstāties pasākumos un koncertos ne tikai Valkas apkaimē, bet arī citviet Latvijā – pat Kurzemē.
“Žēl, ka tagad viss uz laiku ir apstājies Taču tas nenozīmē, ka neko nedaru. Braucu uz studiju Valmierā, ierakstu jaunas dziesmas. Mani nereti ierakstīt jaunu dziesmu uzrunā nevis komponisti, bet dziesmu vārdu autori, jo iedomājušies, ka tieši es būtu pats piemērotākais izpildītājs. Protams, ka tas sagādā gandarījumu,” atzīst valcēnietis.
Valdis jaunā diska nosaukumā ievijis pateicības vārdus savam liktenim, jo daudzas lietas tā izdevušās, pateicoties satiktajiem cilvēkiem, vecākiem un vecvecākiem.
