Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma…
Teoloģiskas pārdomas
Kas bija tas, kas lika man Svētkalnā uzstādīt krustu, šeit taču tā nav pieņemts? Vai tas bija tas pats, kas lika man celt māju, uzrakstīt dziesmu mūsu pilsētai, radīt gleznu “Krustceļš” un visbeidzot sēsties un rakstīt šīs rindiņas? Par to taču es nesaņemu ne graša. Vai es būtu atšķīris tos ošus, kas silda manu sirdi, no tiem, kas pilda manu maku? Šī licēja rokrakstu esmu iepazinis jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņš man lika krustā iegriezt šos Jāņa evaņģēlija sākuma vārdus un, līdzīgi Paulim Kļaviņam, šis evaņģēlijs mani īpaši ir uzrunājis.
Bet kāpēc tad savējie mani neuzņēma? Šajos tirgus ekonomikas apstākļos tas ir viegli saprotams, ‒ tu taču neesi mūsu partijā, tu esi opozīcija, tavs viedoklis mums ir nulles vērtībā. Jā, bet opozīcija jau, līdzīgi ošiem, arī ir divējāda – no sirds nākusī un zemāk esoša. Opozīcijai ir jābūt, jo strīdos dzimst patiesība un mums ir jādzīvo vienīgi Patiesībā.
Vai tam neaizvietojamam pasaulsvaldītājam, kurš nedzīvo patiesībā. Tā dēļ tiek zagtas vēlēšanas, karots par zemēm un visbeidzot, iespējams, cilvēkfaktora dēļ esam “aplaimoti” ar vīrusu.
Saka, bez Dieva ziņas ne mats nenokrīt no galvas. Tā arī ir. Dievs cilvēcei sūta pārbaudījumus, lai tie atgrieztos no sava ļaunā ceļa un dzīvotu patiesībā.
Uzklausīsim Viņu, lūgsim Viņu, jo Viņš vienīgais var palīdzēt pārdzīvot šo tumšo laiku un piedzīvot baltos Ziemassvētkus. Tad piepildīsies šie evaņģēlija vārdi: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma, bet, cik viņu uzņēma, tiem viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic viņa vārdam.”
