Lasot “Ziemeļlatvijā” anonīmā autora Šīfera jautājumus Arturam Gobam, kā arī manu bijušo kolēģu Aivara Zilbera un Sandras Pētersones viedokļus par valdības un Saeimas darbu, šķiet, ka noteicošais šajās domās ir emocijas un sajūtas.
Lasot “Ziemeļlatvijā” anonīmā autora Šīfera jautājumus Arturam Gobam, kā arī manu bijušo kolēģu Aivara Zilbera un Sandras Pētersones viedokļus par valdības un Saeimas darbu, šķiet, ka noteicošais šajās domās ir emocijas un sajūtas.Cilvēcīgi tas saprotami, jo dzīve pašlaik nav vienkārša, piedevām plašsaziņas līdzekļi galvenokārt tiražē negatīvo informāciju un pa īstam spriest par lietām var tikai rūpīgi iedziļinoties un vētot informāciju, tās avotus un to objektivitāti vai arī esot cieši klāt konkrētajiem procesiem.
Varu pilnīgi droši apgalvot, ka balsotāji pat Tautas partiju nav kļūdījušies. Tā ir spēcīgākā, profesionālākā, līderiem bagātākā politiskā organizācija Latvijā. Galvenais vilcējspēks valdībā, Saeimā un lielā daļā Latvijas pašvaldību. Ja neskaitām strīdus ap Loskutovu un drošības likumiem (kas cilvēku un valsts dzīvi tiešā veidā būtībā neietekmē), valsts pēdējos gados ir virzījusies pareizajā virzienā. Neskatoties uz augsto inflāciju (kam lielākoties ir Latvijai neietekmējami iemesli – kā enerģētikas resursu, pārtikas preču cenu kāpums visā pasaulē) pakāpeniski aug visu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis. Te galvenā problēma ir tā, ka šis līmenis vieniem aug ātri, otriem vidēji, bet citiem lēni (īpaši pensionāriem). Taču visiem gribētos ātri. Diemžēl galvenais iemesls, kāpēc tas nav iespējams, nav atkarīgs no politiķiem. Latvijā ir mazākais uzņēmēju skaits uz 1000 iedzīvotājiem (latviešu vidū šī proporcija ir vēl sliktāka). Zinu itin daudzus cilvēkus, kuri, pamēģinājuši privātbiznesa sūro maizi, pārgājuši strādāt valsts pārvaldē, jo tur varbūt ir mazāki, bet droši ienākumi ar noteiktu darba laiku un sociālām garantijām. Taču tieši privātuzņēmēji ir tie, kas ceļ valsts izaugsmi un no kuru nodokļiem dzīvo pārējie. Nesen biju Taivānā – divreiz mazākā zemē nekā Latvija, bet ar ārkārtīgi attīstītu ekonomiku un lielākajām valūtas rezervēm uz vienu iedzīvotāju pasaulē. Lielākā daļa šīs valsts iedzīvotāju ir uzņēmēji, ģimenē strādā visas paaudzes – ražo, tirgojas, sniedz pakalpojumus, nodarbojas ar lauksaimniecību. Esi ārlietu ministrijas ierēdnis – labi, bet kad prestižo darbu nomaini ar cīsiņu tirgošanu uz ielas stūra, tad iemanto vēl lielāku cieņu, jo esi pievienojies tiem, kas ceļ valsts izaugsmi – privātuzņēmējiem. Katrs brīvais zemes pleķītis ir apstrādāts vai kā citādi lietderīgi izmantots un ar visu to lauksaimniecība IKP sastāda tikai 1,2% (tas netraucē būt 1. vietā pasaulē saldūdens zivju audzēšanā un 4. vietā – augļu eksportā).
Bet neskatīsimies tik tālu. Par Latviju bagātākajā Itālijā veikaliņos, kur lielākoties tirgo nelielā ģimenes uzņēmumā ražotas preces (apavus, kaklasaites, apģērbus, keramiku, suvenīrus utt.) par pārdevējām strādā 60 – 70, pat 80 gadus vecas kundzītes. Matronas nesteizībā un cieņā viņas papildina savu un ģimenes budžetu. Protams, varētu iztikt tikai ar pensiju, bet ģimenes bizness ir svēta lieta. Kamēr Latvijā tā nebūs, tikmēr bagātākās valstis nesasniegsim un lamāsim valdību un Saeimu.
Nedaudz par Saeimu. Ne jau plenārsēdes ir Saeimas darba spogulis. Galvenais nopietnais darbs rit komisijās. Un tur lielākoties nedala opozīcijas un pozīcijas deputātu priekšlikumus, bet gan cenšas pieņemt pēc iespējas labākus likumus. Darba ir ļoti daudz. Taču to reālo darītāju pamaz. Skaļi slavētajā Jaunajā laikā labi ja trešā daļa deputātu godprātīgi dara šo darbu (šī daļa arī gribēja strādāt valdībā), bet līderis Einars Repše vispār nenāk uz komisiju sēdēm (tāpat kā “dumpinieks” Aigars Štokenbergs), pat savas partijas frakcijas sapulcēm, bet plenārsēdēs spēlē datorspēles vai seko līdzi savām spekulācijām biržās… Iemesls vienkāršs – par darba grupām vispār nemaksā, komisijās žurnālistu ievērību neiegūsi, piedevām jāiedziļinās problēmu būtībā, kas prasa nopietnu iepriekšēju gatavošanos.
Un nav taisnība, ka Tautas partijas frakcijā ir tikai “biezie”. Mūsu vidū ir skolotāji (Baltijas asamblejas prezidente Ērika Zommere, Dzintars Ābiķis, Leons Līdums), dakteri (Valdis Ģīlis un Uldis Briedis), bijušie pašvaldību vadītāji (Jānis Eglītis, Imants Valers, Māris Kučiskis u.c.), mūziķi (Jānis Porietis, Raimonds Pauls), sociālie darbinieki (Aija Barča, Vaira Paegle), žurnālisti (Anta Rugāte), militārie speciālisti (Juris Dalbiņš). Tā varētu turpināt. Tas jau arī ir TP spēks, ka mēs varētu izveidot profesionālu valdību bez citu partiju palīdzības. Un tā noteikti strādātu labāk nekā plašā koalīcija, kur daudz laika un pūļu paiet savstarpējo pretrunu slāpēšanā. Taču šāda ir vēlētāju izvēle un mēs to respektējam, tāpat kā to, ka galu galā vēlētaji vērtēs darbus, nevis runas un tukšus solījumus.
Vents Armands Krauklis, 9. Saeimas deputāts, Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja biedrs, Enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājs
