Nupat pārlasīju, ko mūsu rajona avīzītē rakstīju pirms 17 gadiem, lai restaurētu atmiņā tā laika izjūtas. Barikāžu laikā adrenalīna netrūka.
Nupat pārlasīju, ko mūsu rajona avīzītē rakstīju pirms 17 gadiem, lai restaurētu atmiņā tā laika izjūtas. Barikāžu laikā adrenalīna netrūka. Romantika bija savijusies ar skarbo dzīves īstenību, trauksme sirdī ar lepnumu par atjaunoto valsts neatkarību. Lielākā daļa cilvēku skaidri pozicionējās – par vai pret Latvijas valsti. To nepārprotami darīja arī Valkas rajona laikraksts “Mūsu Zeme”, precīzi atspoguļojot notikumus un aicinot darīt visu iespējamo, lai uzvarētu cilvēkiem iedzimtā tieksme pēc taisnības un patiesības. Taisnību nav iespējams uzglabāt mucā. Agrāk vai vēlāk mucas spunde izspruks un cilvēki uzzinās, ka ir iespējama arī cita taisnība, nevis tikai tā, ar kuru tautu spaidu kārtā baroja pusi gadsimta.
Barikādes Rīgā ar daudzu ugunskuru liesmām un vīru stingro pārliecību sejās turpināja pirms četriem gadiem uzsākto atmošanās procesu. Cēls mērķis cilvēkus vieno. Tiesa, to cilvēku, kuri aktīvi tā vai citādi iesaistījās barikāžu kustībā, kļūst aizvien mazāk, un līdz ar to arī aculiecinieku atmiņu par šo valstij nozīmīgo laiku. Skolu vēstures programmā barikādēm ir atvēlēts gaužām maz vietas, un tikai no katra skolotāja iniciatīvas atkarīgs, cik daudz bērni par to uzzinās. Protams, katram emocionāli tuvāki un nozīmīgāki šķiet paša piedzīvotie notikumi. Ja ne klātienē, tad, piemēram, redzētais televīzijas tiešraidēs. Vai iespējams aizmirst omoniešu uzbrukumu Iekšlietu ministrijai? Ložu pēdas namu sienās redzamas joprojām. Miličiem no Bauskas joprojām sūrst gūtie ievainojumi. Bija tāds laiks – nozīmīgas izšķiršanās laiks.
