Elīna Kubuliņa-Vilne
Simt četrdesmit āboli
Par simt četrdesmit
Āboliem ir šis stāsts,
Sarkaniem, glītiem,
Citkārt nepamanītiem.
Simt četrdesmit sapņi,
Vēlmes un cerības
Guļ pie kājām
Un izkrāso pasauli tumšo.
Simt četrdesmit acu
Pieturas, kur visi
Labākie stāsti
Reiz apraujas.
Pēc tam, kad sveču karstie
Čuksti nemanāmi dziest,
Simt četrdesmit reizes
Vēl apstāties un ciest.
Anita Anitīna
* * *
Aizmirsu. Piedod.
Reizēm tā gadās.
Bet Tu atnāc un atgādini –
Cik skaisti ir
Rudens miglotie rīti
Un miers vēl pirms pamošanās.
Cik mierīgs un rāms viss,
Pirms sākusies kņada,
Ko diena sev allaž nes līdzi.
Atgādini, ka tikai mēs paši
Varam radīt sev paradīzi.
Aizmirsu. Piedod…
Es nepaspēju
Atrast skaistāko rudens lapu.
Drīz iesāks līt un pasaule visa
Kļūs pelēka, auksta un slapja.
Bet iekuršu krāsnī guni kā allaž,
Kad ap dvēseli saltums staigā.
Atnāc un atgādini, ka rudens
Drīkst būt dabā,
Bet ne mums vaigā.
