Dramatiskie notikumi Uzbekistānā sākotnēji dažam varēja likties kā samta revolūciju sērijas turpinājums.
Dramatiskie notikumi Uzbekistānā sākotnēji dažam varēja likties kā samta revolūciju sērijas turpinājums. Pēc Serbijas, Gruzijas, Ukrainas un Kirgizstānas patiešām varēja gaidīt režīmu maiņu arī kādā citā no pēcpadomju zemēm, kurās līdz šim bijis pārāk grūti atvadīties no totalitārisma recidīviem.
Visvairāk mūs var interesēt Baltkrievija, arī Moldova, bet opozīcijas spēki audzē muskuļus arī Azerbaidžānā, Kazahstānā, Tadžikistānā un Turkmenistānā. Protams, arī pašā Krievijā līdz patiesai demokrātijai vēl ļoti tālu. Bet liktenīgā izvēle šoreiz kritusi Uzbekistānai.
Uzbeku zemes īpatnības
Uzbekistāna ir pati lielākā no bijušajām Vidusāzijas republikām, pašlaik tur dzīvo 26 miljoni iedzīvotāju. No tiem 80 procenti ir uzbeki. Vēl valstī dzīvo arī krievi, kazahi, kirgīzi, karakalpaki un zināms skaits to nāciju pārstāvju, kurus tur nometināja Staļina represiju rezultātā. Atšķirībā no kaimiņu tautām uzbeki lepojas ar ļoti senu kultūru, kas iestiepjas arābu kalifāta ērā, bet dažos aspektos vēl senākos gadsimtos. Senais zīda ceļš veicināja tirgošanās tradīcijas, bet siltais klimats nodrošināja ar iztiku lielu cilvēku skaitu. Savos ceļojumu gados esmu pabijis tikai Taškentā, jo Ferganas ielejas pilsētas man neinteresēja — šo reģionu biju iepazinis Kirgizstānas pusē. Man vairāk interesēja Samarkanda, Hiva, Buhāra, bet no dabas brīnumiem Repetekas tuksneša rezervāts, bet turp aizbraukt neizdevās.
No personīgiem kontaktiem ar uzbeku izglītības darbiniekiem zinu, ka padomju varas gados valstī tika gandrīz izskausta uzbeku valoda, tika darīts viss iespējamais, lai uzbekus pārvērstu par krievvalodīgajiem. Senais arābu alfabēts tika nomainīts ar kirilicu, kaut krievu burti absolūti neatbilst turciešu (tjurku) valodu grupai. Visa lietvedība drīkstēja notikt tikai krievu valodā.
Lai tautu pakļautu šādai kārtībai, bija vajadzīgs visai despotisks režīms. Un tauta, kas cilvēcei devusi Ališeru Navoji un Avicennu, vismaz ārēji pakļāvās.
Despotisms lauza arī reakcionārās islama tradīcijas, piemēram, atbrīvoja sievietes no daudziem aizliegumiem. Jau pirms 30 gadiem Taškentas ielās neredzējām sievietes parandžās, bet jaunas skaistules ģērbās gandrīz eiropeiski, ja neskaita krāsainās tibeteikas un varavīkšņainos kokvilnas audumus. Tiesa, līdz pat mūsdienām daudzviet sievietēm nav atļauts strādāt kolektīvos kopā ar vīriešiem, jo vīri un tēvi to neļauj. Toties sievas rada un audzina bērnus, ģimenes ar sešiem un astoņiem bērniem ir gandrīz norma.
Andižana
Avīzēs raksta, ka Andižanā pirms slaktiņa dzīvoja 300 tūkstoši. Var likties, ka tā prāva pilsēta, bet jāņem vērā, ka uzbeki dzīvo daudz lielākā saspiestībā, tāpēc pat nelielā ciematiņā var mitināties desmit tūkstoši. Ferganas ieleja tika iekopta padomju varas laikā, kad sauso stepi un pustuksnesi sāka apūdeņot, līdz pilnībā smiltis uzsūca prāvo Sirdarjas upi. Galvenais mērķis bija kokvilnas audzēšana, par to liecina pat pilsētas nosaukums Pahtabada (Kokvilnas Pilsēta), kuru tāpat skāra nemieri. Vēl bieži tiek minēta robežupe, kuru sauc te par Karasū, te Karadarju, kas tulkojumā nozīmē Melnais Ūdens. Te jāpiebilst, ka visas upes, kas izplūst no kalniem, nes līdzi izskaloto iežu daļiņas, tāpēc dažā upē ūdens dzeltens (Sariasū), citviet sarkans (Kizilsū) un tamlīdzīgi.
Kas sāka nemierus? Opozīcija Karimova despotiskjam režīmam zināma sen, bet visas aktivitātes līdz šim izdevās apspiest cietsirdīgām metodēm. Krievijas masu saziņas līdzekļi izplatīja Karimova versiju, ka Andižanā iepriekš notiesāti 23 uzņēmēji, kas bijuši islamisti, sadarbojušies ar Bin Ladenu utt. Liekas, ar ekstrēmo islamu šiem cilvēkiem mazs sakars, bet ar uzņēmējdarbību šajā zemē mēdz nodarboties pamatos tirgotāji, tajā skaitā kontrabandisti, bet visienesīgākās preces ir narkotikas un ieroči (šaujamie rīki nāk no Krievijas armijas). Uz cietumu atbrīvot savus draugus devās citi tirgoņi.
Kirgizstānā revolūcija bez asinīm izdevās tāpēc, ka milicija un armija atsacījās šaut uz tautu. Andižanas gadījumā pirmie šāva nemiernieki, un pēc vairāku miliču un karavīru nāves vairs atlika tikai sagaidīt Karimova atļauju, lai satracinātie militāristi sāktu apšaut tautu, visaktīvāk medījot jaunus vīriešus. Upuru skaitu var lēst tuvu tūkstotim.
Ir kauliņi mesti
Velti cer prezidenta Karimova kliķe, ka ar asiņainu izrēķināšanos izdosies nomierināt tautas masas. Savulaik Mahatma Gandijs pauda viedokli, ka neviena vara uz neapbruņotu tautu nespēj šaut atkārtoti. Tas bija pareizi attiecībā uz britu varas iestādēm Indijā, Karimovs šo principu ir jau pārkāpis. Bet tādas ir Austrumu despotisma tradīcijas.
Tomēr negribas ticēt, ka ar cilvēku masu apšaušanu Andižanā, Pahtabadā un Karasū konflikts starp tautu un varu būs beidzies. Pasaules tautas tomēr aizvien vairāk pievēršas demokrātijas idejām, un uzbeki to apzinās. Un turpat otrpus Karasū upei dzīvo daudzi tūkstoši uzbeku, kuri nesen ievadīja notikumus kaimiņvalstī. Lai arī Kirgizstānā daudz kas vēl nav skaidrs, tomēr tagadējie valsts vadītāji spiesti rēķināties ar Rietumu vēlmēm. Turklāt zināms, ka Afganistānā viena no spēcīgākajām ir uzbeku kopiena, kura noraidīja talibu fundamentālisma principus.
Uzbekus uz protestiem mudina ne tikai despotiskā režīma pastāvēšana, bet galvenokārt drausmīgā nabadzība un bezdarbs. Ja minam Ferganas ieleju, tad kokvilnas audzēšana monokultūrā sen jau šo potenciālo paradīzi padarījusi par ķīlnieci, bet klāt visām nelaimēm vēl nāca tas, ka vadība cilvēkiem neļauj iegādāties zemi kaut sīku ģimenes dārziņu iekopšanai. Ja astoņu bērnu ģimenei piederētu pushektārs apūdeņojamas zemes, tad cilvēki, ievācot trīs ražas gadā, spētu sevi pabarot. Kokvilnu ēst nevar, bet atpalikušās agrotehnikas dēļ arī pārdot ar peļņu to mūsdienās grūti.
Tāpēc varam prognozēt, ka protesti un sacelšanās turpināsies arī citviet Uzbekistānā, un pienāks brīdis, kad armija uz saviem tautas brāļiem vairs nešaus. Karimova kliķe ir satrunējusi, tā pajuks, iespējams, jau šajā gadā. Vai vietā nāks demokrātisks režīms, to grūti apgalvot. Bet vismaz ekonomiskā politika tad mainīsies.
Tadžikistānā situācija sarežģītāka, jo tur Rahmonovs savu varu nostiprināja kā pilsoņkara novērsējs. Un valstī ļoti daudz krievu karavīru. Savukārt Kalnu Badahšāna ekonomiski bez centra nespēj eksistēt, bet ziemā no Horogas daudz vieglāk nokļūt Afganistānā nekā galvaspilsētā.
Sevišķi odiozs ir Nijazova režīms Turkmenistānā. Bet arī tur pārmaiņas varam gaidīt tuvāko gadu laikā. Pats civilizētākais diktators ir Kazahstānā, arī pati valsts vairāk attīstīta, bet kazahi strādīgāki par saviem dienvidu kaimiņiem. Un visas šīs zemes ir fantastiski bagātas: Kazahstāna, Uzbekistāna un Turkmenistāna burtiski guļ uz derīgajiem izrakteņiem, ieskaitot naftu un gāzi. Saprātīgi politiķi šo reģionu varētu pārvērst par liela mēroga Arābu Emirātiem, kas burtiski peldētu greznībā.
