Viņš man nepatīk, jo viņam ir vairāk, labāk nekā man.
Pamanot nīgru skatienu, žultainu komentāru e-vidē vai nievājošu piezīmi par veiksminieku, saprotam: ir pielavījušās skaudība un
nenovīdība.
Šīs īpašības mūsu dabā ir kopš cilvēces pirmsākumiem.
Jau Freids rakstīja par libido (mīlestības) un tonatos (nāves)
enerģiju, atgādina psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante Iveta
Gēbele.
Jaunākā sindroms
“Suns var izēst mazāka sugas
brāļa bļodu tāpēc, ka izsalcis: dzīvnieku
pasaulē valda likums – būt
paēdušam. Savukārt cilvēks vērtē: mans un
tavs; tev labāks, man
sliktāks. Senie cilvēki sprieda: ja neesi no manas
alas, manas cilts, tad esi
svešais. Svešais ir slikts, jo viņš man var kaut ko
atņemt.
Bībelē ir stāsts par Kainu un
Ābelu. Vecākais dēls Kains nes Dievam
savu upuri – aunu. Dievs to
pieņem un atzīst par labu. Bet ierodas jaunākais dēls Ābels ar augļiem. Kains
redz, ka Dievs atzīst par labu Ābela upuri un viņa nesumu vairs neievēro. “Tātad
Dievs mani nemī,” Kainā rodas skaudība, sāncensība, greizsirdība. Un ko viņš
dara? Nogalina. Kad Dievs jautā, kur ir viņa brālis, Kains atbild – nezinu, kur
ir tavs mīļais Ābels.”
Psihoterapeite velk paralēles
ar vecāko un jaunāko bērnu attiecībām
ģimenē: “Skolēns pārnes
skaistu zīmējumu, desmitnieku vai pat zelta
liecību, bet mamma mierīgi
nosaka: ā, labi. Kad jaunākais bērns sāk
staigāt, vecāki neslēpj
sajūsmu, un skolnieciņš jūtas nemīlēts, nevērtīgs.
Tā ir vajadzība pēc mammas
uzmanības, bet bērns neatceras, ka pret viņu
izturējās tieši tāpat, kad
spēra pirmos solīšus. Nevajag uzreiz automātiski
nosodīt egoismu. Katra dzīves
centrā ir galvenais cilvēks – es, bet svarīgi
ieraudzīt, ka ir arī citi.
Lai no egoisma atbrīvotos, tas ir jāpiedzīvo.
Bērnam sākumā ir jābūt mammas
zvaigznītei, saulītei, Dieva mīlulim un
pēc tam no pjedestāla
jānokāpj. Lai notiktu attīstība. Te ir divas lamatas:
vai nu cilvēks pirmo fāzi nav
piedzīvojis, vai arī tajā aizsēdējies.”
Ne aiz žoga, bet sevī!
Sabiedrībā skaudību,
neapmierinātību un dusmas nereti izsauc sociālā
nevienlīdzība. Pienākot
pensijas gadiem, darba mūža laikā
paveiktais/nepaveiktais
rezumējas: dažs centies, izglītojies, naudu
priekšdienām iekrājis, no
kaut kā atsakoties, tikmēr otram arvien bijuši
svarīgāki ceļojumi,
restorāni, aksesuāri un izpriecas. Vairākas laulības,
alimenti – nekas sevišķs;
nodokļu maksāšana – priekš muļķiem. Kā tajā
pasakā par sienāzīti, kas
visu vasaru bezbēdīgi dziedājis. “Bet es taču arī
visu mūžu strādāju,” saņemot
niecīgu pensiju, vecumdienās sašutis ir
vieglprātis.
I. Gēbele vēlreiz uzsver, ka
tāda ir cilvēka daba: viņš, gluži kā
skolnieciņš, kuram Dieva
vietā ir vecāki, neatceras, kas bija iepriekš, redz
tikai šī brīža situāciju.
“Kaina un Ābela stāsts precīzi atspoguļo dvēselē
notiekošo. Kas ir cilvēka
Dievs, no kā viņš gaida novērtējumu? “Dievs”
var būt sabiedrības
viedoklis: re, par viņu raksta avīzēs, viņu apbalvo. Kad viņu neredzu –
izslēdzu, jūtos labāk. Varbūt indivīda “Dievs” ir iekšējais kritiķis, kurš
saka: ai, neesmu neko sasniedzis, neesmu pietiekami labs. Vieglāk ir vainu
pārnest uz citiem, nekā atzīt: pats taču visu notrallināju.
Bet slikto pašsajūtu cilvēks
mēdz izlikt uz āru. Kad kaut kā iztrūkumu
projicējam uz otru,
psiholoģijā to sauc par projekcijām. Kains savu sāpi
projicēja uz Ābelu: ja viņa
nebūs, Dievs mani atkal mīlēs. Brāļu un māsu
attiecībās tas pats: es to
sīko iekaustīšu, atņemšu, salauzīšu viņa mantiņas
un vispār viņu izslēgšu.
Līdzīgi ar kaimiņu: ja ar viņu nerunāšu, viņa
nebūs. Varu arī kaitēt
apskaustajam ar indīgiem komentāriem internetā
vai nozākājot sarunā ar
paziņām. Ja paužam, ka visi deputāti ir zagļi, un
valdībā – nelieši un rausēji,
tā simboliski ir nogalināšana.
Kā nenest Kaina zīmi?
Neskatoties, kas aiz žoga, bet meklējot sevī: kas ar
mani patiesībā notiek, kāpēc
man skauž, kāpēc dusmojos uz “tādiem”,
kāpēc man ir naida jūtas pret
veiksmīgākajiem? Bet tas ir ļoti grūts ceļš.”
Pilni ar projekcijām
Skaudību, greizsirdību un
nenovīdību pazina jau mūsu tālākie senči. Ne
velti pie mājas stādām
pīlādzi un dievkociņu, nēsājam amuletus un no
“labvēļiem” aizsargājamies ar
tautasdziesmu:
“Skauž man skauģi, bur man
burvji,
Nevar mani izpostīt:
Dievs aplika zelta jostu
apkārt manu augumiņu.”
Tas nav psihoterapijas
lauciņš, taču I. Gēbele iesaka: “Ļauno aci,
noskaudumu neviens neuzliks
tam, kurš jūtas psihiski stiprs. Bet, ja pašā
rodas nepatika pret to, kam
ir vairāk vai labāk, paanalizē: ko šis cilvēks
manī izsauc, kāpēc augstākā
vara vairs negrib mani nest uz rokām.
Varbūt esmu izaudzis,
ucināšanu man vairs nevajag, un tagad ir pienākusi
tā otra cilvēka kārta. Varbūt
kaimiņa greizais skatiens nav vērsts uz mani,
varbūt viņam šodien sāp
vēders. Varbūt viņš vienkārši dzīvē tāds ir.
Kāpēc to uztveru personiski?
Iespējams šis skatiens aizskar senu rētu – tā
mani savulaik ievainojušas
mammas, tēta vai skolotājas dusmas. Esam
pilni ar projekcijām!”
Kāds iegādājies zemi pie
jūras un uzlicis brīdinājuma zīmes
privātīpašumā negružot. Zīmes
tiek regulāri nolauztas un aizmestas.
Psihoterapeite situāciju
neskaidro viennozīmīgi: “Atvaļinājumā atpūtos
netālu no neliela ezera, un
vietējie stāstīja, ka agrāk ūdenstilpne bijusi
pieejama visiem. Tagad viss
noprivatizēts, un pie valstij piederošā ezera
nedrīkst iet pat
makšķernieki, kas tur gadu desmitiem asarīšus ķēruši.
Licenci vīri iegādājušies,
klāt netiek un dusmojas. Vai tur ir tikai
skaudība un nenovīdība? Kamēr
būs dalījums labajos un ļaunajos, būs arī
skaudība, pret to nav
izstrādātas ne zāles, ne vakcīnas. Tā var mazināties,
ja cilvēki kļūs apzinātāki,
empātiskāki.”
Kā tikt ārā no skaudības un
nenovīdības riteņa, apraksta arī Junga
analītiķis Henrijs
Abramovičš. “Viņš min otru stāstu no Bībeles – par
Jāzepu un viņa brāļiem. Brāļi
mēģina tik no Jāzepa vaļā, atdodot vergu
tirgotājam, bet viņš nonāk
pilī un kļūst par valdnieka padomnieku. Tēva
mājās valda bads, pilī lūgt
palīdzību ieradušies brāļi Jāzepu nepazīst.
Varētu atriebties, bet Jāzeps
brāļus ieaicina valdnieka namā, apdāvina un
nogulda pēc augumiem. Pats
nostājas rindas beigās kā jaunākais.”
Pieņemt, kā ir, izrādīt cieņu
otram – lūk, risinājums! Neatmaksājot
Jāzeps pārrāva apburto loku:
stop, pietiek! Var sākt notikt transformācija.
Viedi vārdi:
“Ja dusmām un skaudībai būtu
taustāma forma, tā būtu bumerangs.”
Čārlija Rese
“Skaudība, ko no visām pusēm
ieskauj otra labklājības krāšņums, ir kā skorpions uguns lokā, kur tas iet
bojā.”
Čārlzs Kalebs Koltons
“Skaudība ir pistole, kas
eksplodē mērkaķa rokās.”
Ostins Malmijs
“Novērtē, ko esi saņēmis, un
neapskaud citus. Greizsirdīgajam nav miera.”
Buda
“Palieciet prom no skaudības.
Tā noēd labus darbus, tāpat kā uguns sadedzina mežu.”
Muhameds
“Svētīgs ir tas, kurš ir
iemācījies apbrīnot, bet ne apskaust, sekot un nevis atdarināt, slavēt, bet ne
glaimot, vadīt un nemanipulēt.”
Viljams Artūrs Vards
“Skaudīgs cilvēks domā, ka,
ja kaimiņam salauzīs kāju, viņš pats varēs iet labāk.”
Helmuts Šoiks
“Visiem veiksmīgajiem, kurus
citi apbrīno un mīl, vienmēr ir ienaidnieki, kas viņus ienīst un nikni apskauž.”
Frančesko Alberoni
“Skaudība ir visu
psihopatoloģiju pamats. Jo, ja es apskaužu, tas nozīmē, ka es vēlu jums ļaunu.
Un, gribot jums nodarīt ļaunu, es neizbēgami nodarīšu ļaunumu arī sev.”
Guido Savio
“Sargieties no tiem, kuri ir
viegli sašutuši: sašutumu no pazemojuma atdala tikai plāns skaudības plīvurs.”
Huans Miro
“Skaudība nekad nenāk uz
balli, ģērbusies skaudības uzvalkā. Ienāk kas cits: askētisms, augsti
standarti, veselais saprāts.”
Martins Luiss Amis