Anita Anitīna
* * *
Vasara iebridusi
Sava gājuma otrajā pusē.
Vēl klēpī nes ziedus,
Bet sejā jau rudenīgs smaids.
Kāds saķert to steidzas
Aiz plandošās svārku malas,
Lūdzot pakavēties, būt ilgāk:
– Paliec, vēl neaizej!
Vasara pasmaida,
Bet nepalēnina soli.
Gājums tai vienāds –
Vai spīd saule vai trako vējš…
Tā dāvā mums visu,
Kas sakrājies viņas pūrā.
Mums pašiem dots lemt,
Ko izmantot un ko nē.
Dažam par īsu
Ir bijis gabaliņš, ejams kopā.
Dažs tikai iztālēm vērojis –
– Rau, kur vasara iet!
Dažs ar to bijis
Katru stundu, minūti, mirkli
Un izdzīvojis it visu,
Ko tā tieši ikkatram sniedz.
Bet nu tā ir iebridusi
Sava gājuma otrajā pusē.
Vēl jācenšas panākt,
Kopā paiet kaut mazuliet!
Tā negaidīs, neapstāsies,
Tā nepanāks soli pretī.
– Vasara, pagaidi!
… Bet dārzos jau dālijas zied.
