Laikā, kad pasaules kārtību izmainījusi “Covid-19” pandēmija, cilvēki tiecas pēc iekšēja miera, meklē atbildes uz jautājumiem un ļaujas tam, kam straujajā ikdienas skrējienā nav atlicis laika. Kādā pielijušā vasaras pievakarē dodos uz Blomes pagasta “Riņģiem”, kur mani sagaida Vita Viktorsone. Brāļu draudzes kustība ir neatņemama Blomes pagasta vēstures daļa, un Riņģu kambaris ir viens no retajiem to laiku lieciniekiem. V. Viktorsone ir tā saimniece, pateicoties kuras iekšējai pārliecībai un rosībai lūgšanu namā atkal pulcējas hernhūtiešu kustības atbalstītāji.
Riņģu brāļu draudzes nams celts 1879. gadā. Draudzes nama ēka ir vecākā no šobrīd saglabātām draudzes namu ēkām un ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. V. Viktorsone to mantojusi no mātes. Līdzās Riņģu kambarim koku ieskauta atrodas viņas dzīvojamā māja. Lai gan kopš deviņdesmito gadu vidus V. Viktorsone ar ģimeni dzīvo Stokholmā, kad vien iespējams, viņa atgriežas mājās Blomes pagastā. Tā ir īpaša un vēsturiska vieta, kas runā pati par sevi. Citādāk ir ar pašu īpašnieci.
V. Viktorsones draugi pasaulē sievieti pazīst kā blomēnieti, bet vien retais vietējais zina par pašu saimnieci, jo viņa allaž uzsvērusi vien brāļu draudzes saiešanas nama nozīmīgumu, nevis savus nopelnus. “Ziemeļlatvijai” bija lieliska iespēja satikt V. Viktorsoni, kura ar lielu cieņu izturas pret “Riņģiem” un augstu vērtē kādreizējo Blomes pagasta priekšsēdētāju izpratni un atbalstu, kā arī tagadējā pagasta pārvaldes vadītāja Gaida Bogdanova un Blomes tautas nama vadītājas Gitas Skadiņas līdzdalību Riņģu kambarī notiekošajā. Pateicoties blomēniešu un apkārtnes ļaužu klātesamībai, kambaris joprojām ir “dzīvs”. Gadu gaitā “Riņģos” pabijušas arī prominentas personas, dodot šai vietai savu artavu un atstājot ierakstu viesu grāmatā.
“Brāļu draudžu laikos Vidzemē bija ap divsimts kambariem. Šobrīd Latvijā ir saglabājušies tikai četri, Riņģi ir viens no tiem. Mana mamma šeit dzīvoja, līdz viņu izsūtīja, pati esmu uzaugusi citur. Rosība atsākās deviņdesmitajos gados, kad no kambara izgāja pēdējā īrniece. Šis ir lūgšanu nams, reliģisku norišu vieta. Šeit notiek dievkalpojumi brāļu draudzes misijas vadītāja Gundara Ceipes vadībā. Gundars ir tas, kurš brāļu draudzes kustības atpazīstamības veicināšanā darījis visvairāk. Vasarās notiek jubilejas dievkalpojumi. Šovasar tas notiks 11. jūlijā pulksten 11, kur kalpošanā būs klāt mācītājs Reinis Kulbergs un īpaša, vērtīga un mīļa viešņa – Čehijas Republikas vēstniece Latvijā Jana Hinkova. Vēstniece ir ieinteresēta kā Čehijas valsts un tautas pārstāve brāļu draudzes kustībā. Vēsturiski tā sākās Čehijā. Bet 11. jūlija vakarā “Riņģos” būs Blomes tautas nama rīkots koncerts. Pagājušajā vasarā ar Gitas Skadiņas un Smiltenes novada pašvaldības gādību pie Riņģu kambara notika fantastisks koncerts. Sapratām, ka kaut kam tādam ir jāturpinās. Smiltenes novads prot rīkot pasākumus, un Blomē kultūra rūp īpaši,” stāsta V. Viktorsone.
Ar “Riņģu” saimnieci sarunājos vēsturiskajā lūgšanu namā, taču drīz vien viņa atgriezīsies Stokholmā. Ikdienā V. Viktorsone strādā Latvijas vēstniecībā Zviedrijā, bet sirdslieta ir ekskursiju vadīšana. “Tā ir viena interesanta lieta, ko daru jau sen, bet tikai ne šodien, jo pasaule ir sagriezusies kājām gaisā,” saka blomēniete.
Pretēji pārējām Ziemeļvalstīm un Eiropai, Zviedrija pielietoja pavisam citu stratēģiju koronavīrusa “Covid-19” pandēmijas ierobežošanai. Neīstenojot ārkārtējus ierobežojumus, nodarīts mazāks kaitējums tautsaimniecībai un ekonomikas izaugsmes temps piedzīvoja daudz mazāku kritumu, nekā, piemēram, Norvēģijā un Dānijā. Vienlaikus Zviedrijā no šī vīrusa izraisītās slimības “Covid-19” miruši daudz vairāk cilvēku nekā citās zemēs.
“Visu “Covid-19” laiku nodzīvoju Stokholmā. Fotogrāfijas ar cilvēku pūļiem, pilnām kafejnīcām un pludmali, kas parādījās pasaules medijos, neatspoguļo reālo ainu. Nav tiesa, ka pie mums nebūtu bijuši ierobežojumi. Ikdiena mainījās, arī cilvēku noskaņojums un uztvere. Daudzi sākumā bija panikā. Stokholmas vecpilsēta bija pavisam tukša. Uz vēstniecību mani veda darba automašīnā. Sabiedriskais transports vairāk bija paredzēts tiem, kuru darbam šobrīd ir ļoti liela nozīme. Piemēram, medicīnas darbiniekiem. Joprojām sabiedriskajā transportā ir plakāti ar uzrakstu “Apdomā labi, vai tiešām gribi iekāpt mūsu autobusā”. Zviedrijā divi metri un roku mazgāšana ir svēta lieta, to ik dienu uzsver preses konferencēs. Šis aicinājums dominē arī šī laika zviedru preses reklāmās, tādā veidā turīgākie uzņēmumi un institūcijas atbalsta mediju pastāvēšanu. Ja Zviedrijā saslimst ar “Covid-19” vai ir aizdomas par infekciju, bet dzīvībai briesmas nedraud, ir jāuzturas mājās. Neviens mediķis tevi neapciemos, jo Zviedrijā mājas vizītes ir retums. Aizdomu gadījumā ne vienmēr veiks testu. Viss, ko vari darīt, dzert paracetamolu, ko sākotnēji rekomendēja. Vēl pastāv tāda iespēja kā video konsultācija ar ārstu,” par situāciju Zviedrijā stāsta V. Viktorsone.
Viņa atzīst, ka šobrīd iedzīvotāji krietni mazāk pauž atbalstu zviedru izvēlētajam modelim, jo upuru skaits turpina pieaugt. Turpretī Latvijas rīcību “Covid-19” infekcijas ierobežošanai V. Viktorsone vērtē kā ļoti veiksmīgu un pareizu. “Manuprāt, mums, latviešiem, piemīt lielāka disciplīna. Zviedrijā cilvēki tik labi nemāk pārvarēt krīzes, jo ir slimīgi ar savu miera periodu,” piebilst latviete.
V. Viktorsone cer, ka pienāks diena, kad atkal varēs nodoties savam sirdsdarbam un Stokholmas ostā sagaidīt pietauvojamies kruīza kuģi “Tallink”. Viņa ir viena no diviem autorizētajiem ekskursiju vadītājiem Stokholmā, kas ceļotājus iepazīstina ar Baltijas jūras rietumu krasta pilsētas vēsturi un šarmu, to pasniedzot vien sev raksturīgā manierē. “Es labi jūtu cilvēkus un, jau autobusā braucot, saprotu, kas būs labākais konkrētai grupai. Man pašai nepatīk vieni skaitļi un fakti, tāpēc nozīmīgākos notikumus apvij neparasti, bet patiesi stāsti, kurus tūrisma bukletos nevar izlasīt. Citādi tas nebūtu mans sirdsdarbs. Tas neapnīk! Man pašai arī ļoti patīk ceļot, bet ne kā tūristei. Vislabāk jūtos Ņujorkā un Parīzē,” teic V. Viktorsone.
uzziņai
Hernhūtisms jeb brāļu draudžu kustība pārnāca no Vācijas uz Vidzemi 18. gadsimta 30. gados, bet tās sākumi meklējami husītu kustībā 15. gadsimtā.
Brāļu draudze Latvijā ir sena garīgās atmodas kustība. 21. gadsimtā tā ir ekumeniski atvērta, evaņģēliska sadraudzības kustība.
Atskatoties vēsturē, brāļu draudze bija laju baznīca, jo tai sākotnēji nebija nedz profesionālas pārvaldes sistēmas, nedz arī noteiktas karjeras sistēmas amatpersonām, kas tajā darbojās. Pamatā bija pašiniciatīva un harisma.
Par dažāda līmeņa vadītāju varēja kļūt ikviens, kurš jutās aicināts un kuru pārējie bija gatavi uzklausīt un respektēt. Līdz ar to vadošajās pozīcijās izvirzījās gan akadēmiski garīdznieki, gan laicīgas personas no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem. Tas lielā mērā realizējās arī Vidzemē, kur par tētiņiem jeb sacītājiem (zināms mācītāja amata atdarinājums) varēja kļūt ikviens zemnieks. Līdz ar to brāļu draudze bija visnotaļ demokrātiska kustība.
Tās proponētā teoloģija būtiski neatšķīrās no citām kristīgām baznīcām, bet tajā īpaši tika izcelta dievbijība, labdarība, sirdsmīlestība pret savu tuvāko, personīgais emocionālais pārdzīvojums, vienkāršība, strādīgums, vispusīga izglītotība. Tika propagandēta arī mērenība, godīgums un paklausība.
Informācijas avots: enciklopēdija.lv
