Pirmdien, 29. jūnijā, vārdadienu svinēs Pēteri. Pirms septiņiem gadiem man bija veiksme iepazīt Pēteri Pētersonu, kurš tolaik uzvarēja Valkas novada domes izsludinātajā konkursā uz Kārķu pagasta pārvaldes vadītāja amatu. Pēteris uz šo konkursu pieteicās drīz vien pēc tam, kad mūžībā aizgāja viņa tēvs Vilnis. Jaunais pagastvecis darbā metās ar lielu entuziasmu un centību. Lai gan vietējie sākumā Pēteri sauca par jauniņo, tomēr novērtēja un cienīja paveikto. Vēlmi strādāt redzēja arī novada vadība un Pēterim piedāvāja vadīt ne tikai Kārķu, bet arī Ērģemes pagasta pārvaldi.
Pēteris ir kārķēnietis, te ilgus gadus dzīvo viņa dzimta. Pēterim ir divas māsas – Ieva un Tīna – un jaunākais brālis Gusts Svens. Pēc skolas beigšanas Pēteris kā daudzi devās studēt uz Rīgu un pēc tam tur arī līdz 2013. gadam dzīvoja un strādāja starptautiskā kompānijā ar labu atalgojumu. Tomēr gandrīz katru nedēļas nogali Pēteris brauca pie savējiem, lai ne tikai palīdzētu vecākiem – mammītei Ilzei un tētim Vilnim –, bet arī, lai atpūstos no lielpilsētas stresa. Atceroties Rīgas laiku, Pēterim pietrūkst sakarsušā asfalta. Kopā ar ģimeni – sievu Anitu, bērniem Elizabeti un pastarīti, divgadīgo Albertu – dzīvojot savos “Vēros”, Pēteris novērojis, ka laukos vasara ir pilnīgi atšķirīga no Rīgā piedzīvotajām. Reizēm viņš pēc šīs sajūtas skumst, bet Pēterim ir trīs sargājami un lolojami dārgakmeņi, pašiem sava lauku māja, bišu drava, daudz ieceru un darāmo darbu.
Pirms Līgo svētkiem braucām ciemos pie Pētera un viņa ģimenes. Pētersoni dzīvo pasakaini skaistā vietā, kur putnu dziesmas neapklust pat naktī. Lai nokļūtu līdz “Vēriem”, jāpabrauc garām Veckārķu pilij, kur ceļš vijas caur liepu aleju. Var tikai iztēloties, kā te viss izskatās un smaržo liepu ziedēšanas laikā. Liels bija izbrīns, kad sarunas gaitā uzzināju, ka pils arī pieder Pēterim. Taču viņš sevi absolūti nesaista ar pilskunga statusu, jo diemžēl jau pirms īpašuma iegādes pils bija pussagruvusi un viss vērtīgais no tās izvests. Interesants ir ne tikai stāsts, kā Pēteris ar Anitu tikuši pie savas mājas, bet arī tas, kā viņi iepazinās.
– Mēs tevi negribam intervēt kā pagastveci, bet kā cilvēku – vīru, tēti, dēlu un lauku mājas saimnieku. Kā jūs tikāt pie tik skaistas mājas?
– Gaidot jūs, gribējās sapost pagalmu. Pļāvu zāli, bet saplīsa pļaujmašīna. Šo māju deviņdesmito gadu beigās uzbūvēja Vladimirs Nazarovs, savulaik pazīstams medicīnas aparatūras speciālists. Šī viņam bija kā vasaras māja, bet Veckārķu pilī viņš bija plānojis ierīkot rehabilitācijas centru sportistiem, kuri te atgūtos pēc traumām. Diemžēl visi plāni sabruka, jo, kā stāstīja, pēc meitas nāves Nazarovs pazaudējis dzīvē mērķi un visam atmetis ar roku. Tā gadās. Esmu visnotaļ racionāls cilvēks un saprotu, ka, iegādājoties vēsturisku īpašumu, tur būtu jāiegulda milzīgi līdzekļi. Vēsture prasa lielus ieguldījumus. 2013. gadā sākām dzīvot kopā ar manu Anitu. Parādījās iespēja, ka es varētu strādāt Kārķos. Mēs vienkārši gājām pastaigāties. Tas bija augusts vai septembris. Gājām pa šo aleju, te pilnībā viss bija aizaudzis. Kad būvēja šo māju, bija iespēja redzēt, ka tās iekštelpu apdarē viss ir no koka. Man jau tolaik šķita, ka tik forša māja. Atklājās, ka šai mājā vairākus gadus neviens nebija dzīvojis. Izrādījās, ka mājas saimnieks jau bija miris un arī pārējie tuvie radinieki. Mājas īpašniece bija Nazarova nepilngadīgā mazmeita, kurai vēl bija vairāki nekustamie īpašumi, un par šo ēku viņai nebija intereses. Mēs spējām vienoties, un beigu beigās es šo īpašumu nopirku. Mums ar Anitu 2013. gadā viss tik ļoti labi salikās “pa plauktiņiem”.
– Tev ir ne tikai ļoti skaista sieva, bet arī ļoti dabiska un gudra – īsta pirmā lēdija. Kā tu iepazinies ar Anitu?
– Tas vispār ir interesants stāsts. Tolaik vēl dzīvoju un strādāju Rīgā, bet Anita – Rūjienas novada domē par juristi. Dzīvoja viņa Valmierā. Piezvanīja draugs un lūdza, lai uz Latvijas armijas virspavēlnieka Oskara Kalpaka muzeja “Airītes” atklāšanu paņemu līdzbraucēju – Kalpaka mazmeitu. Tolaik biju studentu korporācijas “Selonija” vecākais, tāpēc tā bija goda lieta – piedalīties šajā pasākumā. Domāju, vai tad man grūti pa ceļam aizvest cilvēku. Pie sevis vēl nodomāju, ka mazmeitai labākajā gadījumā būs deviņdesmit gadu. Bet viņa neatnāca. Pēc pasākuma muzejā pie manis pienāca jauna sieviete un kautrīgi jautāja, vai var pieteikties par ceļa biedru. Izrādās, Anita ir Kalpaka attāla radiniece. Anitas tēvam uzvārds ir Kalpaks, arī Anitai bija tāds uzvārds. Pašam Oskaram Kalpakam bērnu nebija. Fakts kā tāds – gaidīju dāmu gados, bet atnāk skaista sieviete. Iepazināmies Kalpaka nāves dienā. Tā dzīvē gadās. Gan pati Anita, gan viņas vecāki tepat jau tuvumā Kārķiem ir bijuši.
– Pēteri, tu apprecēji sievieti ar bērniņu. Daudziem jauniešiem tas ir šķērslis – veidot attiecības ar sievieti, kurai ir bērns no iepriekšējām attiecībām.
– Anita jau bija šķīrusies, un arī man iepriekšējās attiecības bija beigušās. Mēs satikāmies kā divas baltas lapas. Man tas nešķita nekas ārprātīgs, ka Anitai ir tobrīd četrgadīga meitiņa. Tikpat labi man arī varēja būt divi vai septiņi bērni. Domāju, ka mums ar Elizabeti viss ir labi. Elizabete mani iesauca par Pečiņu, es viņu – par Bečiņu. Mums abiem sadarbība ikdienā ir liela. Tai pašā laikā es Elizabetei neprasu, lai viņa mani sauktu par tēvu. Tēvs ir tēvs, un tur viņiem viss ir kārtībā. Man ir prieks, ka Elizabetei patīk dzīvot mūsu mājās. Viņa Kārķos jūtas ļoti labi. Viņa savos vienpadsmit gados jau daudz kur ir izbraukājusies, bieži ciemojas pie abiem vecvecākiem.
– Tu uz Kārķiem atnāci drīz pēc tam, kad mūžībā aizgāja tētis?
– Tobrīd viss tā sakrita. Apmēram nedēļu pēc tēva bērēm uzzināju, ka varēšu te strādāt. Es sen esmu sapratis, ka attiecības un ģimeni nevar veidot, nedzīvojot kopā. Satiekoties tikai pa brīvdienām, tas nav īsti nopietni. Tās nevar saukt par attiecībām. Iespējams, kādam tā ir ērti, bet veidot veselīgu ilgtermiņa ģimenes modeli, manuprāt, tā nevar. Pilnībā saprotu tos cilvēkus, kuriem gadījumā, ja tēvs vai māte dodas strādāt uz ārzemēm, kopā ar viņu pārceļas visa ģimene. Mēs dzīvojam tik īsu dzīvi, viss tik ātri paiet, tāpēc tagad katram kaut kur savā pusē dzīvot un satikties uz dažiem mirkļiem mums nebija pieņemami.
– Tu savā amatā esi nostrādājis septiņus gadus. Tas latviešiem ir tāds mistisks skaitlis. Gudrie zinātāji teic, ka pēc septiņiem gadiem ģimene piedzīvojot pirmo nopietno krīzi.
– Nav tā, ka mums ir krīze un mēs to baigi gaidām. Atklāti sakot, es par to nemaz nedomāju. Ir citas lietas, par ko domāt, piemēram, par apkures sistēmas ierīkošanu mājās
– Tu nenožēlo, ka aizgāji no Rīgas, – no, iespējams, lielāku izaicinājumu pieņemšanas?
– Dzīvē vienmēr esmu uzskatījis, ka jādara ir tā, kā pats vēlies. Ja tu izdari, kā pats vēlies, – nevis tā, kā saka prāts, bet gan sirds, – tu dzīvē nekad neko nenožēlosi. Ja arī kļūdīsies, vienalga, tas būs sīkums, jo tu pats tā gribēji. Līdz ar to man ir ļoti viegli, jo, pieņemot lēmumu par pārcelšanos uz Kārķiem, es tajā brīdī to vēlējos darīt. Esmu apmierināts par savu lēmumu. Sevi kā pagastveci celt saulītē baigi negribētos. Ceru, ka iedzīvotāji ir apmierināti. Protams, visas lietas uzreiz neizdodas atrisināt, bet domāju, ka daudz kas ir izdevies. Zinu, ka daudzi laikā, kad atnācu strādāt, mani sauca par jauniņo. Joprojām dzirdu, ka tā saka. Tūliņ būs 40 gadu, kāds es jaunais? Iedomājies kolhoza laikā – vai 35 gadus vecs cilvēks skaitītos vairs jaunais? Re, kur, no tehnikuma atnācis, lūk, tas būtu jaunais. Kopumā sabiedrība statistiski noveco, tāpēc ir tāda uztvere. Kad strādāju Rīgā, man bija divdesmit seši, divdesmit septiņi gadi. Es biju viens no vecākajiem darbiniekiem. Visi pārējie bija jauni cilvēki, augstskolas pabeiguši.
– Ērģemieši tev nepārmet, ka tu, iespējams, vairāk mīli Kārķus?
– Cenšos būt adekvāts un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas – gan savus resursus, gan savu laiku veltu abām teritorijām līdzīgi. Iespējams, kādreiz cilvēki domā – ja fiziski nestrādāju Ērģemē, tāpēc ērģemiešiem veltu mazāk laika un uzmanības. Sēžot Kārķos, es risinu arī Ērģemes jautājumus. Kādam šķiet, ka manā kompetencē ir arī kultūras dzīve un izglītības jautājumi kā vecos pagasta laikos. Tolaik pagastvecis noteica visu kārtību. Protams, es kaut ko varu šajos jautājumos ietekmēt, bet ne tautas nama vadītāji, ne arī skolu direktori neatrodas manā tiešā pakļautībā. Es neiešu un nemācīšu, kā viņiem, pēc maniem ieskatiem, būtu pareizi organizēt darbu. Kas attiecas uz saimniecisko dzīvi, tad tā vairāk ir mana kompetence. Reizēm šķiet, ka šajā jautājumā Ērģemei pat veltu vairāk laika. Domāju, ka satraukumam nav pamata. Piemēram, vienai daļai Ērģemes ciemata nav izbūvēta kanalizācijas sistēma. Tas ir jautājums, kas jāsakārto. Ikdienas saimnieciskās lietas agri vai vēlu atrisināsim. Tas, ko es vairāk gribētu, un tas ir arī mans pašmērķis – laukos “iepūst” attīstības garu un domāt par izaugsmi. Vajadzētu, lai pie mums apritē parādītos jauni cilvēki un jaunas ģimenes. Piemēram, Kārķos ir vismaz desmit bezsaimnieku mājas. Mums kā pagasta pārvaldei būtu jāspēj atrast risinājumu, kā tās varētu sakārtot, – kā pašvaldības vai kāda cita īpašumu. Man sāp sirds, ka tās mājas stāv tukšas un pūst. Arī Ērģemē ir tādi īpašumi, kuri vairākus gadus stāv tukši un neapdzīvoti. Kāds bagātnieks nopērk māju ar visu tantiņu, bet viņam tā vecā māja nemaz neinteresē, ir interese ir tikai par mežiem. Tas ir labi, ka rit ražošanas ēku būvniecība Kārķos. Pašlaik kopā ar novada vadību plānojam vēl vienas ražotnes būvēšanu Kārķos un vienas – Ērģemē. Ražotnes dos iespēju jauniem cilvēkiem te palikt. Kas cilvēkam ir svarīgi? Viņam ir svarīgi, lai saņemtu jēdzīgu atalgojumu un lai būtu motivācija dzīvot šajā konkrētajā teritorijā. Pārējās lietas ir sekundāras. Protams, ir arī svarīgas izglītības iestādes, ceļi un mājokļi. Bet jāsāk jau ar pašu sākumu – ir vai nav darba iespējas. Man šķiet, ka cilvēkiem mainās izpratne jautājumā, vai pašvaldībai vispār būtu jāatbalsta uzņēmējdarbība. Esmu dzirdējis iepriekšējo pagasta vadītāju teikto, ka uzņēmējdarbība ir vispār jānošķir no pašvaldības darba. Par laimi, izpratne mainās. Es gribētu, lai pēc divdesmit gadiem Kārķos un Ērģemē cilvēki dzīvotu un gribētu dzīvot. Lai mēs varētu pasmieties par to, ka tagad vairums banku nepiešķir kredītu īpašumu iegādei, jo, redz, Kārķos pēc divdesmit gadiem būs bezmaz tikai tuksnesis palicis. Zinu, ka, uzbūvējot četras piecas ražotnes, cilvēkiem būs darbs. Viņi varēs sildīt vietējo mazo ekonomiku, un viss notiks. Tikai mums ir jāgrib.
– Braucot pie tevis, redzējām krāsainus bišu stropus.
– Jā, mums ir bites. Tur kaut kādā mērā ir “vainīga” arī Anita. Pirmkārt, manam tēvam bija bites. Tad viņš saslima ar vēzi, veseļojās un patiesībā arī izveseļojās. Tēvs visu mūžu nostrādāja vienā darbavietā un pēc daudziem gadiem nolēma dzīvē kaut ko mainīt. Lai ģimenes budžetam iegūtu papildinājumu, tēvs atsāka nodarboties ar biškopību. Sākumā viņam bija tikai divi stropi. Pēc tēva aiziešanas mūžībā tos stropus paņēmu pie sevis. Atnākot uz “Vēriem”, Anita teica, ka ir jāizmācās par biškopi. Viņa atrada informāciju, ka Vecbebros var iegūt profesionālo biškopības sertifikātu. Bija jāmācās gads. Sievai teicu, ka braukšu viņai līdzi, lai vienai nebūtu jādodas uz mācībām. Arī kārķēnietis Gunārs Vīksne ar dēlu Artūru turpat brauca mācīties. Izrādās, daudzi bitenieki, kuri visu mūžu nodarbojušies ar biškopību, vēlas iegūt sertifikātus, lai varētu saņemt Eiropas Savienības fondu atbalstu. Eiropa prasa izglītības dokumentus. Kursā bijām aptuveni 25 cilvēki, un no tiem divas trešdaļas – jau profesionāļi. Tie bija biškopji, kuri paši lektoriem varēja mācīt aroda gudrības. Mums bija interesanta kompānija, tagad reizi gadā satiekamies. Biškopji ir interesanti cilvēki. Pēc tam paplašināju dravu līdz trīsdesmit saimēm. Labais stāsts ir tāds, ka mums nav problēmu ar noietu. Man ir iespēja medu atdot Rīgas konditorejās. Rudenī saražoto produkciju safasēju un atdodu. Tas cikls, kas saistās ar braukšanu uz tirgu, stāvēšanu un pārdošanu, man izpaliek. Tas arī paņem ļoti daudz laika, un, ja katra medus burciņa jāvizina uz priekšu un atpakaļ, cik daudz naudas jau iztērē degvielā! Neteikšu, ka biškopība ir baigi ienesīga, bet laukos kaut ko vajag. Suņa un kaķa mums nav, govs arī nav, toties ir bites. Kādu lopiņu vajag. Mēs bieži esam prom no mājām, uz darbu aizbraucam agri no rīta, vakaros atgriežamies ap sešiem. Ko suns viens pats darīs visu dienu? Suns nav radība, kuram jāsēž aiz stūra un jāgaida saimnieks. Viņam gribas dzīvoties. Būtu mēs tādi, kas esam vairāk pie mājas, mums būtu suns. Uzslietu pat radio sētu. Kamēr nevaram sunim veltīt tik daudz uzmanības, cik nepieciešams, tikmēr mums suņa nebūs. Atbraucot no darba, cik tad vairs ir tā brīvā laika? Žvīks, žvāks, paēdam, izejam pastaigāties pusstundu, un tad jau Albertam jāiet mazgāties un čučēt, jo no rīta septiņos jāceļas uz bērnudārzu. Elizabete jau tagad liela, pati visu dara.
– Tu priecājies par dēlu? Viņā redzi sevi?
– Protams! Alberts bija gaidīts bērniņš. Mēdz teikt, ka Alberts ir ietiepīgs. Es esmu ietiepīgs! Viņam tagad tāds vecums, ka visu grib un visu viņam vajag. Viņš no māsas samācījies, kas ir “mans”. Bērnudārzā Albertu slavē par to, ka visiem uzlabo omu, jo ir smaidīgs un priecīgs. Dēls ir dzimis vienā dienā ar manu vecmammu. Viņai svinēsim 90 gadu jubileju, bet Albertam – otro dzimšanas dienu.
– Anita, vai tev ir labs vīrs?
– Kad pirmo reizi atbraucu uz Kārķiem, biju vietējā baznīcā. Mācītājs Ģirts Kalniņš lasīja sprediķi. Viņš no Bībeles lasīja tādu tekstu par stipro plecu, uz kā balstīties, un klinti, aiz kuras paslēpties. Tā es Pēteri jūtu.
Vairāk foto www.ziemellatvija.lv.
