Ja interneta resursos ierakstīsit atslēgvārdus “Gavaru ģimene, “Ceriņi””, tad uzzināsit, ka šie cilvēki un viņu mājas Latvijā ir īpašas: proti, tā ir “Skaistākā lauku saimniecība 2012” Latvijas mērogā; tas ir “Vidzemes veiksmes stāsts 2016” kā apliecinājums latviska spēka paraugam; tā ir bioloģiskā saimniecība, kas Gaujmalas pļavās audzē gaļas lopus un sadarbojas ar projektu “Grass Life” ar mērķi atjaunot Latvijā izzūdošos zālājus; tās ir mājas, kurās viesojušies daudzu Latvijas plašsaziņas līdzekļu žurnālisti, lai stāstītu tālāk par šo viesmīlīgo piecu bērnu ģimeni, kura dzīvo īpašā vietā un to ar smagu darbu izveidojusi par teju paradīzes stūrīti zemes virsū; tā ir atzinība jeb otrs augstākais novērtējums konkursā “Sējējs” nominācijā “Ģimene lauku sētā”.
Tas, kālab “Ziemeļlatvija” agrāk nerakstīja par “Ceriņiem” un to saimniekiem, ir šās viensētas atrašanās vieta ārpus tiem novadiem, par kuriem vēstām, proti, Gavaru ģimene dzīvo Apes novada Virešu pagastā. Tiesa, saikne ar Smilteni viņiem bijusi vienmēr, – Smiltenes novads ir Andra dzimtā puse, visi Andra un Guntas bērni mācījušies Smiltenes skolā (jaunākais – Kārlis – to dara vēl tagad), un arī Andra uzņēmums SIA “Andruks” Smiltenē ir labi zināms savas nodarbošanās (automašīnu tirdzniecība) dēļ. Tagad Andris gan ir paturējis tikai autoservisu, jo gandrīz visu savu laiku velta lauksaimniecībai, precīzāk, lopkopībai, kas ir viens no SIA “Andruks” darbības virzieniem, šobrīd – pat galvenais.
Savs Dieva stūrītis,
pat pašiem sava “jūra”
Ņemot vērā to, ka no nākamā gada 1. jūlija Apes novads jau oficiāli būs, tā sacīt, mūsējais, – iekļausies jaunveidojamajā Smiltenes novada teritorijā, tad beidzot dodamies ciemos uz Virešu pagasta “Ceriņiem”, lai iepazīstinātu lasītājus, kas tad dzīvo mums kaimiņos. Tas, ka šī viesošanās notiek tieši šomēnes, jūnijā, nav nejauša. Gavaru ģimenē ir gaviļnieki – Andra un Guntas bērni – 19 gadus vecā Līga un 25 gadus vecais Jānis, kuriem šomēnes ir vārda dienas.
Jau ceļš uz “Ceriņiem” ir pārsteigums – nogriežoties no ceļa Vidaga–Lejasciems, labu gabalu jābrauc caur skaistu priežu silu, turklāt jābrauc tik ilgi, ka šķiet, vai tiešām tur tālāk ir Līves – ciems, kurā atrodas Gavaru ģimenes “Ceriņi”? “Jā, tas par sniega tīrīšanu ziemā atbraucējiem ir jautājums numur viens,” vēlāk pajoko Andris, kad, sasniedzot galamērķi, tieši to jautāju saimniekam (izrādās, sniegu tīra viņš pats ar savu tehniku).
Otrs pārsteigums ir pašas Līves Gaujmalā, precīzāk sakot, māju un saimniecības ēku arhitektūra, ieskaitot arī visas būves “Ceriņos” ar skaidu jumtiem kā ķirsīti uz kūkas. Ciems, kurā apdzīvotas ir deviņas mājas, izrādās, ir vietējas nozīmes kultūras piemineklis, zemnieku sētu grupa ar interesantu 19. gadsimta beigu koka arhitektūru. Savulaik tur dzīvojuši igauņiem radniecīgie Latvijas lībieši jeb līvi (“līves” igauņu valodā nozīmē “smiltis”, jo šajā apvidū zeme ir smilšaina un mežā ir iekšzemes kāpas, un tā arī ciems ir ieguvis savu nosaukumu, skaidro Andris). “Ceriņu” tagadējā dzīvojamā māja ir uzcelta 1898. gadā, bet pati mājvieta ir vēl senāka, jo pirms tam aptuveni tajā vietā, kur tagad slejas no vietējā priedes koka uzcelts Latvijas karoga masts, atradās pirmā dzīvojamā māja. Līves atrodas starp Gauju un priežu silu. Šeit ir aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja”, kas ietilpst Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā “Natura 2000”. Tas nozīmē, ka lauksaimniekiem ir jāievēro dažādi noteikumi, piemēram, art zemi nedrīkst, zāli nedrīkst pļaut un savākt, kā ienāk prātā, tas jādara pēc noteikumiem, un, jāteic, ka gaļas lopu un aitu audzēšana, ko izvēlējušies Gavari, ir vispiemērotākais modelis, dzīvojot un strādājot tādā vietā.
Vēl viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdodu “Ceriņu” saimniekiem, ir par to, kā viņi nokļuva Līvēs. Tas noticis 1996. gadā, bet pirms tam Gavaru ģimene dzīvoja Alūksnē, dzīvoklī, kur visiem bija par šauru, tāpēc tika pētīti sludinājumi, meklēta māja laukos, un viens no piedāvājumiem par mājas pārdošanu bija Līvēs. Gavariem vieta iepatikās, un piedāvājums tika pieņemts. Pagastmājā gan toreiz esot izbrīnījušies, kāpēc pilsētnieki grib pārcelties uz tik nomaļu nostūri, uz kuru toreiz pat kārtīga ceļa nebija.
Taču Gavaru ģimenei tagad “Ceriņi” ir mājas uz mūžu, tas ir Dieva stūrītis, pats ar savu auru, no kura ārā tik viegli mūs nedabūtu, teic Gunta. Sākumā gan, kad no Alūksnes pārcēlušies uz lauku viensētu un Andris aizbraucis uz darbu, bet Gunta palikusi mājās viena ar bērniem, viņai birušas asaras, – tik ļoti bijis pierasts pie pilsētas dzīves ērtībām, pie tā, ka tuvumā ir veikali un poliklīnika. Taču tagad “Ceriņu” mieru un klusumu, ko iztraucē vien putnu dziesmas, pret pilsētu viņa nekad nemainītu, pat neraugoties uz to, ka šī lauku idille nāk ar smagu darbu katru dienu. Taču šeit, “Ceriņos”, ir tas, kā citur nekur nebūtu, piemēram, pašiem ir pat sava “jūra” – reizēm Gauja pārplūst tik ļoti, ka pļavas līdz nogāzei pie mājas ir zem ūdens, tā ir debesu puse, kur lec saule, un saullēktā skats pāri ūdeņiem esot vienreizējs, kā pie jūras.
“Līgo!” aizskan pāri
gladiolu pļavām
“Ceriņos” ar izdomu ir izveidots un iekopts katrs stūrītis. Seno viensētu un tās dzīvojamo māju pielāgojot dzīvošanai, Gavari pēc iespējas saglabājuši autentiskumu.
Lauku sētā viss iederas savā vietā, – gan aka ar skaidu jumtu, gan koka tilts pāri dīķim, gan tāds šķietams sīkums, kā akmeņu kaudzei pa vidu iestādītās atraitnītes, gan lielajos ozolos iekārtās šūpoles, gan apstādījumi pie pirtiņas un pagraba, gan laukakmeņu pavards pagalmā, gan pašu stādītā bērzu birzs, pat sakņu dārzs un siltumnīca, un vēl un vēl. Tas katram ir jāredz savām acīm, jo šis skaistums nav aprakstāms, taču to gan var teikt, ka viensētas ainavas veidotājam ir savs ļoti labs redzējums, kādai šai vietai jābūt. “Tās visas ir Andra idejas,” atklāj Gunta, bet te nu ir jāpiebilst, ka ne bez pamata viena no Gavaru meitām – Maija – ir diplomēta arhitekte, proti, gēni no paaudzes paaudzē nekur nepazūd.
Savukārt Andris teic, ka saimniecībā nekad nekas nav darīts priekš izrādīšanās, vērtēšanas konkursos un balvu dēļ. “Mēs ne reizi paši neesam nekur pieteikušies, pārsvarā mūs konkursos piesaka Lauksaimniecības konsultāciju centrs vai pagasts, vai kaimiņi,” piebilst “Ceriņu” saimnieks.
Bet tas, ka Apes novads grib rādīt, ar ko ir bagāts, ir saprotams. “Ceriņu” burvību ciemiņi novērtē jau no pirmā acu skatiena. Pērn Līgo svētkus un Jāņus kopā ar Andri un Guntu, viņu bērniem un Guntas mammu Vaidu, kura arī dzīvo “Ceriņos”, svinēt ieradušies pat teju 80 cilvēki.
Gavaru ģimenei ir savas Līgo svētku un Jāņu svinēšanas tradīcijas. Kādā no Gaujmalas pļavām tiek iekurināts ugunskurs (cik daudz krūmu paspēts nocirst, tik liels arī būs ugunskurs), bet uz svinību vietu visi ciema iedzīvotāji dodas kopā – Andris izbraukā mājas, sasēdinot līgotājus traktora lielajā piekabē. Cienastam tiek brūvēts kvass un siets Jāņu siers. Ir gadi, kad Andris izvāra plovu, kas esot ļoti garšīgs, vai arī tiek vārīta zupa. Pa dienu līgotāji izstaigā pļavas, salasa jāņuzāles un pin vainagus. Gaujā tiek iemesti pērnā gada vainagi, kas visu gadu tiek glabāti pirtiņā smaržai, lai tagad peld prom, jo vietā smaržo jauni, no ozollapām. Par Gaujmalas pļavām pie “Ceriņiem” būtu pat atsevišķs stāsts, – tur aug Latvijā vienīgā savvaļas – jumstiņu – gladiola, zilā kāpnīte, lielziedu vīgrieze, smaržīgā naktsvijole, pļavas vilkmēle, odu gimnadēnija, spradzenes un kas tik vēl ne, nemaz nerunājot par pīpenēm un citām zināmākām puķēm. Gaidot sauli Jāņu dienas rītā uzlecam, Gavaru viesi un paši spēlē dažādas spēles, piemēram, “Pēdējais pāris šķiras”, “Div’ par maz, trīs par daudz” un citas.
Gavaru papardes zieds ir tik liels, mīļš un silts kā viņu ģimene un tik krāsains, cik dažāds ir katra ģimenes locekļa raksturs. “Lai Līgo svētkos visi cilvēki būtu sirsnīgi, priecīgi, daudz dziedātu un dejotu,” līgotājiem novēl Gavaru saime.
No Gaujmalas aplokiem –
uz Turciju
“Ceriņu” saimniekam Andrim Jāņi ir vieni no mīļākajiem svētkiem gadā. Taču bērni gan reizēm vecākiem pārmetot, ka viņi neprot svinēt svētkus.
“Mēs labāk jūtamies strādājot. Taču, ja ciemiņi pie mums jūtas labi un viņiem šeit patīk, tad arī mēs jūtamies labi un arī mums sanāk svētki, bet nedaudz, jo darbs ir visu laiku. Te ir jāstrādā, nav laika apsēsties un priecāties par padarīto. Pat ziemā ir, ko darīt, – lopi jābaro, mežā jāstrādā. Neesmu tādu laiku izbaudījis, kad nav darba,” teic Andris.
Taujāts, kur gūst enerģiju, Andris atteic, ka radis strādāt jau no bērnu dienām,– palīdzējis mammai fermā pārnēsāt piena kannas, vēlāk vasaras brīvlaikā strādājis graudu kaltē. Arī Guntai lauku darbi zināmi jau kopš skolas gadiem, kad vasarās palīdzējusi gan bietes ravēt, gan sienu vākt.
“Es gan savulaik teicu – nē, lauksaimniecību nekad, jo, lai uzsāktu lauksaimniecību, ir vajadzīgi milzīgi ieguldījumi, ir vajadzīga sava tehnika, it sevišķi, ja dzīvo tik nomaļā vietā kā mēs, jo kaimiņi, kas atbrauktu palīgā, ir tālu. Mazais kombains par atbraukšanu prasīja divtik, cik par pļaušanu. Tad sapratu, ka lētāk iznāk auzas nopirkt,” stāsta Andris.
Auzu sējumi tagad ir, jo pašiem ir savs kombains, ar auzām tiek barotas aitas un vaislas bullīši (visa lauksaimniecība un gaļas liellopu ganāmpulks ir uz uzņēmuma SIA “Andruks” vārda, darbu veicēji ir paši Gavari, arī grāmatvedību kārto Gunta pati, jo Andris uzsver, ka saimniecībā attīstība ir tikmēr, kamēr pats vari izdarīt, bet, ja jāņem strādnieki un jāmaksā viņiem alga, naudas attīstībai vairs nav).
Kopējā SIA “Andruks” apsaimniekotā teritorija ir aptuveni 200 hektāru, bet galvenā nozare ir bioloģisko gaļas lopu audzēšana. Ganāmpulkā ir vairāk nekā 150 visa vecuma lopu – Limuzīnas un Šarolē šķirnes un to krustojumi. Ganāmpulks dzīvo savvaļā, aplokos, abos Gaujas krastos, ganoties pļavās un tādējādi palīdzot īstenot projektu “Grass Life”, kura mērķis ir uzlabot Eiropas Savienības prioritāro zālāju aizsardzības statusu Latvijā – atjaunot izzūdošos dabiskos zālājus un veicināt to ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Ganāmpulkā Gavari audzē teļus līdz, augstākais, gada vecumam, un pēc tam pārdod nobarošanai uz ārzemēm, galvenokārt uz Turciju, kur ir ļoti liels pieprasījums pēc augstas kvalitātes gaļas.
Arī lopkopībā Andris strādā “ar glanci”, tāpat kā savā lauku sētā. Ja kādreiz nebūs lopu, tad betonēto mēslu krātuvi pie fermas varēs izmantot par peldbaseinu, smej Gunta un stāsta, ka Andris pēc krātuves izbūves vēl ilgi ņēmies ar špaktelējamo lāpstiņu, lai viss būtu perfekti.
Kur spēku un iedvesmu
latviskumam smelties
“Vislielāko gandarījumu un iedvesmu aktīvi un radoši rosīties Guntai un Andrim sniedz viņu pieci bērni,” tā uzsvērts “Vidzemes veiksmes stāstā 2016”, kad nominācijā “Entuziasts” laureāte bija Gavaru ģimene. Gandrīz visi bērni jau ir lieli – Maija dzīvo Vācijā un strādā par arhitekti, Ruta izmācījusies par pavāri, Līga studē vides zinātni Latvijas Universitātē. Jānis savu īsto profesijas izvēli vēl nav izdarījis, arī Kārlis ne, kurš gan šajā mācību gadā pabeidza tikai 7. klasi un kuram viss vēl priekšā.
“Guntu un Andri Gavarus pelnīti var saukt par goda ģimeni, jo viņi ir attīstījuši veiksmīgu uzņēmējdarbību, izkopuši vienu no skaistākajām Latvijas sētām, bet pāri visam – izaudzinājuši piecus bērnus. Šeit liels nopelns ir omītei Vaidai, kura kā tāds mājas gariņš aktīvi rosās, aprūpē puķu dobes un papildina “Ceriņus” ar savu sirds siltumu. Liels prieks ir vērot, ka Gavaru ģimene rūpējas ne tikai par savu sētu, bet arī pieliek pūles, lai sakoptu sava ciema apkārtni, sniedzot lielu ieguldījumu visa novada attīstībā. No Gavaru ģimenes staro mīlestība, sapratne, latviskums, čaklums un pieticība, no kuras visi vidzemnieki varētu smelties spēku un iedvesmu latviskās dziņas modināšanā,” toreiz, pirms četriem gadiem, bija teikts Vidzemes veiksmes stāstu aprakstā, un šodien nekas nav mainījies – šie cildinošie vārdi nav ne pārspīlēti, ne glaimojoši. “Ceriņos” tā vienkārši ir. Pēc divarpus stundu viesošanās šajā lauku viensētā personīgi es ieguvu tik daudz pozitīvu emociju, ka tās sildīja sirdi vēl daudzas dienas pēc tam. Tādi cilvēki. Tāda vieta.
