Mana intervējamā Baiba Goba ir izcilā novadnieka, publicista, dzejnieka Artura Gobas meita. Sliktāku veidu, kā pieteikt cilvēku, kurš pats par sevi ir personība, – ar ievērojamu vecāku pieminēšanu –, iedomāties grūti, bet tieši tā es nolēmu sākt iepazīstināšanu ar Baibu. Uzreiz piebildīšu arī, ka Baibas mamma nav mazāk zināms cilvēks Valkas pusē, jo viņa – Marija Goba – ir ilggadēja Valkas vidusskolas fizikas skolotāja. Skolotāju Gobu katrs, kurš mācījies šajā skolā, noteikti atminas kā zinošu, prasīgu un tai pat laikā cilvēcīgu skolotāju. Vai tas kaut ko runā par manu intervējamo Baibu? Vien to, ka viņa ir Marijas un Artura Gobas vienīgā meita, kura kādreiz dzīvojusi un mācījusies Valkā, kaut tagad sevi var saukt par rīdzinieci vai Silakrodzinieci. Ak, jā, Baibu uz interviju saucu ne jau cienījamo vecāku, bet maizes dēļ.
– Šis būs tas gadījums, kad sākšu sarunu, pieminot tavus radurakstus. Nevaru atturēties un nesākt mūsu sarunu saistībā ar taviem vecākiem, kurus mūspusē noteikti visi pazīst vai nu personiski, vai vismaz pēc uzvārda. Tas kaut kā ir ietekmējis tavu dzīvi? Sevi uzskati par valcēnieti?
– Vasarās joprojām esmu valcēniete. Esmu mācījusies Valkā. Protams, ka tas ietekmē, ja tavus vecākus atpazīst. Bet man šķiet, ka mammu tas ietekmēja vairāk nekā mani pašu. Es biju diezgan kašķīgs bērns, vismaz vidusskolā. O, Gobas meita, paskatieties, kā viņa raksta, kā ar vistas kāju. Tas nav patīkami, bet tā ir skolotāju ikdiena. Man, protams, žēl, ka mammai nācās manis dēļ ciest, bet ko nu vairs.
– Kā izveidojusies tava dzīve?
– Pēc skolas es pabeidzu vāciešus universitātē. Beidzu Svešvalodu fakultāti, bet vairāk nekā 20 gadus strādāju jaunu automašīnu tirdzniecības jomā. Tā tā dzīve iemet.
– Tu neesi tulkotāja?
– Aptuveni desmit gadus tulkoju žurnālam “Autobild”, bet no pagājušā gada žurnāls iznāk tikai internetversijā un mani pakalpojumi viņiem vairs nav vajadzīgi. Īpaši tulkot neraujos. Tas tomēr paņem laiku, ja godīgi, ir ļoti labi, kad nostrādā savas astoņas stundas un nav jāuztraucas, ka rīt jānodod materiāls un tev jāsēž līdz pusnaktij un jātulko. Visu naudu nenopelnīsi, reizēm vajag atvilkt elpu un atpūsties.
– Tu dzīvo Silakrogā?
– Mēs vairākus gadus nodzīvojām Silakrogā, bet tad meitai sākās skola un pārcēlāmies uz Rīgu, bija tāda iespēja. Koronas laikā esam atgriezušies laukos un dzīvojam Silakrogā. Tagad, kad ir tik jauks laiks, kad nevari nekur braukt, kad ir jādistancējas, jāmācās no mājām, labāk dzīvot tur, kur ir mežs, kur var iet pastaigās.
– Nu un tagad par galveno, kāpēc saucu tevi uz sarunu. Par maizi. Redzu regulāri tavus ierakstus sociālajos tīklos, kur tu cep maizi. Dažādas maizes. Daudz maižu.
– Man vienmēr ir paticis gatavot. Skolas laikā ne tik izteikti, bet, kad aizej prom no mājām, sāc dzīvot pats, tad tas kaut kā pavērās. Man ir tāda īpašība, ja man kaut kas iepatīkas, es braucu dziļumā. Tas attiecas uz visu, ja mani kaut kas ieinteresē, es lasu, meklēju, ņemos, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk. Tā tas ir arī ar gatavošanu. Reiz man sagribējās nopirkt maizes krāsniņu. Nopirku, pāris reizes izcepu maizi, bet man, ja godīgi, ne pārāk patika. Un tad izdomāju, ka jāizcep maize cepeškrāsnī. Tas bija daudz labāk. Tad sāku pētīt un rakt dziļāk. Tas sākās pirms kādiem sešiem gadiem. Eksperimentēju, meklēju receptes, bibliotēka aug ar maizes grāmatām.
– Speciāli pērc grāmatas par maizi?
– Jā. Ir tāda kaudzīte ar maizes grāmatām. Pārsvarā angliski, dažas arī vāciski. Latviešu valodā tādu nav, jo kurš tad pirks. Varbūt tagad vīrusa laikā, kad sācies bums un cep visi.
– Maizi cep, lai ģimenei būtu garda maize, vai tu cep, jo patīk un ģimenei gribot negribot tas viss ir jāapēd?
– Otrais variants. Tur nav nekā praktiska, Latvijā veikalos nopērkama ļoti laba maize, tāpēc maize nav jācep mājās. To man arī tēvs vienmēr teica, un viņš manu aizraušanos ar maizes cepšanu nesaprata. Man pat šķiet, ka tā arī nepagaršoja, ko es tur cepu. Viņš uzskatīja, ka tā tāda muļķošanās, veikalā var nopirkt labu labo maizi un nav tam jātērē laiks. Bet man patīk. Tā ir mana meditācija. Allaž gribas izcept ko jaunu, un retā maize ir tāda, ko cepu atkārtoti. Vīram ļoti garšo salskābmaize, tad to cepu, kaut pašai apnicis. Man patīk izmēģināt ko jaunu. Tāpat ir ar citiem ēdieniem.
– Un kāda ir tava mīļākā maize?
– Es pat nezinu. Man viss garšo, ko esmu cepusi. Man patīk ieraugu maizes. Patīk, ka viņām sanāk lielas acis. Patīk, ja maizīte ir viegla. Ieraugu maize nereti ir tāda mazliet gumijota, tad es pūlos, lai viņa sanāk viegla. Mani kaitina skāba maize. Tagad skandina – skābmaize. Nu kas tā par skābmaizi, tas ir tehnisks brāķis. Vismaz es tā to uzskatu, ka tas ir brāķis, nevis lielos, kāda man maize.
– Vai cienā ar savu maizi arī citus?
– Jā, vedu kā ciemakukuli, ja kādu gribu iepriecināt, tad iedāvinu kukulīti, kas īpaši skaists izcepies, vai reizēm kaimiņus uzcienāju. Paši jau nespējam visu apēst, ko es sacepu.
– Par savu maiznīcu nesapņo? Ir taču toršu cepējas, varbūt var cept arī maizi pēc pasūtījuma?
– Teiksim tā, tagad uzreiz nē. Bet nākotnē, iespējams, jo man tā lieta patīk. No vienas puses, mani tas biedē, jo saka, ka nevajag hobiju pārvērst par darbu, bet, no otras puses, tas ir tik patīkami darīt to, kas tev patīk.
– Veikalā mēs visi pamanām, kā mainās maizes cena, tā atkal kļuvusi dārgāka, bet tik un tā tirgū nopērkamā mājās ceptā ir krietni dārgāka. Rēķini, cik izmaksā tavs hobijs?
– Cik tas izmaksā man vai par cik es būtu gatava to pārdot? Man patīk tādas skaidrās maizes, kas sastāv praktiski no miltiem un ūdens. Loģiski, ka man tāda nemaksā dārgi. Mēs taču zinām, cik milti maksā. Es nerēķinu elektrības izmaksas vai ko tādu. Pašam cept maizi nav dārgi, ja vien neliec tur klāt čia sēklas vai dažādus riekstus. Es ļoti reti pērku maizi. Intereses pēc kādu reizi esmu pirkusi tirgū, lai saprastu, kāda tad tur tā ir. Bet par cenu runājot, jāmaksā jau arī par prasmi un zināšanām, kas tam cilvēkam ir. Kurš katrs tomēr nevar izcept maizi, tur vajag pieredzi. Maizi cept jāmācās nepārtraukti. Man ir tik daudz vēl ko mācīties.
– Atliek laika gatavot arī parastas vakariņas?
– Man patīk gatavot. Man arī patīk vīns un izzināt ēdiena saderību ar vīnu. Esmu nedaudz arī to apguvusi. Pēdējo pusgadu aizraujos ar Tuvo Austrumu virtuvi. Neteiksim, ka ģimene ir stāvā sajūsmā, bet viņiem nākas ēst to, ko gatavoju. Mans viens no jaukākajiem ieguvumiem ir pavārgrāmata ar palestīniešu ēdieniem. Piemēram, bulciņas ar takini ir no tās grāmatas.
– Tev ir mīļākā garšviela?
– No Tuvo Austrumu virtuves man patīk Zaater. Viņu var kaisīt jebkam, izņemot saldos ēdienus, protams. Maisījumu gatavoju pati. Internetā ir receptes un var to iztaisīt arī pats. Garšvielas pērku visādos veikalos. Dažreiz draugi atved no ārzemēm.
– Ja kāds, šo izlasot, iedvesmojas un arī izdomā izcept mājās maizi, ko tu ieteiktu?
– Ja sākt, tad ar rauga maizi. Ierauga maizei vajag piešaut roku. Ir auzu pārslu maize. Tā ir ļoti jauka, visai vienkārša un ļoti garda. Manā blogā ir vairākas receptes, kādas 20. Šad un tad es kaut ko tur ierakstu. Cepot maizi, es ievēroju profesionālās receptes un pie tām pieturos. Tas nu reiz ir izmēģināts, ka, tiklīdz sāc kaut ko bērt uz aci, nekas labs tur galā nesanāk. Protams, daudz cepot, kaut ko pielāgoju, bet tad arī pierakstu recepti.
– Tu teici, ka tētis neizprata tavu ņemšanos ar maizi. Tavuprāt, kas būtu tas, kas viņu iepriecinātu, redzot, ka ar to “ņemas” viņa meita?
– Domāju, ka viņš gribētu, lai es vairāk laika pavadu Vijciemā un ņemos pa dārzu. To gan viņš gribētu. Man dārzs patīk, bet es neteiktu, ka man patīk pa to ņemties. Vijciemā dārzs ir briesmīgi liels. Šogad ir slikti ar koronavīrusa situāciju. Mēs neesam tur bijuši, arī mamma ne (intervija notiek 7. maijā), jo nav īstais laiks braukāt sabiedriskajā transportā. Kaut kad jau būs jābrauc un jārušinās. Kā tēvs teica, nelaidīs jau atmatā.
– Arturs dziļumā gāja dārzkopībā. Tas, ko viņš spēja izdarīt savā dārzā, ir apbrīnas vērts. Pie viņa uz Vijciemu brauca arī ekskursanti, viņš rādīja dārzu un stāstīja par apkārtni.
– Ja atbrauc kādi draugi, protams, es varu pabraukt kopā ar viņiem un parādīt vietas, aizvest uz Bitarkalnu un pastāstīt to, ko atceros, bet tas zināšanu apjoms, kas tēvam bija galvā, diemžēl nevienam citam nav. Tā nu ir.
– Kas tev ir no tēva?
– Nešpetns raksturs (smejas). Protams, ka daudz kas man ir no tēva, jo tas viss, kāds viņš bija, ko spēja, tas nevar neietekmēt. Tēvs bija, iespējams, pats stiprākais cilvēks, ko esmu pazinusi. Viņš nedeva atlaides ne sev, ne citiem. Viņš bija prasīgs, un tas ne vienmēr ir viegli. Jā, un to es arī pie sevis pamanu. Ja es varu, kāpēc lai citi nevarētu. Mīkstmieši. Bet, redz, citi nevar un nākas ar to sadzīvot. Kas vēl? Nu man ir visai laba atmiņa, tas arī no tēva. Tik fenomenāla atmiņa kā tētim man nav, bet nesūdzos. Ja tevi izaudzina tāds cilvēks kā mans tētis, tad ir tā, ka skatos uz kaut kādiem jauniem vīriešiem, kuri to nevar un šito, un domā – jēziņ. Manam tēvam bija fiziski ierobežojumi, ar ko viņam bija jāsadzīvo, un viņš tik un tā ņēma un darīja.
– Jā, tas ir apbrīnojami, ko Arturs ar vienu roku spēja izdarīt. Ja drīkst, vēlos pajautāt kādas bija jūsu attiecības kā meitai ar tēvu. Jo mēs par Arturu Gobu zinām kā publisku personu, zinām par viņa ieguldījumu literatūrā, aizraušanos ar dārzkopību, vēsturi, svarīgākos biogrāfiskos punktus, bet kā par cilvēku un tēvu zinām maz. Tā ir lieta, kas paliek ģimenei.
– Nezinu pat ko teikt. Mēs nebijām itāļu ģimenīte. Nekad nav plīsuši trauki. Bērnībā mamma daudz strādāja un es daudz laika pavadīju kopā ar tēvu. Gājām garās pastaigās un runājāmies par viskautko. Man mammas māsa stāstīja tādu gadījumu, kad man bijuši kādi četri gadi un biju aizsūtīta pie viņiem uz vasaru. Reiz tante man rādījusi – skaties, vārnas, un es esot tīri sava tēva intonācijā teikusi – kovārņi lido baros, vārnas lido atsevišķi. Viņa man to izstāstīja, kad man bija jau pāri 20. Tāds tēvs kā man atstāj iespaidu, vienkārši pat esot blakus. Mani audzināja vairāk ar piemēru, nevis ar baigajiem aizliegumiem. Man maz ko uzspieda. Kad sāku mācīties vidusskolā un mums sākās izvēles priekšmeti, tur vairāk mamma teica, lai paņemu maksimāli daudz priekšmetu, lai nesanāk, ka tad, kad izdomāšu, ko studēt, kāds priekšmets nebūs apgūts. Un tas bija pareizi. Vecāki respektēja manu izvēli, ko vēlos mācīties pēc skolas. Man bija viegla galva, bet bija priekšmeti, kas ne pārāk patika un neinteresēja. Minimumu izdarīju, un viss. Piemēram, man ļoti nepatika matemātika. Esmu melnā avs mammas ģimenē, kurā visi ir matemātiķi.
– Tev arī pašai ir meita. Literāte vai matemātiķe?
– Emīlija mums ir māksliniece. Kaut gan stāsta, ka arī manam tēvam bērnībā padevusies zīmēšana. Tātad tas viņai no mana tēva. Reiz viņš pat iekūlies nepatikšanās, tāpēc ka ar milzu aizrautību zīmējis Staļinu, ko tais laikos nedrīkstēja. Meitai visvairāk patīk zīmēt, gleznot. Es pievēršu uzmanību meitas mācībām un dzenu. Citādāk gribas darīt viskautko, tikai ne mācīties.
– Mamma arī būtu pelnījusi, lai viņu pieminam.
– Mamma ir mamma. Viņa ir ļoti laba. Ja tēvs bija nešpetns, tad mamma vienmēr tā, kas visu nogludināja. Mamma man ir īpašs cilvēks. Mamma ir kara laika bērns un kā nu viņu pašu tur audzināja, bet viņas audzināšana bija perfekta. Ir taču anekdote, ja tev ir māte, tad tas jau ir iemesls iet pie psihoterapeita. Bet manā gadījumā tā nav. Mamma man ir vairāk kā uzticības persona. Bērnam tas ir svarīgi, lai viņa uzticību nepieviļ. Un viņa nekad to nav darījusi. Tas ir tas, ko arī es cenšos, audzinot meitu, – nekad nemelot un pildīt solījumus. Man tas šķiet svarīgi. Es domāju, ka mamma tā darīja arī attiecībā uz saviem skolēniem. Viņa neprot melot. To arī es esmu no viņas mantojusi. Melot man nesanāk.
– Ja jau esam sākušas uz tādas ļoti privātas sarunas nots, tad atļaušos pajautāt, kāpēc neesi pārgājusi vīra uzvārdā?
– Mans vīrs ir Ansis Dižais. Draugi smejas, ka man vajadzēja pieņemt dubulto uzvārdu, tad būtu Baiba Dižā-Goba. Vienkārši nekad nav bijusi tāda doma, ka es mainītu uzvārdu. Es piedzimu ar savu uzvārdu un ar tādu arī dzīvoju. Te man viedoklis saskan ar Freida meitas uzskatu.
– Ar ko nodarbojas tavs vīrs?
– Domāju, ka viņš Latvijā ir zinošākais cilvēks tādā sfērā kā telpu uzkopšana. Viņš strādā telpu uzkopšanas jomā, apmāca personālu, zina visu par tīrīšanas līdzekļiem. Protams, kad atnes darbu uz mājām, tad es saņemu replikas, kā pareizi jātur slota, bet jāatzīst, ka viņa zināšanas ir ļoti noderīgas.
– Nākotnes sapņi tev ir?
– Es par nākotni pat īpaši nedomāju. Man šķiet, ka daudz derīgāk ir iemācīties būt pateicīgam un apmierinātam, kas ir tagad. Katru dienu vajag padomāt, kas tev ir, un ir patiesībā viskautkas. Labākās lietas, kas man ir, – veselība, tā ir ļoti svarīga, ģimene un tāds kā miers.
Auzu pārslu maize
Recepte paredzēta diviem palieliem kukuļiem vai 24 maizītēm
Šī ir ļoti garšīga rauga maize, kurai gan auzu pārslas, gan pilngraudu milti piešķir zināmu gruntīgumu, bet piens un medus – vieglu saldumu. Šo maizi var cept gan lielā kukulī, kas griežams šķēlēs, gan kā glītas brokastu maizītes.
Sastāvdaļas:
675 g kviešu miltu
225 g kviešu pilngraudu miltu
148 g auzu pārslu
565 g ūdens
98 g piena
67 g medus
67 g augu eļļas
1,5 tējkarotes rauga
3,5 tējkarotes sāls
Vispirms bļodā ieber auzu pārslas, pārlej ar ūdeni, nedaudz apmaisa un noliek uz 20 minūtēm, lai pamirkst. Tad pieliek pārējās sastāvdaļas un samīca mīklu, to liek raudzēties uz 2 stundām (vai ledusskapī uz nakti). Pēc stundas vienreiz pārloka. Pēc divām stundām vai nu sadala divās daļās un izveido kukulīšus, kādā formā vien vēlas – apaļus vai var cept arī garenus klaipiņus kantainajās formās, vai arī sadala 24 daļās un izveido bumbiņas. Lielos kukulīšus (apaļos) vai nu liek groziņos nākamajai rūgšanai, vai kantainajās formās. Bumbiņas kārto uz plātīm. Pirms cepšanas izveidotajai maizei vēl vajag parūgt, visu raudzējamo apklāj ar dvieļiem, lai neizkalst, un noliek raudzēties stundu vai pusotru. Lielos kukuļus izgāž uz plātīm, iegriež un liek cepties, tāpat liek cepties arī formās esošos kukuļus. Ar bumbiņām dara tā – tās uzmanīgi paņem, vienu pusi iemērc ūdenī un pēc tam viegli iespiež auzu pārslās. Tad bumbiņas iegriež ar virtuves šķērēm. Cepšanas temperatūra visam ir 240 grādi, taču tā kā mīklai klāt ir piens un medus, maize ātri kļūst brūna, tāpēc pēc 20 minūtēm vajag nogriezt temperatūru līdz 220 grādiem. Jācep 30–32 minūtes, bet jebkurā gadījumā vajag pārbaudīt, pieklauvējot pa maizes apakšu.
