Svētdiena, 10. maijs
Klāvs, Einārs, Ervīns
weather-icon
+7° C, vējš 2.16 m/s, A vēja virziens
ZiemelLatvija.lv bloku ikona

Inese Kāposte: Ja tev tiek dota iespēja – saki JĀ

Inese Kāposte ir dzimusi un augusi valcēniete, kuru ierasts redzēt darbos ar Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas jauniešiem kopš 2014. gada vasaras. Viņa strādā ģimnāzijā un šo dažu gadu laikā strauji augusi un kāpusi pa karjeras kāpnēm. Šobrīd viņa vēl strādā skolā kā Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktores vietniece ārpusklases darbā, bet ar šī gada augustu uzsāks pildīt Valkas novada bērnu ‒ jaunatnes sporta skolas direktores amatu. Kamēr tiek kārtotas pēdējās formalitātes Ineses oficiālai apstiprināšanai jaunajā amatā, aicinājām viņu uz sarunu par darbu skolā un karjeras izaugsmes iespējām izglītības jomā.

Man prātā neienāca,
ka es varētu strādāt skolā
Mēs bijām tie īpašie skolēni, kuri 2003. gadā kā devītie pabeidzām Valkas 1. vidusskolu un desmitajā klasē sākām mācīties Valkas ģimnāzijā. Divpadsmito klasi es pabeidzu kā Valkas ģimnāzijas absolvente. Mācoties vidusskolā, biju pārliecināta, ka studēšu Rīgā un tikai Rīgā, bet divpadsmitajā klasē pēc izstādes “Skola 2006”, kas ik gadu notiek Ķīpsalā, un Vidzemes Augstskolas atvērto durvju dienu apmeklējuma izlēmu mācīties Valmierā. Lai cik dīvaini tas nebūtu, mācoties Vidzemes Augstskolā, kur esmu ieguvusi profesionālo bakalaura grādu biznesa vadībā un uzņēmuma un iestādes vadītāja kvalifikāciju, visus gadus praksē gāju uzņēmumos Rīgā. Prakses laikā strādāju dažādos uzņēmumos – grāmatvedības, būvniecības u.c. Tajā laikā dzīvoju Rīgā, bet paralēli braucu uz mācībām Valmierā. Pēc dēla pieteikšanās ar dzīvesbiedru sapratām, ka nevēlamies bērnu audzināt Rīgā un nolēmām nākt atpakaļ uz Valku.
Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma aizgāju strādāt Nodarbinātības valsts aģentūrā, kur uz projekta realizācijas laiku strādāju kā nodarbinātības aģentu asistente. Vēlāk NVA aizstāju kolēģi kā koordinējošā eksperte. Strādājot NVA, man radās ideja par savu veikaliņu, kuru arī izdevās realizēt. Tā kā man patīk gatavot, eksperimentēt virtuvē, mīlu garšvielas – man bija savs garšvielu veikaliņš.  Tiesa, vairāk kā vaļasprieks ‒ ne kā peļņas avots, jo šādai specifiskai uzņēmējdarbībai vietējais pieprasījums bija pārāk mazs.
Laikā, kad strādāju veikalā, man piedāvāja darbu skolā – direktores vietnieces saimnieciskajā darbā amatu. Ilgi nedomājot, piekritu. Man patīk izaicinājumi. Angļu biznesa magnāts Ričards Brensons ir teicis: “Ja kāds tev piedāvā lielisku iespēju, bet tu neesi pārliecināts, ka vari to izdarīt, saki JĀ un vēlāk iemācies KĀ…” Pēc gada saimnieces amatā man piedāvāja ņemt audzināšanā klasi. Tā kā biju izlēmusi pieņemt arī šo izaicinājumu, bet strādāt ar skolēniem bez pedagoģiskās izglītības nevar, paralēli darbam uzsāku mācības Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Mācīties braucu uz Alūksni. Ar pirmo audzināmo klasi bija interesanti ‒ kopīgi piedzīvojumi, pārgājieni, ekskursijas, konkursi un, protams, skolas ikdiena, kurā ne tikai es viņiem, bet arī viņi man daudz iemācīja. Par to milzīgs paldies!  Ne mirki nenožēloju pieņemto lēmumu. Daudz labu ideju realizējām kopā ar paralēlklases audzinātāju Guntru Gaidlazdu. Pēc kopīgi pavadītajiem trim gadiem, pēdējā zvana un izlaiduma ‒ loģisks turpinājums bija audzināmā klase vidusskolā. Šobrīd mums viņi ir 11. klase, nākamgad izlaiduma gads ‒ divpadsmitie. Skolā pasniedzu arī sociālo zinību stundas, bet mans pamata pienākums ir direktores vietniece ārpusklases darbā. Šo amatu man piedāvāja pēc tam, kad gāja projām iepriekšējā vietniece Andriga Lozda. Man patīk organizēt, sagādāt pārsteigumus u.tml., tāpēc atkal piekritu. Audzināšanas darbs skolā, pasākumu organizēšana, darbs ar skolēnu pašpārvaldi, darbs ar vecāku un ģimnāzijas padomi, tie ir daži no maniem pienākumiem skolā.
Kas ir visaizraujošākais? Tie noteikti ir skolas pasākumi! Ļoti spilgti atmiņā palicis Latvijas simtgades lielais pasākums, kuru organizējām Valkas pilsētas kultūras namā. Manuprāt, tas bija citādāks nekā parasti. Šis bija pirmais pasākums, kurā valsts svētkus kopīgi svinēja skolēni no 4. līdz 12. klasei. Parasti tiek dalīti pa vairākām grupām. Pasākumam nopietni gatavojāmies, bija vairāki mēģinājumi un tas izdevās emocijām bagāts.
Ja man jautātu, kuri ir mani mīļākie svētki, tie noteikti ir Ziemassvētki, bet skolā vairāk emociju manī raisa valsts svētku svinības. Es noteikti esmu Latvijas un Valkas patriote. Vēl viens pasākums, kas palicis atmiņā kā liels izaicinājums, kuru mēs veidojām visa skola kopā, kur patiešām nenovērtējams ir ikviena ieguldītais darbs, ir pagājušā mācību gada noslēguma pasākums Valkas brīvdabas estrādē. Tas atkal bija kaut kas pavisam citādāks no ierastā. Manuprāt, tas izdevās. Protams, ir lietas, kuras var uzlabot, ko var darīt citādāk, bet tā jau ir pēc katra pasākuma, kad mēs izvērtējam to, kā vajadzētu darīt citreiz, bet kopumā šis pasākums man tiešām likās izdevies. Apziņa, ka pasākums ir bijis veiksmīgs – redzēt rezultātu ir tas, kas mani motivē darboties. Un skola ir īstā vieta, kur strādāt, ja būtiski ir redzēt rezultātu, jo ik dienu, strādājot ar skolēniem, jūti, ka tavs darbs nes augļus. Man patīk tā dzīvība, rosība un burzma, kas ir skolā.
Ierobežojumu laiks
Skolā sekojām līdzi informācijai par koronavīrusu un iespējamo krīzi. Nojautām, ka būs jāpielāgojas – jārīkojas atbilstoši apstākļiem un situācijai. Viegli nebija ne skolēniem, ne vecākiem, ne pedagogiem, ne skolas administrācijai, bet, manuprāt, mēs veiksmīgi tiekam galā. Protams, ir problēmas, ar ko mēs, arī skolēni un vecāki, saskaramies ikdienā. Jāatzīst, ka tiešais kontakts klātienē, klasē – atbildes uz jautājumiem, uzslavas vai skolotāja norādes uz kļūdu, lai virzītos tālāk, ‒ ir tas, kā pietrūkst attālinātās mācīšanās laikā, protams, ir tiešsaistes stundas un konsultācijas, tomēr klātienē ir citādāk. Bet no šīs situācijas iespējams arī mācīties – sava laika plānošanu, darbu organizāciju, skolēniem ieguvums  ir pašvadītā mācīšanās (process, kurā skolēns apzināti darbina un lieto domāšanas, emocionālo procesu un uzvedības regulēšanas rīkus, lai pats sistemātiski apgūtu jaunas zināšanas un prasmes).
Man pandēmijas laikam nācās pielāgoties ne tikai kā pedagoģei, skolas darbiniecei, bet arī kā mammai, kurai ir jāiet uz darbu. Tāpēc mēs izstrādājām dienas režīmu. Es sapratu, ka bez tā mans dēls, kurš mācās ceturtajā klasē, netiks galā. Izstrādājām plānu, dienas aktivitātes “salikām pa plauktiņiem”. Celšanās laiks, tad rīta pastaiga, skrējiens vai brauciens ar velosipēdu – to viņš izlemj pats, ko grib darīt. Rīta aktivitātes svaigā gaisā iekļāvām, lai būtu līdzīgi kā, ejot uz skolu, un lai var labāk pamosties. Ir rīti, kad pēc aktivitātes viņu sagaidu mājās, bet ir rīti, kad esmu jau darbā. Viņš ir ļoti patstāvīgs, brokastis sev spējīgs sarūpēt pats un pēc tām ķeras pie mācībām. Mājasdarbi, protams, ir dažādi ‒ tādi, ar kuriem viņš tiek galā bez manas palīdzības, un tādi, kur palīdzība nepieciešama. Tomēr vairāk mana palīdzība nepieciešama tīri tehniskās lietās, tajās, kuras iepriekš netika darītas, – mājasdarbi, kuri jāpilda e-vidē,  jāprot uzrakstīt datorrakstā, saglabāt, nosūtīt u.tml. Pašam ļauju plānot mājasdarbu pildīšanas grafiku, jo ir uzdevumi, kuri jāizpilda nedēļas laikā, citi pāris dienu laikā u.tml. Citreiz ir kādas nobīdes, bet kopumā viņš tiek galā. Pēc mācībām brīvajā laikā dēls trenējas florbolā – pie vecvecmammas mājas pagalmā pats uztaisījis vārtus treniņiem. Florbola nūju no rokām viņš izlaiž reti, arī mājās, lai gan par florbola spēlēšanu mājās mamma nav priecīga (smejas).
 
Katrai sievietei
vajadzīgs sievišķīgs hobijs
Kā jau iepriekš minēju, vieni no maniem mīļākajiem svētkiem ir Ziemassvētki, uz kuriem katru gadu jau sen – kopš sevi atceros ‒ pati gatavoju adventes vainagu. Vislabāk man patīk dabīgo materiālu – skuju vainagi, priežu, egļu vai kadiķu. Bet mans hobijs ir saistīts ar otriem svētkiem, kuros arī pin vainagus – Jāņiem un Līgo svētkiem. Puķu vainagus man patīk pīt vēl labāk. Man vispār patīk dekorēt, pašai taisīt dekorācijas. Vainagu pīšanas hobijs aizsākās, šķiet, devītajā klasē, kad mēs ar māsu izdomājām, ka uz Jāņiem vajadzētu salasīt ziedus, sataisīt pušķīšus un nopīt vainagus ‒ gan ziedu, gan ozollapu. Pirmajā gadā mēs kopā nopinām četrus vainagus un sasējām vairākus ziedu pušķīšus. Nodomājām, kāpēc nepamēģināt notirgot, un Līgo rītā, 23. jūnijā, mēs ar saviem pušķiem un vainagiem aizgājām tur, kur Valkā sēž puķu tantes – pretī veikalam “Aiwa”. Visu notirgojām, turklāt diezgan ātri. Nākamajā gadā nolēmām, ka vajag atkārtot. Mēs pat vienu gadu turpat uz vietas uztaisījām biznesu. Blakus ar vainagiem un Līgo pušķiem tirgojās divas citas meitenes, kurām cena bija zemāka – mūsu cena bija 50 santīmi, bet viņām 20 santīmi, un mēs nolēmām pārpirkt viņu radītos vainagus un pušķus. Beigās viņas bija priecīgas un mēs vēl priecīgākas, jo visu notirgojām par savu noteikto cenu. Tā, no gada uz gadu uzkrājot prasmes, turpinu nodarboties ar šo hobiju. Vainagus pinu aizvien vairāk – ģimenei, draugiem, draugu draugiem. Kad bija veikaliņš, pirms svētkiem tos tirgoju arī tur. Esmu arī skatījusies ziedu nozīmi. Vienā gadā pie pušķīšiem biju sagatavojusi arī zīmītes ar ziedu aprakstiem. Tomēr vainagus un pušķus vairāk gatavoju pēc sajūtām un izejot no tā, kādas puķes attiecīgajā gadā izaugušas. Ar gadiem izveidojusies tehnika un pieredze, kā labāk uzpīt vainagu, kā to ilgāk saglabāt. Ar katru gadu top aizvien vairāk vainagu. Gadā, kad nopinu 33, nodomāju, ka vairāk jau nu gan nav iespējams, bet aizvadītajā gadā nopinu veselus piecdesmit… Nezinu, kā būs šogad. Neraugoties uz ārkārtas situāciju, plānoju to darīt, jo cilvēki tik un tā šos svētkus atzīmēs. Jau kā tradīcija kļuvusi – pinu un dāvinu vainagus uz izlaidumiem tuvāko draugu meitām. Četri jau nopīti, šogad jāpin divi. Uz izlaidumu laiku, kad ziedu vēl nav tik daudz, vispateicīgākais šajā brīdī ir jasmīns. Pagājušajā gadā izmēģināju un uzpinu vainagus kronīšu veidā. Vainagu pīšana ir mans sievišķīgais hobijs. Uzskatu, ka katrai sievietei vajag sievišķīgu hobiju.
Man ir daudz hobiju – tādi sezonāli, jo vasaras beigās, rudenī patīk sēņot un, protams, ēst gatavošana, eksperimentēšana virtuvē. Esmu iecienījusi gatavot gaļas ēdienus. Daudz gatavoju, izmantojot cepeškrāsni, tas ir arī ērti ‒ kamēr ēdiens gatavojas, ir iespēja izdarīt kaut ko citu, piemēram, uzklāt galdu, sapucēties un gaidīt viesus. Kādreiz man bija pilni plaukti ar garšvielām, tagad vairāk izmantoju dabiskās garšvielas – dilles, baziliku, pētersīli u.tml.      
Savos hobijos un aktivitātēs cenšos iesaistīt arī dēlu. Nesen nolēmām piedalīties mūzikas un mākslas festivāla “Bildes” izsludinātajā akcijā “ApGLEZNO un noBILDĒ arī Tu savu pastkastīti!”. Tā mums bija Mātes dienas aktivitāte. Sākotnēji tapa pastkastīte, dekorēta ar avīzēm, tad sapratām, ka kaut kas pietrūkst, un uzzīmējām skici vīriņam, kurš it kā tur šo pastkastīti, un ķērāmies pie darba.

Turpina pieņemt izaicinājumus
Pēc savas būtības esmu diezgan dulla, bet tajā pašā laikā apdomīga. Nopietnos lēmumus dzīvē nepieņemu uzreiz. Līdzīgi bija ar pieteikšanos direktores amatam Valkas novada bērnu ‒ jaunatnes sporta skolā. Tā kā sekoju aktīvi līdz tam, kas notiek Valkā, ziņu par vakanci ieraudzīju laicīgi – paskatījos un izlasīju prasības. Nebija tā, ka tikai atvēru un aizvēru. Tad pēc kāda laika atvēru atkal un atkal, jo vairāk par to domāju, jo vairāk jutu, ka man to vajag. Bija cilvēki, ar kuriem šo lēmumu pārrunāju, bet gala lēmumu pieņēmu, aprunājoties ar sevi. Pieteicos, jo zināju, ka esmu tam gatava, zinu, ko varu dot skolai un ka šo darbu gribu, nevis pieteikšanās pēc. Tuvojoties darba intervijai, kas notika attālināti, un pēc pārrunām vēlme strādāt par direktori sporta skolā tikai pieauga. Domāju, ka man priekšā ļoti aizrautīgs un notikumiem bagāts gads.

recepte
Tomātu salāti ziemai
Ineses gaumē

Sastāvdaļas:
1 kg tomātu
300 g sīpolu
9 ēdamk. 9% etiķa
1 tējk. maltu melno piparu
3 melnie pipari (veseli)
5–6 krustnagliņas
½ glāze cukura
1 ēdamk. sāls

Tomātus sagriež daiviņās, liek katlā, pievieno garšvielas un karsē, līdz tie mīksti. Tad pievieno pusriņķīšos sagrieztus sīpolus un uzreiz arī etiķi. Kad sīpoli pavārās, pievieno cukuru.
Karstu lej burkās un aizvāko.
Diennakti patur virtuvē zem dvieļa. Tad var nest uz pagrabu vai glabāt ledusskapī.
Lieliska piedeva zupām un gaļas ēdieniem, bet var baudīt arī tāpat.

Ideja: Pagājušajā gadā masai pievienoju arī bazilika lapiņas. Gatavojot spagetti ar Boloņas mērci, ideāla garša!

ZiemelLatvija.lv bloku ikona Komentāri

ZiemelLatvija.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.