Ukraiņu bēgļi tic, ka drīz atgriezīsies mājās

Šonedēļ Valkā ieradās pirmie vairāk nekā divdesmit ukraiņu bēgļi – jaunie basketbolisti un viņu pavadones – no pagaidām salīdzinoši mierīgās Čerkasu pilsētas. Tā atrodas Ukrainas centrālajā daļā, aptuveni 200 kilometrus no galvaspilsētas Kijivas.

Ceturtdien jau no paša rīta “Ziemeļlatvija” Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā tikās ar ukraiņiem. Jau pulksten 7 bija sācies agrais rīta treniņš ģimnāzijas sporta hallē, bet pēc treniņa jaunie sportisti devās uz skolas kafejnīcu “Sprints” brokastīs. Visi kā viens atzina, ka ne tikai pavārītes ir laipnas un saprotošas, kuras trīs reizes dienā pasniedz sabalansētu, veselīgu un  garšīgu maltīti, bet visa latviešu tauta ir viesmīlīga, sirsnīga un atbalstoša.

Starp jauno sportistu pavadonēm ir ukraiņu valodas un literatūras skolotāja Larisa Burkovska, kura veic arī sociālā pedagoga darbu. Viņa tālajā ceļā devusies kopā ar 14 gadus veco meitu Poļinu un 16 gadus veco dēlu Gļebu. Vīrs ir tālbraucējs, kurš galvenokārt uzturas Eiropā.

Sarunu uzsākam krieviski, bet jau pēc dažiem teikumiem Larisa sāk runāt ukrainiski. Pēkšņi attopoties, viņa atzīst, ka sirds protestē runāt iebrucēju valodā. Larisai bija svarīgi ukrainiski pateikties visiem latviešiem, kuri noorganizēja šo basketbola nometni un radīja iespēju ierasties Latvijā. Viņas dzimtajā pilsētā Čerkasos dzīvo aptuveni 200 tūkstoši iedzīvotāju, bērni mācās skolā ar 1300 lielu skolēnu skaitu. Ierodoties Valkā, pirmajā dienā apskatījuši gan Valku, gan Valgu. Bijuši dažos veikalos. Pirmajās dienās mēģina iedzīvoties pagaidu mājās – ģimnāzijas dienesta viesnīcā, kas atrodas Domes bulvārī. Ukraiņi dzīvošanas apstākļus slavē. Arī to, ka mobilo sakaru operators “LMT” jauniešiem uz trim mēnešiem piešķīris bezmaksas SIM kartes ar interneta pieslēgumu. Visi jaunieši vairākas reizes dienā sazinās ar saviem tuviniekiem, lai pastāstītu, ka viss ar viņiem kārtībā, un uzzinātu, kas notiek mājās.

Uz jautājumu, ko viņi dara brīvajā laikā, Larisa atbild, ka mēģina sakārtot domas, izmazgāt drēbes, aprunāties ar bērniem un pagatavot kaut ko garšīgu. Viņa nolēmusi doties pastaigā uz Valkas brīvdabas estrādes mežu, jo pastaigas dabā viņu iedvesmo. Nākot brokastīs, ukrainiete, izdzirdot pa ielu braucam traktoru, bailēs sarāvusies, jo domājusi, ka blakus šauj. Ukraiņi, vairākās vietās Valkā ieraugot Ukrainas valsts karogu vai izdzirdot skanam ukraiņu dziesmas, jūtas no sirds saviļņoti. Ukrainas valsts karogs izlikts arī ģimnāzijas foajē.

Savukārt 64 gadus vecā Valentīna Lišenko Valkā ieradusies kopā ar 14 gadus veco mazdēlu. Mazdēla tēvs karo pret krievu iebrucējiem, bet mamma atrodas Ēģiptē un pašlaik nevar atgriezties Ukrainā.

“Valkā ieradāmies pirmdien. Pirmie iespaidi ir labi. Latvieši ir ļoti viesmīlīgi. Paldies jums! Man bija liels pārsteigums saņemt apsveikumu dzimšanas dienā. Pēc tam aiziešu uz veikalu, nopirkšu tēju, uzvārīšu un visus pacienāšu ar tortes gabaliņu. Kur jums Valkā ir frizētava? Lai gan ukraiņi saka, ka dzimšanas dienā nedrīkst griezt matus, man tie ir atauguši. Gribu aiziet pie friziera. Man bankas kartē ieskaitīja Ukrainas pensiju. Nav liela, bet pie friziera aiziešu,” ir apņēmusies vecmāmiņa Larisa.

Pēc tikšanās kopā aizejam uz bankomātu, lai Larisa pārliecinātos, ka viņai par naudas izņemšanu netiek ieturēta komisijas maksa. Jāatzīst, Larisas pensija, salīdzinot ar Latvijas pensionāru saņemto, ir niecīga, lai neteiktu vairāk. Taču ukrainiete pašlaik par to neuztraucas, lai tikai varētu nosargāt mazdēlu no kara šausmām. Abi ar mazdēlu pārdzīvo par savu četrkājaino draugu – sunīti ‒, kas atstāts pie radiniekiem. Pirms izbraukšanas uz Latviju viņiem tika trīs stundas, lai savāktu personīgās mantas.

Par ceļā piedzīvoto stāsta Gļebs, viens no jaunajiem basketbolistiem. Ar vilcienu nācies braukt 16 garas stundas, stāvot kājās cieši vienam pie otra, jo vilciena vagoni bijuši pārpildīti. Ja ceļā gadījusies trauksme, vilciens apstājies meža ielokā un tikai pēc kāda laika turpinājis ceļu.

11 gadus vecais Miroslavs Valkā ieradies kopā ar māsu un vecāko brāli. Viņš tic, ka pēc nedēļas vai divām atgriezīsies mājās pie mammas un pārējiem tuviniekiem, un pašlaik visu notiekošo uztver kā piedzīvojumu un iespēju iepazīties ar jaunām vietām un cilvēkiem.

Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas skolotāja Gunita Gindra atzīst, ka ir psiholoģiski smagi visiem – gan pašiem ukraiņiem, gan skolotājiem. Zinot, kas pašlaik notiek Ukrainā, visi pārdzīvo, bet mēģina cits citu atbalstīt un palīdzēt. Gunita atzīst, ka paši atbraucēji vēl ir apjukuši, līdz galam neizrāda emocijas. Taču jau pirmajās dienās apliecinājuši, ka visi ir inteliģenti un saskarsmē patīkami cilvēki. Valcēnieši plāno ukraiņu dienas gaitas, domā, kā viņus nodarbināt brīvdienās.

“Darāmā ir un būs daudz, bet mums ir jāpalīdz ukraiņiem un jāsniedz atbalsts,” ir pārliecināta ne tikai G. Gindra, bet arī skolotāja Vineta Skutāne.

Diemžēl neizdevās satikties ar VEF basketbola skolas treneri Jāni Butānu, jo viņš jau agri no rīta bija devies uz Jelgavu. Taču ukraiņu puiši slavēja latviešu treneri, teikdami atzinīgus vārdus par treniņu norisi, vingrinājumiem un metodiku.

VEF basketbola akadēmijas Valkā audzēknis Noels Slivackis stāsta, ka pagaidām vēl nav bijis neviens kopīgs treniņš ar ukraiņu puišiem.

“To, ka mūsu treneris Jānis Butāns ukraiņu puišus paņēmis savā paspārnē, uztveru pozitīvi. Mēs varam palīdzēt bēgļiem, jo viņi ir spiesti pamest savu valsti. Kāpēc gan to nedarīt? Pagaidām vēl daudz neesmu runājis ar ukraiņu basketbolistiem, bet katrai kultūrai ir savas atšķirības. Taču viņi daudz ne ar ko neatšķiras no mums – latviešiem,” uzskata Noels.

Vairāk foto ŠEIT.