Maija otrajā svētdienā Latvijā svin Mātes dienu. Šogad tas ir 10. maijs, diena, uz kuru attiecas “Covid-19” pandēmijas dēļ Latvijā izsludinātā ārkārtējā situācija ar visiem tās noteiktajiem pulcēšanās ierobežojumiem, tai skaitā aicinājumu palikt mājās, nebraukt ciemos un neuzņemt ciemiņus. Ja godīgi, tad tā tas ir “uz papīra”. Kopš cilvēki atskārtuši, ka milzīgas epidēmijas Latvijā nav, ciemošanās šur un tur notiek. Bērni, jūtot sevi pie labas veselības, apciemo vecākus, kuri dzīvo citur, un pieļauju, ka Mātes diena nebūs izņēmums. Protams, ideāli ir palikt mājās un nosargāt savus vecākus, lai “dāvanā”, pašiem nezinot, neatvestu viņiem slimību, bet lēmumu par atbildību un iespējamajām sekām katrs pieņem pats.
Lai kā arī būtu, Mātes diena savā ziņā ir tāds kā atskaites punkts, kad bērni varbūt vairāk nekā citkārt piedomā, kādas ir viņu attiecības ar mammu, bet mātes savukārt ciešāk domā par saviem mīluļiem un gaida viņu apsveikumu, lai kāds tas arī būtu – pa telefonu vai klātienē. Vēl Mātes diena ir duāli svētki tām sievietēm, kuras ir meitas savām mammām un mātes saviem bērniem, jo tad kopā ir savienota ņemšana un došana un tad arī pieaugušās meitas labāk var izprast savas mātes.
Nesen lasīju par aizkustinošām lietām, ko mammas saviem bērniem nekad nav teikušas, un visu laiku piekrītoši māju ar galvu – “jā, tā ir”, “tiešām tā tas ir”.
Piemēram, sākot ar pēdējo kūkas gabaliņu vai maizes šķēli, mammas atteiksies no jebkā, lai sniegtu to savam bērnam, vai viņam būtu, piemēram, trīs gadi vai 30. Tas ir pazīstams teikums – “esmu paēdusi, ēd vien, bērniņ!”, pat ja tā nav, un, ziniet, pat ja tas būtu nezin kāds izcils kārums, bet tikai viens gabals, mamma to atdos savam bērnam, nevis apēdīs pati (vismaz es tā vienmēr esmu darījusi, tik pašsaprotami tas ir).
Tad vēl ir tāds jēdziens kā klātbūtne. Jau kopš mūsu dzimšanas māte ir tas cilvēks, kurš raizēsies par to, vai ar mums viss ir kārtībā, vai esam siltumā, drošībā, paēduši un laimīgi. Vai atceraties pusaudža vecumu un tās neskaitāmās reizes, kad mamma sagaidījusi pārnākam mājās no ballītes, neraugoties uz vēlo stundu? Starp citu, bērna vecumam nav nozīmes, jo mamma raizējas arī par saviem pieaugušajiem bērniem, bet pieaugušos bērnus tas tracina, līdz viņiem pašiem ir jau palieli bērni, un tad rodas sapratne. Mamma arī spētu uz savu bērnu raudzīties stundām ilgi gan zīdaiņa vecumā, gan tagad. Jā, es zinu, ka no noteikta vecuma bērnus tas kaitina, bet tas skatiens arī uz savu lielo bērnu ir instinktīvs, neko tur nevar padarīt.
Kamēr vien mamma būs šajā pasaulē, viņa vienmēr būs līdzās saviem bērniem neatkarīgi no viņu vecuma – ja ne klātienē, tad domās, un atbalstīs viņus jebkādā situācijā. Mīliet un saudzējiet savas mātes pat tad, ja attiecības varbūt bijušas ērkšķainas! Ne vienmēr viņas atklāj saviem bērniem, ko jūt un domā, saudzējot viņus, tāpēc ne vienmēr bērni zina, ko slēpj mātes sirds.
