Spilgti atceros, kā 2019. gada janvārī Smiltenes novada Gada balvas sportā apbalvošanas ceremonijā uz Kultūras centra skatuves ar aizkustinošu runu klātesošos saviļņoja basketbolista Rainera Hermanovska tētis Dzintars, kurš, atceroties savus sapņus par basketbolista karjeru un stāstot, cik daudz ģimene ieguldījusi dēla attīstībā, nespēja valdīt asaras. Viņa dēls, “VEF skolas” komandu pārstāvošais spēlētājs Rainers, 2018. gadā aizstāvēja Latvijas godu Eiropas U18 čempionāta finālturnīrā, kā arī tika iekļauts Latvijas Jaunatnes basketbola līgas U19 un U17 grupu sezonas simboliskajos piecniekos. Šo nopelnu dēļ Rainers tika atzīts par Smiltenes novada labāko jauno sportistu, bet viņa tēvs saņēma trenera balvu.
Notikumi atkārtojās šā gada janvārī, kad Rainers kļuva jau par Smiltenes novada gada labāko sportistu. Šoreiz uz skatuves kāpa ne vien talantīgā basketbolista tētis Dzintars, bet arī mamma Kristīne un Rainera pirmā trenere Eva Kaufmane. Rainers ir kļuvis par pirmo no Smiltenes nākušo basketbolistu, kurš sportiskās gaitas turpina ASV studentu basketbolā, pārstāvot NCAA pirmās divīzijas komandu “William&Mary” Virdžīnijā. Studijas un sportiskās gaitas Amerikā jaunietis uzsāka 2019. gada augusta vidū. Sapnis par Ameriku puisim no mazpilsētas nepiepildījās vienā dienā. Tas bija 12 gadus ilgs un mērķtiecīgs darbs, kurā liels nopelns ir ne vien paša, bet arī vecāku, kuri diendienā vadāja dēlu uz basketbola treniņiem no Smiltenes uz Valmieru un Rīgu un spēlēm, nereti atsakoties no savām vajadzībām. Basketbolista vecāki šodien saka, – tas viss nebūtu iespējams bez ārkārtīgi lielām Rainera darba spējām, mērķtiecīguma un gudrās galvas. Šis ir stāsts par ģimenes spēku un apliecinājums tam, ka, darot neiespējamo, iespējams ir it viss.
Laikā, kad pasauli pārņēmis koronavīruss, Rainers (19 gadi) palika Amerikā, kur situācija ir krietni dramatiskāka kā pie mums. Ņemot vērā, ka mācību gads ir atcelts, Rainers uzturas pie draudzenes netālu no Vašingtonas. Viņš nezina, kad satiks vecākus un māsu Danielu, taču daudz neskumst, jo, tiklīdz būs iespēja, atkalredzēšanās ar ģimeni iegūs pavisam citu nozīmi. Tas būs vēl īpašāk un saviļņojošāk, bet tikmēr Hermanovski interviju “Ziemeļlatvijai” sniedz no dažādiem kontinentiem.
Augstas sekmes mācībās –
lielisks palīgs ceļā uz Ameriku
Raineru allaž ir slavējuši gan skolotāji, gan vecāki, jo mācības nekad nepalika novārtā treniņu dēļ. “9. klasi absolvēju Smiltenes ģimnāzijā, pēc tam turpināju mācības Rīgas 49. vidusskolā. Nomācījos tur divus gadus, bet 12. klasi basketbola dēļ nācās apgūt Rīgas 1. Tālmācības vidusskolā, kuru arī absolvēju. Tagad studēju “William&Mary” koledžā Viljamsburgā Virdžīnijā. Vienmēr turēju mācības augstā līmenī, un tas arī palīdzēja tikt uz ASV,” intervijā laikrakstam “Ziemeļlatvija” stāsta Rainers.
Basketbols jau no mazotnes ir bijusi viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa. “Atceros, kā braukāju tētim līdzi uz spēlēm, vienmēr bija bumba rokās un tā palēnām pats iemīlēju šo spēli. Pateicoties basketbolam, esmu piepildījis sapni studēt Amerikā, bet neko nebūtu sasniedzis bez milzīga ieguldīta darba un vecāku atbalsta. Jā, Amerikā nokļuvu pagājušā gada augustā. Tā gada pavasarī ar mani sazinājās trenera asistents no koledžas un izrādīja interesi. Palēnām sākām vairāk komunicēt, un maijā kopā ar mammu devos oficiālā vizītē uz Ameriku. Man viss tur ļoti patika, tāpēc piekritu pievienoties programmai. “William&Mary” koledža ir viena no TOP skolām ASV mācību ziņā, un tieši tāpēc daudz nebija jāšaubās. Tā nu vasaras beigās devos piepildīt sapni. Kamēr lidoju, sāku domāt par dažādām lietām un bija grūti aptvert, kā tas viss būs, ka es tiešām studēšu ASV,” atceras smiltenietis.
Jaunieša mamma Kristīne stāsta, ka ticēja šim sapnim jau tad, kad dēls to vēl īsti neapzinājās. “Vienmēr esmu ticējusi, ka Raineram izdosies, jo viņam piemīt lielas spējas. Nesen, braucot mājās no Rīgas, ar vīru atskatījāmies uz laiku, kad bērni bija mazāki. Basketbols mūsu ģimenei ir kā dzīvesveids, kas piepildījis dzīvi un pavēris iespējas. Kad piedzima Rainers, basketbolu spēlēja viņa tētis, apmeklējām spēles klātienē un jutām līdzi. Kad spēlēt sāka Rainers, sportiskās gaitas beidza Dzintars. Tad piedzima Daniela, arī viņa tika ņemta līdzi uz basketbolu. Lai arī nācās no kaut kā atteikties pašiem un šo to upurēt, tas bija mūsu kopā pavadītais laiks. Joprojām labi atceros, kā braucu Raineram pakaļ uz skolu, lai uzreiz vestu uz kārtējo treniņu, kamēr citi bērni varēja bez steigas satikties ar draugiem, mājupceļā iziet cauri veikalam. Rainers, skrienot uz mašīnu, ar picu rokā knapi jaku bija paguvis uzvilkt. Bērni izaug ātri! Pirms nepilna gada abi kāpām lidmašīnā uz Ameriku, lai apskatītu koledžu, kurā Rainers mācīsies turpmākos četrus gadus. Iepazīšanās vizīte bija noorganizēta augstā līmenī, tikšanās ar treneriem, augstskolas teritorijas apskate, kas bija gandrīz tikpat liela kā Smiltene. Rainers iestājpārbaudījumus jeb, precīzāk, testus nokārtoja vēl labāk kā daži amerikāņi. Tas mani kā mammu dara lepnu un laimīgu. Amerika ir lieliska vieta, kur izglītības iegūšanu var apvienot ar profesionālo izaugsmi. Atšķirībā no Latvijas, tur abas šīs jomas nekonkurē, bet papildina viena otru, līdz ar to nav jāizdara izvēle par labu mācībām vai sportam,” stāsta Kristīne.
“Covid-19” dramatiski
izmainīja visu
Rainers stāsta, ka ikdiena otrpus okeānam līdz “Covid-19” pandēmijai bija diezgan vienveidīga, taču piepildīta. “Dzīvoju kopmītnēs skolas teritorijā, katru rītu modos ap pulksten 7.30. Paēdu brokastis vienā no skolas kafejnīcām un devos uz lekcijām. Mācības bija apmēram no pulksten 8 vai 9 līdz 13. Sākums mainījās ik pa dienām. Pēc tam devos uz treniņu, kas katru dienu ilga apmēram trīs stundas. Pēc treniņa paēdu vakariņas un devos uz kopmītnēm izpildīt mājasdarbus. Vienmēr bija daudz mājasdarbu un laiks citām lietām atlika pavisam maz. Nedēļas nogales bija brīvākas, mana mīļākā daļa bija spēļu dienas. Ja spēle bija izbraukumā, devāmies prom jau iepriekšējā dienā, lai varētu pilnvērtīgi sagatavoties. Nācās ļoti daudz lidot, jo attālumi starp pilsētām Amerikā ir milzīgi. Man ļoti patika, ka varēju iepazīt daudzas pilsētas. Nākamā diena pēc spēlēm bija bez treniņa, tajās basketbolistiem bija jādodas uz atjaunošanās procedūrām,” par ikdienu līdz koronavīrusa izplatībai stāsta Rainers.
“Covid-19” dēļ dzīve Amerikā izmainījās dramatiski. “Mums bija pavasara brīvlaiks, kad paziņoja, ka mācības tiek atceltas līdz 1. aprīlim. Pāris dienas vēlāk, situācijai pasliktinoties visā valstī, tika paziņots, ka skola tiek slēgtas līdz gada beigām. Mums pateica, ka mācības notiks tiešsaistē. Visi komandas biedri devās uz mājām, bet mana situācija, protams, nebija tik vienkārša. Man bija paredzēts lidojums uz Latviju maijā. Par skolas slēgšanu paziņoja pēc tam, kad Latvijas robežas jau bija slēgtas. Tā nu nolēmu palikt tepat. Pašlaik dzīvoju pie draudzenes. Jā, savā ziņā man ir diezgan paveicies,” uzskata Rainers.
Basketbolists atklāj, ka Virdžīnijas štatā “stay-home order” jeb stingrie ierobežojumi ir spēkā līdz 10. jūnijam. Visas izklaides un citas publiskās vietas ir slēgtas. “Es teiktu, ka apmēram 90 procenti cilvēku staigā ar maskām un gumijas cimdiem rokās. Veikali ir atvērti, bet tajos cilvēku ir ļoti maz, jo visi sapērkas ilgam laikam, lai limitētu bezmērķīgu mājas pamešanu. Tualetes papīrs visur, kur esmu redzējis, ir izpirkts. Veikalos nevar iet iekšā bez maskas un iepērkoties ir stingri jāievēro sešu pēdu attālums. Visās tirdzniecības vietās stunda pirms atvēršanas ir paredzēta senioriem, lai viņi varētu iepirkties, samazinot draudus veselībai. Amerikāņi, manuprāt, esošo situāciju uztver ļoti nopietni. Gados vecākie cilvēki uz ielām un veikalos gandrīz nav manāmi. Man tas patīk, jo visi patiešām cenšas ievērot ierobežojumus, lai neizplatītu vīrusu. Esmu redzējis situācijas, ka cilvēki ar maskām aizrāda tiem, kuriem masku nav,” šā brīža novērojumos Virdžīnijas štatā dalās smiltenietis.
Arī visas ēdināšanas iestādes ir slēgtas, piedāvājot tikai pasūtīt ēdienu uz mājām. “Interesanta ir opcija, kad tu vari izvēlēties bezkontakta ēdiena saņemšanu. Tas nozīmē, ka, piebraucot pie restorāna, darbinieks iznes ēdienu un ieliek to tavas mašīnas bagāžas nodalījumā. Ziņās tiek runāts tikai par vīrusu. Ierobežojumu ir ļoti daudz, tāpēc smilteniešiem novēlu priecāties, ka Latvijā situācija nav tik smaga un ka ir iespējams iziet ārā pabaudīt mūsu skaisto dabu. Tā man tiešām tagad, esot Amerikā, ļoti pietrūkst. Cerams, ka situācija drīz uzlabosies. Pirmais, ko darīšu, kad viss šis beigsies, došos uz basketbola zāli, lai varētu kārtīgi pamētāt pa grozu. Ģimene un draugi pietrūkst, it īpaši tagad, kad nezinu, vai varēšu atbraukt mājās šovasar. Visvairāk ilgojos pēc māsas. Labi, ka mammai un tētim vēl ir kāds, par ko rūpēties. Gribētos jau kaut vai uz pāris nedēļām atbraukt un satikt visus savējos, bet tas nekas, ja arī neizdosies. Šobrīd svarīgāk ir ikvienam sevi pasargāt, lai šo laiku pārdzīvotu bez vīrusa klātbūtnes,” intervijā “Ziemeļlatvijai” saka Rainers. “Brālis vienmēr ir bijis kā pozitīvais lādiņš mūsu ģimenē, vienmēr jautrs un gatavs arī mani pakaitināt. Tomēr vislabāk viņam izdodas sasmīdināt, varbūt šobrīd tā man pietrūkst visvairāk. Rainers ir ļoti gudrs, ja man skolā nepieciešama palīdzība, vēl joprojām sazinos ar viņu. Uzņēmība nav viņam sveša, bez tās viņš nebūtu nokļuvis tur, kur ir tagad,” saka Rainera māsa Daniela.
Iegādājas abonementu, ceļas divos naktī, lai skatītos dēla spēles
Visbiežāk līdzās Raineram visus šos gadus līdz sapnim par Ameriku ir bijis viņa tēvs Dzintars. Tieši viņš nav ļāvis padoties pēc piedzīvotas neveiksmes vai traumas. “Latvijā visu laiku bija spēcīgas konkurences apstākļi. 2018. gadā sezonas laikā gūtās traumas patraucēja iekļūt U18 Sudraba izlases sastāvā, kas bija likumsakarīgi, bet negaidīti un sāpīgi. Neskatoties uz šo neveiksmi, laiks tika izmantots pastiprināti individuālajiem treniņiem, kā arī autovadītāja apliecības iegūšanai, kas ļoti noder arī ASV. Pērn par Raineru interesi izrādīja septiņas astoņas augstskolas ASV. 1. divīzijā kopumā Amerikā ir 353 augstskolas. No uzrunātajām skatījāmies, kura augstāk kotējas akadēmiskajā ziņā, jo Raineram ir svarīga arī izglītība. Amerikā gada mācību maksa ir ļoti liela. Šajā skolā tie bija nedaudz vairāk kā sešdesmit tūkstoši dolāru gadā, citiem vietējiem nākas ņemt kredītu, lai studētu, bet Raineram, pateicoties sportam, visu, tajā skaitā arī dzīvošanu, nodrošina izglītības iestāde,” stāsta basketbolista tēvs.
Pēc tēva teiktā, esot Amerikā, Rainers kļuvis vēl mērķtiecīgāks un uzņēmīgāks. Viņu raksturo patstāvība un labas komunikācijas prasmes, ja vajadzēs, pats vienmēr aizies un visu sarunās un nokārtos. Amerika viņu padarījusi arī atvērtāku un pozitīvāku, sīkumi vairs nespēj satricināt tā kā agrāk.
Dzintars smejoties saka, – dēls ir piepildījis paša neīstenoto sapni par basketbolu. “Kad Raineram Amerikā sākās spēles, Latvijā cilvēki gulēja. Speciāli iegādājos abonementu un cēlos pulksten 2 naktī, lai varētu skatīties spēļu pārraides. Studentu basketbols ir lielā cieņā. Mājas spēles klātienē apmeklē vairāk nekā seši tūkstoši līdzjutēju, bet par lielisko atmosfēru gādā komandas karsējmeitenes un orķestris. Rainera spēles laiks kā pirmgadniekam bija vidēji 12 minūtes, tas bija daudz, jo citi jaunie vispār netika laukumā. Viņa galvenais uzdevums bija labi nospēlēt aizsardzībā. Redzēs, kad situācija saistībā ar “Covid-19” pasaulē normalizēsies un kas notiks tālāk. Skaidrs, ka šogad Rainers uz mājām neatbrauks un, visticamāk, tas nemaz nebūtu droši. Tāpēc kopā pieņēmām prātīgāko lēmumu – viņam palikt Amerikā,” uzskata Dzintars.
