Kāpēc Valkā nav pūtēju orķestra un kā es kļuvu par “nelegālo migrantu”
Smiltenē ir, Strenčos ir, Rūjienā ir, Valkā nav. Kaut kā neērti.
Kad 1963. gadā sāku strādāt Valkā, bija trīs pūtēju orķestri – vidusskolā pedagoga Riepnieka vadībā, krievu skolā Jāņa Kāļa vadībā, ugunsdzēsējiem Puriņa vadībā. Tieši pēdējā mani rajona kultūras vadība centās ielikt par vadītāju. Trijatā ieradāmies kārtējā orķestra mēģinājumā, lai veiktu šo reformu. Muzikanti sacēla tādu traci, ka abi priekšnieki aizbēga, es arī kā pēdējais mēģināju pamest šo “skudru pūzni”, bet mani uzaicināja palikt. Nolika priekšā tehniski sarežģītas notis, lai rādu, ko spēju. Viņi paši tur neko nevarēja nospēlēt, un arī man diez kas neizdevās. Neskatoties uz to, viņi mani pieņēma par vadītāju un līdz aiziešanai armijā nostrādāju.
Pēc armijas ugunsdzēsēji bija paputējuši, arī vidusskolas diriģents bija pārcēlies uz Gaujienu. Īsti neatceros, kāpēc tikai īsu brīdi biju skolēnu orķestra vadītājs.
Interesanta ir šī orķestra tapšanas vēsture. Kolhoza priekšsēdētājs Kārlis Alainis bija Vācijā noskatījies, cik skaisti spēlē pūtēji. Nolēma, ka viņa kolhozā arī tādu vajag. Sapirka instrumentus, sarunāja vadītāju Jāni Ķīli un pirmo mēģinājumu noturēja pie klātiem galdiem.
Pats arī, jau gados būdams, ņēma mācīties saksofonu, lai būtu visur klāt, lai vīri tiktu kopā saturēti un orķestris gatavs. Pārslodzes dēļ Jānis Ķīlis šo orķestri uzticēja man.
Apmēram tai pat laikā Valkā izveidojās orķestris Jāņa Ķīļa un Gunta Freiberga vadībā. Pēc J. Ķīļa aiziešanas mūžībā, Guntis šo orķestri vadīja aptuveni divdesmit gadus, to pilnveidojot, izveidoja līdzvērtīgu Smiltenes un Valmieras orķestriem.
Nāca brīvvalsts laiki, kāds augšā izdomāja, ka pedagogiem būs četras kategorijas, un mums, septiņiem pūtēju pedagogiem, visiem ceturtā kategorija, t.i., atgriež tevi iesācēja stāvoklī. Man tāds pazemojums nebija pieņemams un nākamajā dienā pēc atbrīvošanas sāku strādāt Valgā. Lieki piebilst, ka pametu arī pūtēju orķestri. Pēc neilga laika to pašu izdarīja otrs vadošās balss spēlmanis Verners Ozoliņš un orķestris sāka nopietni “šūpoties” un savu pastāvēšanu beidza. Pēc trīs gadu darba Valgā paklīda valodas, ka katram jāzina valoda un labāk, lai iet katrs uz savu valsti. Tā kā nestrādādams varēju saņemt pensiju, no darba aizgāju. Trīs gadus biju zemnieks – klaviermeistars. Tikai pēdējā direktoru maiņā jaunā “slota” mani nepamatoti “izslaucīja” (tā es domāju), jo biju nostabilizējis klasi un sācis veidot nelielu orķestrīti. Visu darba mūžu esmu bijis ciešā saskaņā ar igauņiem, kā arī pašreiz vēl esmu pašnodarbinātais. Esmu Valgas pastāvīgais iedzīvotājs, bet labprātāk dzīvoju savā mājā Valkā, kur arī esmu deklarējies.
Kas vajadzīgs, lai Valkā atdzimtu pūtēju orķestris? Uzņēmīgs vadītājs – diriģents. Vai mums tāds ir? Vai transportēsim viņu no tālienes, kur jau tie labākie mīt? Es tādus redzu tepat. Divi ir enerģijas pilni ar attiecīgām izglītībām, trešais esot enerģijas pārpilns un tam nav par jāpamet tronis, lai uzņemtos šo misiju. Kas tas būs par brīnišķīgu brīdi, kad SIA “Valkas pūtējs” savos brīnišķīgajos tērpos soļos dziesmu svētkos! Tad bijušie mūsējie – ēvelieši, trikātieši (orķestra ta viņiem vairs nav) – vāks parakstus, lai tiktu atpakaļ mūsu novadā. Un pat Pēteris Vilks domīgi grozīs galvu: “Kas to būtu domājis?”
