Pirms vairāk nekā desmit gadiem tikpat saulainā un siltā pavasarī ap Lieldienām, bezrūpīgi pavadot laiku Valkas estrādē, es iepazinos ar Nauri Ašenkampfu. Toreiz draugi viņu sauca par Ašo – pieļauju, ka iesauka atvasināta no uzvārda. Viņš nebija tāds kā lielākā daļa viņa vienaudžu, bet ļoti labi ar visiem sapratās. Arī mēs atradām kopīgu valodu un kļuvām par draugiem. Šobrīd Nauris jau daudzus gadus dzīvo un strādā Rīgā. Viņa pirmais un vienīgais darbs ir saistīts ar videografiku, kuru apguvis pašmācības ceļā, un entuziasms, apņēmība būt labākajam, radīt skaistas un kvalitatīvas lietas viņam ļāvis dibināt pašam savu uzņēmumu, kurš šobrīd, apvienojoties ar vēl trim citām līdzīga profila firmām, ir vadošais 3D video jomā Latvijā.
Mūsu saruna ir par to, kā puisis no Valkas nonāk līdz veiksmīga uzņēmuma reklāmas jomā dibināšanai Rīgā.
Viss sākās ar skeitbordu
un muļķībām
Kad biju maziņš, mani vienmēr fascinējuši tie vīri, kuri pasākumos savrupi no citiem ar kamerām stāvēja. Man tas likās – wow! Man, protams, kameras nebija, bet viņi varēja filmēt – tā ir videokamera, nevis fotoaparāts! Tā, viņus vērojot, sapņoju, ka es kādreiz arī kaut ko gribētu pafilmēt. Tomēr pirmā interese par video man radās 7. klasē, kad sāku skeitot (skeitbordings ir ekstrēmais sporta veids, kas sevī ietver braukāšanu un dažādu triku izpildīšanu ar skrituļdēli jeb skeitbordu). Gribējās redzēt, kā citi to dara, kā to dara ārzemēs, bet tajā laikā, šķiet, pat youtube vēl nebija, tā kā atrast informāciju nebija viegli, ja atrada, tad to vēl bija jālejuplādē. Tolaik skeitbords ārzemēs bija savīts kopā ar televīzijas šovu “Jackass” (amerikāņu realitātes šovs, kurš raisīja daudz diskusiju, jo bija nepieklājīgs un mudināja uz bīstamu uzvedību). Šī šova iedvesmots aizņēmos no māsas fotoaparātu – tikko bija parādījušies pirmie digitālie fotoaparāti ar filmēšanas opciju, un sākām uzņemt paši savus video, kuri baigi interesanti jau nebija. Tad, aizvien vairāk ietekmējoties no šova “Jackass”, 15 gados sākām darīt arī visādas muļķības, līdzīgi kā šovā, un tās filmēt. Tikai manā gadījumā – man no safilmētā patika radīt skatāmu materiālu un to prezentēt, nevis tikai darīt muļķības muļķību pēc. Toreiz to nebija tik viegli izdarīt – tagad visiem ir gudrie telefoni un ar visām to sniegtām iespējām nofilmēt video ir vienkārši.
Izmantoja mazpilsētas
sniegtās iespējas
Valkā bija arī Valkas televīzija, kurā mums kā vidusskolēniem tika dota iespēja mūsu safilmētās muļķības raidīt. Mums bija lieli plāni ‒ sākām taisīt šovu. Pat tādi “zaļi gurķi” aizgājām pie Venta Armanda Kraukļa, kurš toreiz bija Valkas pilsētas domes vadītājs, izklāstījām savu ideju, kas mums nepieciešams, uzrakstījām iesniegumu un dabūjām prasītos 30 latus nepieciešamo videokasešu iegādei. Sagatavojām divas pusstundu garas sava raidījuma sērijas, lai gan plānos bija daudz vairāk. Tas bija mūsu veids, kā pavadīt brīvo laiku. Kopumā mūsu gads (es un mani vienaudži) bijām tendēti uz video un filmēšanu, bet tie, kuri bija gadu vecāki, – uz mūziku. Viņiem bija grupa “D.A.R.K”, kurai filmējām videoklipu Valkas kultūras namā. Tāds mazpilsētas fenomens. Ir bijusi darīšana ar Valkas televīziju un Sašu – Aleksandru Gruntmani, Valkas televīzijas valdes priekšsēdētāju. Tad ir visas iespējas arī tikt kultūras namā un izmantot tā tehnisko bāzi, jo Saša bija arī Valkas kultūras nama direktores vietnieks saimnieciskajos jautājumos. Pārsvarā katras brīvdienas kaut ko filmējām vai plānojām filmēšanas. Es biju kā koordinators un filmētājs, pārējie ‒ aktieri un atbalsta grupa. Neko diži sataisīt jau nemācējām, jo skolā tādas lietas nemācīja, viss tika darīts uz dullo. Arī internetā informācija par šo jomu tajā laikā bija pieejama niecīga. Palīdzēja Valkas mākslas skolā apgūtais, līdz ar to dažas lietas notika organiski, vadoties pēc sajūtām. Gatavojot video, tika veikti neskaitāmi eksperimenti, izmantojot pieejamo tehnisko aprīkojumu, daudzi bija neveiksmīgi, bet tas man ļāva apgūt nosacīti pamatus – vismaz tobrīd man tā gribējās domāt, ka es kaut ko zinu, bet tagad saprotu, ka neko patiesībā nezināju.
Vidusskola – laiks,
kad iezīmējās personība
Jo vairāk eksperimentēju ar video, jo mazāk mani interesēja skola. 12. klase bija vistrakākā – sekmes kļuva aizvien sliktākas, bet interese par video aizvien auga. Vidusskolas laiks sāka iezīmēt manu personību – tu saproti, ka neesi gluži kā lielākā daļa. Es sevi raksturotu kā kociņu, kurš peld pa upi līdzās citiem, tad novirzās no straumes, papeld citos, savādākos ūdeņos, izpēta tos, atgriežas, atkal kādu brīdi papeld ko-
pā ar citiem, tad atkal aizpeld utt. Tomēr vidusskolā es biju viens no nedaudzajiem, kurš zināja, ko grib darīt un kur mācīties. Aizgāju studēt uz vienīgo augstskolu, kur tobrīd piedāvāja apgūt datordizainu – Starptautisko praktiskās psiholoģijas augstskolu (SPPA). Diezgan briesmīga augstskola – angļu valodā mums katram iedeva tulkot dažādas grāmatas daļas, kuras, pēc baumām spriežot, skolas direktors, saliekot kopā, to bija ieplānojis publicēt. Nezinu, vai viņam tas izdevās. SPPA nokārtoju pirmo sesiju, pēc kuras paņēmu akadēmisko gadu, jo mani brālēni Ābeles – Raitis, Mārcis un Lauris ir filmējuši filmu “Baltu ciltis” un pašreiz strādā pie jaunas filmas “Nemierīgie prāti”, strādāja reklāmas jomā, bija režisori vienā no vadošajām reklāmas firmām Latvijā ‒ mani iekārtoja darbā. Iedomājies, pusgadu pēc vidusskolas beigšanas (2008. gada sākumā) tu dabū savu pirmo darbu jomā, kura tevi tik ļoti ir aizrāvusi un tev vēl par to maksā un maksāja labi. Man, puisim no mazpilsētas, tas bija tāds rokenrols.
Darbs kā skola
Strādājot viss, kas mani interesēja, uzņēma pavisam jaunus apgriezienus – interese par šo jomu bija tikpat milzīga kā entuziasms. Pats ļoti daudz mācījos, nezināmām lietām urbos cauri. Arī kolēģi daudz palīdzēja. Protams, sākumā, kad taisīju savu pirmo reklāmu “Vision express”, rokas trīcēja un sviedri lija. Tā apziņa, ka tu taisi kaut ko tādu, ko rādīs televīzijā, ko redzēs visa Latvija. Un vēl gandarījums, kad tu pats ieraugi savu darbu televīzijā – neaprakstāmi.
Krīze, kā pārmaiņu
un jaunu iespēju laiks
Laiks līdz krīzei bija fantastisks, tad sākās pārmaiņas. Lielais uzņēmums, kurā strādāju, sadalījās – izveidojās trīs jauni, atsevišķi uzņēmumi, katrs uz savu specifisko jomu orientēts. Teorētiski es varēju palikt bez darba, bet mani priekšnieki mani pieņēma darbā jauni veidotajā uzņēmumā. Laikam mani uztvēra kā dēlu un entuziastisku mācekli. Bija brīži, kad es saņēmu algu, bet viņi ēda “Selgas” cepumus, jo nevarēja atļauties sev izmaksāt algu. Tiku iesaistīts dažādos projektos, piedalījos arī tikšanās reizēs ar klientiem – dažādiem, daudzi bija no izklaides industrijas, ļoti populāri un mazāk populāri vārdi, lieli un mazāki uzņēmumi. Sāku ar viņiem veidot arī personiskākas saites. Nekad neesmu bijis lietišķs runātājs, es ātrāk ar klientiem atradu kopīgu valodu – ātrāk pārgāju uz Tu. Ja tā padomā, tas bija neprāts no priekšnieku puses, jo pienāca brīdis, kad vēlējos kļūt neatkarīgs ‒ likās, ka esmu jau kaut ko sasniedzis un sāku plānot sava uzņēmuma veidošanu. Man likās, kas tur sarežģīts – es taču esmu redzējis, kā lietas darāmas, zinu visus tos cilvēkus, tad kāpēc man nepamēģināt pašam?
Pirms dibināt firmu, pusgadu pastrādāju kā freelancers (pašnodarbinātais) – patestēju, kas notiek ar iegūtajiem kontaktiem, piedāvāju savus pakalpojumus. Man sāka dot darbiņus – viss notikās, it kā varēju tā arī turpināt, bet sapratu, ka, strādājot viens, nekad nevarēšu uzņemties lielākus projektus, atbildīgākus darbus. Ja esi viens, klients tev neuztic apjomīgus darbus, piemēram, reklāmas kampaņu. Tad sapratu, ka ir laiks dibināt savu uzņēmumu. No iepriekšējā darba uzrunāju savu bērnības draugu, ar kuru arī kopā mācījāmies SPPA, Jāni Spēlmani, un dibinājām uzņēmumu “SHADE”. Mani bijušie priekšnieki nebija priecīgi, jo no sākuma aizgāju es, tad uzaicināju arī savu draugu, kuru pats viņiem biju ieteicis pieņemt darbā. Pirmajā mēnesī mūsu firmai apgrozījums bija 500 eiro. Pirmais darbs bija “SMScredit.lv” firmai, kuru vajadzēja padarīt nakts laikā, un samaksa bija 1200 eiro. Visus šos ciparus atceros, jo tad, kad tev ir uzņēmums, tās ir pavisam citas izmaksas, citas summa, cita atbildība – nav viss tik rožaini, jo ne visa nauda, kas ienāk, paliek tev, bet mēs bijām entuziastiski – vēlējāmies darīt labas un kvalitatīvas lietas, un tā arī bija – un cilvēki pie mums sāka nākt.
Mērķis – ārzemju tirgus
Pēc trīs veiksmīgi nostrādātiem gadiem nolēmām apvienoties ar vēl trīs līdzīga profila uzņēmumiem – iepriekš konkurentiem ‒ ar mērķi savus pakalpojumus piedāvāt arī ārzemju tirgum. Tagad strādājam zem zīmola “JAUDA” septiņu cilvēku sastāvā. 70‒80% mūsu darbu ir saistīti ar reklāmu, savukārt 20% ar kino – teju katrai latviešu filmai sanāk roku pielikt. Mūsu uzņēmuma pamata nodarbošanās ir grafiskais video – 3D reklāmas, kuras tiek veidotas, sadarbojoties kā ar reklāmas aģentūrām, tā ar pasūtītāju. Piemēram, 3D reklāmas rullīti “Elektrum” firmai, kur runā elektriskie sadzīves priekšmeti, mēs veidojām no nulles – izdomājām, kuri būtu pateicīgākie priekšmeti animēšanai, kādu tēlu katrs no priekšmetiem raksturos – ledusskapis ‒ tēti, jo tas ir liels un spēcīgs, cepeškrāsns – mamma, radiators – suns utt., izdomājām, kā tie izskatīsies, un kopā ar reklāmas aģentūru sagatavojām klipa scenāriju un tad darbs pie reklāmas rullīša video izstrādes. Mēdz būt arī tā, ka reklāmas aģentūra izdomā visādus brīnumus, kurus nav iespējams īstenot vēlamajos laikos par plānotajiem līdzekļiem, tāpēc ir būtiski, ka mēs iesaistāmies arī plānošanas procesā, lai rezultāts būtu radošs, estētisks un efektīvs. Jo apjomīgāks un sarežģītāks projekts, jo intensīvāka visu iesaistīto pušu mijiedarbība. Šobrīd lielākoties strādājam Latvijas tirgum, bet ir nācies strādāt ar uzņēmumiem no Kanādas, Vācijas un Amerikas. Tie projekti devuši pavisam citu pieredzi. Piemēram, amerikāņu firmai – darba piedāvājumu, tiešsaistes CV datu bāzei, mēs gatavojām animāciju, kur no pasūtītāju puses bija atsūtīts scenārijs un mums vajadzēja izdarīt visu pārējo darbu. Tas bija pamatīgs izaicinājums – termiņi bija īsi, bet tas bija tā vērts. Ārzemēs par mūsu pakalpojumiem maskā 10 reizes vairāk. Latvijā to var atļauties tikai lielākās kompānijas. Tas nav lēts pakalpojums, jo ražošanas procesā ir iesaistīti daudzi cilvēki. Vienas “premium” klases reklāmas izveide izmaksā 30‒40 tūkstošus eiro.
Ārkārtas laikā
strādā ar ierasto inerci
Iespējams, vīrusa radīto krīzi mēs izjutīsim pēc mēneša vai diviem. Šobrīd darba apjoms samazinājies minimāli, jo turpinām strādāt pie projektiem, kuri tika uzsākti pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas. Manuprāt, šī krīze nākusi pat par labu – tā mums likusi sapurināties un meklēt jaunas uzņēmējdarbības formas, apdomāt virzienu, kurā doties, izstrādāt jaunu stratēģiju. Pašreiz ļoti daudz uzņēmumu piedāvā savu pakalpojumu, produktu piegādāt uz mājām. Piemēram, pasūtot LULU picu, iespējams iegādāties arī citas preces, sākot no cukura un beidzot ar tualetes papīru. Mēs uzņēmumā tieši neilgi pirms ārkārtas situācijas iestāšanās spriedām, ka gaidāma krīze, bet nezinājām, kad un kādā veidolā, pavisam noteikti nebijām gaidījuši, ka tā nāks no Ķīnas un kā vīruss. Kā lielākā daļa uzņēmumu arī mēs strādājam attālināti. Neviena ofisā nav, izņemot mani, jo telpas ir piecu minūšu attālumā no mana dzīvokļa un man nepatīk strādāt mājās.
No domām par un ap vīrusu man palīdz atslēgties nesen netālu no Rīgas mantotā dzīvokļa remonts. Man ir atkarība no ziņu portāliem, un Latvijas ziņu portāli jau sāk atgādināt koronavīrusa mājaslapas. Un tad, kad visu dienu esi prom no interneta un domā vienīgi par to, vai šī plaisa būtu jāaizlāpa vai šis caurums sienā nav par dziļu un tamlīdzīgi, tu aizmirsti par to, kas notiek tur ārā. No saslimšanas ar vīrusu man nav bail, vairāk uztraucos par ekonomisko situāciju, lai gan zinu, ka krīzi pārdzīvosim, tāpat kā pārdzīvojām iepriekšējo. Uzņēmumiem reklāma būs nepieciešama, bet tik neziņa, cik ātri viss ieies ierastā ritmā, rada diskomfortu.
Ja atgrieztos, tad zinātu
Vienu brīdi man bija tāda doma, bet šobrīd vairs nav. Tomēr, ja atgrieztos Valkā, tad zinu, ko gribētu darīt. Strādājot reklāmas jomā, mēs iemācāmies arī mārketingu, cilvēka psiholoģiju, saprotam, kā cilvēks uztver lietas, redzam, kā sevi prezentē lielie uzņēmumi valstiskā mērogā un tamlīdzīgi un šīs zināšanas gribētu izmantot, pielietot savas pilsētas Valkas tēla veidošanā. Tur saskatu problēmu un redzu, kā to varētu labot, – tas būtu mans pienesums, ja atgrieztos Valkā.
uzziņai
Filmas, kuru tapšanā Nauris piedalījies:
1906 (2019), Dvēseļu putenis (2019), Meklējot Mr. Kauliņu (2019), Nameja gredzens (2018), Kriminālās ekselences fonds (2018), Baltu ciltis (2018), Bille (2018), Homo Novus (2018), Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017), Lustrum (2018), Turpinājums (2018), Knutifikācija (2017), Lidija (2017), Lidojošo mūku templis (2017), Mūsu ome rullē (2017), Atbrīvošanas diena (2016)
Videoklipi:
BrainStorm & Daddy Was A Milk Man “This is how I feel” (2019), Evija Vēbere “Par sašaurināšanos” (2019), LINDA LEEN “Who is in charge” (2017), Instrumenti “Visa par daudz” (2017), D.A.R.K “Thirteen” (publicēts 2008)
