Pēdējā mēneša laikā daudz dzirdam, ka “Covid-19” ir īpaši bīstams vecāka gada gājuma cilvēkiem. Tieši viņi ir liela daļa sabiedrības. Internetā nesen lasīju, ka mūsu senči gāja karā, cīnījās, lai atgūtu brīvību, bet mums jāsēž mājās, tas ir viss, kas jādara. Tieši tik vienkārši! Speciālisti norāda, ka pret sirmgalvjiem šobrīd ir jābūt īpaši uzmanīgiem, vienlaikus jācenšas iztikt bez pārspīlējumiem un absurdiem. Lai noskaidrotu, kā jūtas viņi paši, kā tiek ar visu galā un vai ir pietiekami aprūpēti, “Ziemeļlatvija” uzrunāja vairākus seniorus.
Katru dienu blociņā pieraksta faktus par Baltijas valstīm
Vija Vīksniņa, seniore
Kad jaunais vīruss bija izplatījies Ķīnā, neticēju, ka tas varētu kādreiz atnākt līdz mums. Ķīna ir tik tālu! Bet tagad uztveru diezgan smagi, jo “Covid-19” nav joka slimība. Dzīvoju netālu no centra, tagad uz veikalu eju retāk kā iepriekš. Vidēji reizi trīs četrās dienās. Cenšos pēc pārtikas doties uzreiz pēc veikala atvēršanas, tas sanāk nedaudz pēc pulksten 8, jo tad ir mazāk cilvēku. Ejot redzu, ka pāris mašīnas Baznīcas laukumā stāv, cilvēki staigā pa vienam. Nezinu, kā ir vakaros, bet rīta pusē veikalā nav problēmu ievērot divu metru distanci. Piemēram, šodien ātri paņēmu visu, kas nepieciešams, un devos pie kases, priekšā bija viens pircējs, es apzinīgi pagaidīju pie noteiktās līnijas uz zemes, kas iezīmē distanci vienam no otra. Kad atnāku mājās, dezinficēju rokas ar tādu zilu līdzekli, ko man atnesa mazmeita. Dzīvoju kopā ar meitu, viņa jau arī parūpējas par mani, tāpat kā mazmeitiņas Ieva un Madara. Viņas ļoti palīdz un satraucas, jo grib, lai man viss ir labi.
Jācer uz to labāko. Manas dienas paiet mājās un dārzā, paskatos televizoru, otrdienās un piektdienās izlasu visu “Ziemeļlatviju”, kurā var uzzināt visu notiekošo novados. Katru dienu sekoju līdzi jaunākajām ziņām un datiem par koronavīrusu, blociņā atzīmēju datus par Latviju, Lietuvu un Igauniju, pierakstu, cik katrā valstī ir inficēto. Igaunijai no visām trim Baltijas valstīm ir visvairāk slimo, Lietuvai mazāk un mums arī. Domāju, ka mūsu valdība rīkojas pareizi, ieviešot ierobežojumus, lai pasargātu savus tautiešus. Nu nevajag cilvēkiem pulcēties šajā laikā, pat ja gribas un tā esam pieraduši. Šī ir tā reize, kad tas ir jāsaprot ikvienam. Žēl jau, ka tagad ir tāds jauks laiks, bet mums tādas likstas.
Vēl es domāju, cik netaisnīgi tas ir, ka tie, kuri pameta Latviju, lai strādātu ārzemēs un ceļotu pa pasauli, nelūdza Latvijai, vai var braukt projām. Tad viņiem Latvija bija nevajadzīga un par sliktu, bet, tieši valsts bija tā, kas tagad darīja visu, lai šos cilvēkus dabūtu atpakaļ uz Latviju. Rīkoja speciālus lidmašīnu reisus. Īstais laiks šiem cilvēkiem novērtēt mūsu valsti un valstsvīrus.
Novembra beigās cer piepildīt sapni par Madagaskaru
Rita Bormane, Smiltenes pensionāru apvienības
vadītāja
Sākumā bija riktīgs šoks, tagad esmu apradusi. Smiltenes pensionāru apvienībai šobrīd ir klusuma brīdis. Kopā vairs nepulcējamies, jo nedrīkst, ieplānotie koncerti un ceļojumi, par kuriem ir samaksāts, pārcelti uz rudeni. Smiltenes pensionāriem bija paredzēts jūras kruīzs uz Zviedriju, tagad šis ceļojums ir pārcelts uz septembri. Tagad pensionāri savā starpā sazvanās, apvaicājas, kā otram klājas, tāpat pa telefonu tiek apsveikti jubilāri, arī tie, kuriem ir apaļās jubilejas. Cerams, neviens no viņiem neapvainojas, bet šajā “Covid-19” vīrusa laikā Smiltenē vairs nedodamies apsveikt klātienē. Pagaidām par visiem, kuriem esmu piezvanījusi šajā laikā, ir kāds, kas parūpējas. Visbiežāk senioriem palīdz bērni, atvedot pārtiku vai medikamentus. Neviens likteņa varā nav pamests. Sajūta, ka viens par otru atkal sākuši vairāk rūpēties. Aprīlī sākas dārza darbi un Smiltenē daudziem ir piemājas vai mazdārziņi. Ja var laist nagus zemē, tad pasaule ir vaļā. Šonedēļ biju sēklu veikalā. Visai šai lietai pieeju nopietni, taču uzskatu sevi par optimisti. Tāpēc necenšos arī laist sevī sliktās ziņas.
Priecājos, ka vēl pirms ārkārtējās situācijas valstī pie mums pensionāru klubiņā viesojās mācītājs Reinis Kulbergs. Mācītāja ciemošanos pensionāri ļoti atzinīgi vērtēja. Tagad ir laiks visus iespaidus vēlreiz pārcilāt, padomāt.
Protams, ļoti pietrūkst visu tikšanos, kultūras pasākumu un ceļojumu. Man pašai bija ieplānoti divi ceļojumi. Ja nebūtu pandēmijas, tad aprīlī būtu devusies uz Lielo kanjonu Amerikā kopā ar “Balt-go”. Amerika nekur nepazudīs, šo ceļojumu atcēlu pavisam, jo novembrī ir ieplānota Madagaskara. Man ļoti patīk Āfrikas valstis un ceru, ka mans sapnis par Madagaskaru piepildīsies. Ticu, ka tur augšā kāds visu sakārto pa vietām. Nē, man nebūs nākotnē bail ceļot, jo gan Latvijā, gan citās valstīs ir gudri ārsti un speciālisti, kas dara savu darbu, un es tiem uzticos.
Arī Smiltenes pensionāriem bija ieplānoti vairāki tālie ceļojumi, par kuriem iemaksāta nauda. Tā bija Baltkrievija, Vācija un Polija. Ar tūroperatoriem vienojāmies, ka šie ceļojumi tiek atlikti uz gadu, neskatoties uz to, ka robežas varētu atvērt krietni ātrāk. Jāņem vērā pensionāru kopējās sajūtas, tās tomēr ir atšķirīgas. Divas sievietes pilnībā atteicās no Vācijas brauciena septembrī, jo baidās. Tas ir jārespektē. Vienmēr esmu teikusi, ja bail, nevajag izaicināt likteni.
Esmu pārliecināta, ka ar vecāko paaudzi viss būs labi. Mēs katru mēnesi saņemam pensiju un zinām, ar kādu summu varam rēķināties. Esam piedzīvojuši laikus, kad pēc ēdiena jāstāv garās rindās, zinām, ko nozīmē dzīvot taupīgi. Daudz grūtāk būs jaunajiem ar bērniem, var nākties pazaudēt darbu un palikt bez iztikas.
Karantīnas laikā pietrūkst savējo
apskāvienu un buču
Eleonora Blumberga, nepilnus trīs gadus dzīvo
pansionātā Smiltenē
Šeit dzīvoju jau gandrīz trīs gadus. Karantīnas laikā esam ieslēgti, uz divdesmit minūtēm ārā mūs izlaiž pirms brokastīm un pusdienām, tad pēcpusdienā un pulksten 19 vakarā. Drīkstam uzturēties tikai slimnīcas parkā, uz pilsētu vai kur citur šobrīd nevaram. Es izmantoju katru iespēju iziet svaigā gaisā, jo iekšā nevar nosēdēt tik saulainā un siltā laikā.
Es pati īsti nesatraucos par koronavīrusu, jo, ja saslimšu, mani vairs neviens neizārstēs. Man jau ir 96 gadi, gribas teikt, ka veselība ir laba, tik reizēm uznāk nespēks uz nervu pamata. Kad sadomājos, kļūstu gurdenāka. Tomēr kopumā viss ir labi. Savas dienas šeit pavadu, skatoties televizoru, bet vairāk par to man patīk Latvijas radio 2, ja vien mani sadzirdētu, pateiktu paldies tam par skaistajām dziesmām. Mēs ar istabiņas biedreni Laumu gan papļāpājam, gan kopā uzdziedam.
Ik pēc desmit dienām ejam mazgāties, mums katru nedēļu nomaina gultas veļu un katru dienu uzkopj istabiņu. Tagad ir mainījusies kārtība, kādā apsveic iemītniekus jubilejās. Vienā no mēneša pēdējām dienām vadība visus saaicina augšā uz kopīgu pasēdēšanu ar ziediem, dziesmām, tortes gabaliņu un tēju. Šāda mēneša gaviļnieku sveikšana patīk pat labāk.
Bet ar ēšanu ir, kā ir, teiktu, ka vidēji. Švakāk tiem iemītniekiem, kuri palikuši bez tuviniekiem. Mani mazmeitiņa Santa bieži apciemo, atnes kādu gardumiņu. Tagad karantīnas laikā varam viena uz otru paskatīties caur logu. Pietrūkst tikai samīļošanas un savējo sabučošanas, kā tas notika agrāk. Arī vedekla Ligita atbrauc no Rankas. Mums pansionātā ir tāda atsevišķa istaba, kur var palūgties. Katru vakaru turp dodos, lai lūgtu par visiem savējiem un tiem labajiem cilvēkiem, kas pret mani tik jauki izturas. Arī par jums visai bieži iedomājos!
Ierobežojumi uzliek bremzes
Ēvalds Apīnis, piecu grāmatu autors, doktora grāds dzīvnieku leikozes citoģenētikā
Esmu 91 gadu vecs, drīz būs 92, un šo to arī saprotu. Man ir ne tikai racionāli spriedumi, bet arī plašāki. Pasakiet, vai zīmulis ir laba vai slikta lieta? Ar to var uzrakstīt, zīmēt, bet, ja cilvēks nav sagatavojies, ar zīmuli var arī izdurt aci. Tāpat ar spieķi. Tas man ļoti labi noder kā atbalsts, jo kliboju, bet ar spieķi varu aizstāvēties un varu arī ievainot sevi. Jautājums, kā mēs to pielietojam.
Pa vidu maisās zinātniskie faktori un arī izdomājumi. Visu savu mūžu daudz esmu interesējies par zinātni un saskāries ar infekcijām, kas vairāk saistītas ar dzīvniekiem. Pirms dažām dienām dzirdēju pa radio, ka ārzemēs ar “Covid-19” ir inficējies tīģeris. Šī informācija izplatījusies pa visu pasauli, bet “Covid-19” ir maz izpētīts vīruss. Protams, ir demokrātija un katram ir tiesības paust savu viedokli.
Piemēram, epidemiologi ļoti labi apzinās, ka nedrīkst apgalvot to, par ko nav pilnībā droši. Taču šis ir laiks, kad viena nelietīga galva var pavairot apšaubāmu un nepārbaudītu informāciju neticamos apjomos.
Saprotams, ka šobrīd ir svarīgi sevi pasargāt. Man ir izpalīdzīgi kaimiņi un mazdēls. Ļoti liela nozīme ir imunitātei. Nedrīkst neievērot sava organisma stiprināšanu, bet ir ierobežojumi, kas uzliek bremzes. Daudzi novesti stresā, kas tikai visu pastiprina. “Covid-19” ierobežošanai Latvija ir ķērusies klāt ļoti enerģiski, kaut šāda rīcība būtu vērojama visās jomās. Latvijas medicīnā jau pirms tam bija smags stāvoklis, tagad apgrūtinošajos apstākļos vieglāk nekļūs.
Šī “Covid-19” krīze nav tikai vīrusa krīze, tai līdzi nāk katalizators. Tas šo krīzes sociālo norisi pastiprina, to norāda arī oficiālie ziņu kanāli. Stipri samazināsies ekonomiskie ienākumi. Ja epidemioloģiskā situācija uzlabosies reizē ar vakcinācijas iespējām, tad ekonomiskā tik ātri nemainīsies. Tai būs neparedzēti dziļas saknes.
