Pirmā mācību nedēļa attālināti vēl lielāks pārbaudījums kā pedagogiem bija tūkstošiem skolēnu vecāku. Daudzi mājokļi pārtapuši ne vien par darba vietu mammām un tētiem, bet arī bērnudārzu un skolu. Jaunajiem apstākļiem nācās pielāgoties katram iesaistītajam. Dažu dienu laikā internetā lielu popularitāti iemantojuši smiltenietes Ilzes Hakas ieraksti “Skolotājas pidžamā piezīmes”, kuros ar humora piegaršu tiek aprakstīta katra mājās pavadītā diena.
“Mans dēls ir 3. klases skolnieks, kuram labi padodas mācības un kurš ar lielu atbildību izpilda visu uzdoto. Ņemot vērā viņa vecumu, pirmajās dienās parādīju, kā pareizi jāuzrunā skolotāja e-pastā, kā jāpievieno pielikumi. Bērnam ir jāzina robežas, ka ir noteikts laiks mācībām, atpūtai un mūzikas skolai. Tajā pašā laikā man apnika internetā lasīt tik daudz negatīvu viedokļu, kuros ķengājas par skolotājiem. Daļa uzskata, ka skolotāji šajā situācijā neko nedara, tik atpūšas. Man kļuva žēl pedagogu. Mana māsa ir pasniedzēja Daugavpils tehnikumā, un zinu, ka viņai darba apjoms ir krietni lielāks kā ikdienā, daudz garākas stundas jāpavada pie datora, jo pēkšņi nācās pārorientēties uz pavisam citu mācīšanas metodi. Lai atbalstītu un uzmundrinātu pedagogus un arī citus vecākus, feisbukā sāku rakstīt “Skolotājas pidžamā piezīmes,” stāsta I. Haka.
Vaicājot, kā mainījusies viņas ikdiena, zēna mamma atbild: “Esmu no tām mammām, kas vienmēr daudz laika ir pavadījusi kopā ar bērnu. Nemaz nezinu, kā ir citādāk. Saprotu, ka, piedzemdējot bērnu, daļa vecāku to atdod audzināšanai bērnudārzam, tālāk izglītošanai skolai, bet paši paliek kā izklaidētāji. Tagad viņiem ir grūti. Strādājošajiem vecākiem, protams, tagad nākas visu diametrāli mainīt un pakārtot. Es iedrošinātu vairāk uzticēties saviem bērniem, noticēt, ka viņi var, un tad jau mums visiem kopā izdosies. Paldies gribu pateikt dēla audzinātājai un skolotājiem, kuri ir ļoti brīnišķīgi un atsaucīgi,” pateicas I. Haka.
Linda Karlsone ir ne vien Bilskas pagasta pārvaldes vadītāja, bet arī latviešu valodas un literatūras skolotāja Bilskas pamatskolā. Uz jautājumu, kā aizvadīta pirmā nedēļa pēc skolēnu pavasara brīvlaika, L. Karlsone atbild ar pretjautājumu: “Gribi dzirdēt ko skaistu vai patiesību?”
Skolotāja turpina: “No vienas puses, krietni interesanti, skolēnu nav daudz un ir ļoti individuāla pieeja. Tie bērni, kuriem skolā bija bail jautāt skaļi, tagad ir ļoti ieinteresēti un atsaucīgi. Tieši viņiem šobrīd veicas ļoti labi. Pārsteidz tas, ka bērni ārprātīgi slikti raksta, izmantojot datoru. Pieļauju, ka virtuālajā vidē līdz šim bija pieraduši rakstīt bez garumzīmēm un komatiem. Domāju, ka būs jādod mājas darbs, kurā nevis jāieķeksē pareizā atbilde, bet jāmācas uzrakstīt tekstu bez kļūdām. Vakar apkopoju pagājušajā nedēļā paveikto un secināju, ka četri skolēni mācības attālināti negrib uztvert nopietni. Izkristalizējas arī tas, kāda pieeja katram būtu atbilstošāka, piemēram, vieniem labāk padodas izmantot mācību grāmatas, citiem e-vidi.”
L. Karlsone atklāj, ka katru dienu gūst jaunas atklāsmes sev. Viņa godīgi atzīst un priecājas par to, ka pašiem ar vīru šobrīd mājās nav skolas vecuma bērnu. “Skatos uz meitu, kura strādā no mājas, mācās un vēl audzina divus bērnus. Tas prasa lielu disciplīnu. Mums laukos ir vieglāk. Zeme ir atlaidusies, un jālaiž tik pirksti tajā iekšā, lai novadītu stresu. Bet ko darīt pilsētā četrās sienās? Diemžēl sajūta, ka mums Latvijā viss vēl tikai priekšā,” teic L. Karlsone.
Viņas vīrs Andris Karlsons mājturību māca trīs skolās – Bilskā, Smiltenē un Valmierā. Par bērnu attieksmi mājturības stundās A. Karlsons nesūdzas. Gluži pretēji, ar lielu interesi vēro bērnu radošo pieeju iesūtītajos darbos. “Pagājušajā nedēļā uzdevu skolēniem no dabas materiāliem izveidot kompozīciju, kura jānofotografē un bilde jāiesūta līdz šīs nedēļas beigām. Jau pirmajās dienās daudzi bija paveikuši mājas darbu. Iedomājos, ka viens no nākamajiem uzdevumiem varētu būt putnu būrīša izgatavošana, bet to diemžēl nevaru uzdot. Vairāk jāpiedomā par katra bērna iespējām un resursiem. Skolotājiem jākļūst radošākiem. Iespējams, viens no tematiem varētu būt mājokļa jautājums, izpētīt mājas tehnisko plānojumu,” aizdomājas A. Karlsons.
Grundzāles pamatskolas sporta skolotājs, divu skolas vecuma meitu tēvs Māris Stabiņš atzīst, ka šis ir laiks, kad daudz mācās viņš pats. “Viss ir mainījies. Jaunākajiem skolēniem uzdevu doties pastaigās, kuru laikā jāatrod trīs skudru pūžņi, bebru sagrauzti koki, jāsaklausa putnu balsis, bet vecāko klašu skolēniem nācās studēt orientēšanās prezentāciju Latvijas Orientēšanās federācijas mājaslapā, jo būs patstāvīgais darbs par orientēšanās kartes krāsām un zīmēm. Nosūtīju arī saites uz orientēšanās spēlēm un vingrojumu kompleksiem, kas pieejami elektroniski. Šobrīd ļoti svarīga ir atgriezeniskā saite un ne no visiem to esmu sagaidījis,” atklāj M. Stabiņš.
Viņš pats cenšas nezaudēt optimismu, taču vienlaikus atklāj, ka iekšēji būtu vieglāk, ja zinātu datumu, kad viss šis beigsies. “Nekas nav prognozējams. Atliek vien visu ievērot un pielāgoties jaunajai dzīvei. Starp citu, esmu uzstādījis jaunu personisko rekordu, ar velosipēdu nobraucu 43 kilometrus. Turpinu skriet, lai būtu kustībā, jo visas lielās orientēšanās sacensības ir atceltas,” teic sporta skolotājs.
Smiltenes vidusskolas 8.b klases skolniece Lelde Mūrmane notiekošajā saskata labas lietas nākotnei. “Man šī jaunā kārtība ļoti patīk, jo ir vieglāk saprast un iemācīties, no rītiem var arī izgulēties. Klasesbiedri mazāk strīdas, kļuvuši draudzīgāki. Protams, gribas viņus satikt, bet pagaidām ir jāsargā sevi. Nedrīkst atrasties sabiedriskās vietās, jāpaliek mājās. Domāju, ka šajā brīdī pasaule attīrās, nebūs vairs tik piesārņota. Un arī cilvēki kļūs tīrāki un labāki,” nākotnē raugās pusaudze.
