Gunita Ozoliņa, kultūras darba organizatore:
– Baudu dabu un priecājos. Pastaigājos pa Jāņukalnu, gar Tepera ezeru. Skatos, kā izplaukuši pumpuri, kā mainās kokiem krāsas. Katru dienu aizeju uz veikalu, jo, dzīvojot mājās un staigājot pa āru, ēstgriba aug augumā. Par koronavīrusu nelasu, tikai reizēm televīzijā paklausos, ko stāsta. Kopš izlasīju, kā iet itāļiem un Itālija man ir klusa mīlestība, man ir šausmas, lai mums tā neiznāktu. Nedomāju par to, man šķiet, ja par to nedomā, varbūt arī tā nebūs.
Inga Deigele, Smiltenes vidusskolas metodiķe:
– Ir lietas, ko vienmēr gribējies izdarīt, bet ikdienā nav pieticis laika. Piemēram, papildināt repertuāru un attīstīt ģitārspēli, kas bija palikusi otrajā plānā. Dziedot un spēlējot visvairāk varu izvēdināt galvu. Uzņemu video, ko publicēju feisbukā. Tādā veidā arī daru zināmu, ka ar mani viss ir kārtībā, dzīve turpinās. Ņemu piemēru no Māras Upmanes-Holšteines, kura šajā laikā ir viena pati mājās ar bērniem. Viņa rosināja mēnesi pavadīt radoši, kam atsaukušies daudzi mūziķi.
