Jau labu laiku sabiedrībā risinās diskusijas par vardarbību ģimenē.
Jau labu laiku sabiedrībā risinās diskusijas par vardarbību ģimenē. Šīs negatīvās parādības novēršanā ir iesaistījušās pašvaldības, sociālie darbinieki, psihologi un bērnu tiesību aizsardzības speciālisti, tomēr ik dienu uzzinām arvien jaunus faktus par piekautiem vai morāli pazemotiem bērniem, arī par ģimenēm, kurās piedzērušies vīri piekāvuši savas sievas.
Kādēļ vardarbība ģimenes vidū ir kā audzelīga nezāle, ko grūti iznīdēt, par to pagājušo piektdien Strenčos notika diskusija, kurā piedalījās pilsētas vidusskolas pedagogi, iedzīvotāji, bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks, Saeimas deputāti Liene Liepiņa, Andris Bērziņš, Jānis Gulbis un ANO attīstības programmas vadītāja Latvijā Inita Pavloviča.
Cilvēki nav atklāti
I. Pavloviča kā vienu no iemesliem, kas apgrūtina cīņu pret šo negāciju, minēja atklātības trūkumu cietušo vidū. “Ir saprotams, ka cilvēki nevēlas stāstīt par šīm nepatīkamajām lietām, jo tās skar tieši viņus un tuviniekus. Arī atbalsta sniegšana ir problemātiska, jo, lai pierādītu vardarbības faktu, tiesību aizsardzības darbiniekiem jārunā ar cietušās personas kaimiņiem, tuviniekiem. Tas nozīmē, ka viņiem jāiejaucas citu personiskajā dzīvē, tādēļ ne visi vēlas izteikties. Turklāt vēl ir likums par personīgās dzīves aizsardzību, tādēļ šo jautājumu risināšana nav vienkārša,” atzīst I. Pavloviča.
Viņa gan uzsver, ka par vardarbību dzīvē tomēr jārunā un jāmeklē ceļi tās izskaušanā. “Klusēt arī nedrīkst, jo statistika ir satraucoša. Vardarbība izpaužas ne tikai pret citiem, arvien lielāks kļūst to cilvēku skaits, kuri bijuši vardarbīgi paši pret sevi. Piemēram, pašnāvībās bojā gājušo skaits ir lielāks nekā satiksmes negadījumos mirušo. Katra cilvēka pašnāvība valstij vidēji izmaksā vismaz 6000 latu, ko viņš sabiedrībai varēja dot kā ekonomiski aktīvs darbinieks. Otra lielākā statistika aptver vardarbību pret bērniem, kuri ir visneaizsargātākā sabiedrības daļa. Te domāju ne tikai fizisku ietekmēšanu, bet arī nevērību un vienaldzību pret bērnu vajadzībām. ANO pašlaik šiem jautājumiem pievērš lielu uzmanību. Esam sākuši strādāt ar pašvaldībām, bērnu tiesību aizsardzības iestādēm un citām institūcijām, lai situāciju mainītu,” stāsta I. Pavloviča.
Vardarbība kļuvusi nežēlīgāka
J. Gulbis atzina, ka viņš ar šīm problēmām ir bieži saskāries, jo ir tās risinājis, darbojoties kopā ar skolu un pašvaldību darbiniekiem.
“Esmu secinājis, ka vardarbība ģimenē, kā arī jaunietim pret jaunieti pēdējā laikā ir kļuvusi nežēlīgāka. Pirms diskusijas iepazinos ar Valsts policijas statistiku. Tā rāda, ka smago noziegumu skaits kopumā ir samazinājies, bet notikušie nereti izceļas ar lielu nežēlību. Pēc manām domām, darbs vardarbības izskaušanā vairāk jāizvērš mācību iestādēs un lēmējvarās. Protams, līdztekus jāstrādā arī ar ģimenēm, kurās šie fakti konstatēti. Domāju, ka pašlaik sabiedrībā ir diezgan liela depresija, ko radījusi ekonomiskā situācija. Nesen valstī veica aptauju, kuras mērķis bija noskaidrot, cik daudz cilvēku Latvijā jūtas droši par nākotni. Vairāk nekā 80 procenti iedzīvotāju atzina, ka viņi par rītdienu nejūtas droši. Šī nedrošība arī veicina neiecietību un vardarbību sadzīvē. Naivi būtu cerēt, ka šīs negācijas neietekmē bērnus, kuri redz, kādi savstarpējās attiecībās ir pieaugušie. Noslāņošanās sabiedrībā ieviesusies arī skolās. Jau pieminētajā Valsts policijas pārskatā rakstīts, ka arvien lielākas problēmas rada dažādi sociālekonomiskie apstākļi. Skolās jaunieši sākuši dalīties bagātajos un nabadzīgajos. Uz šīm tendencēm laikus jāreaģē,” norāda J. Gulbis.
Bērnu psihi nelabvēlīgi ietekmē filmas
A. Bērziņš atzīst, ka vardarbība mūsdienu sadzīvē nav radusies tikai pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. “Tā pastāvēja arī agrāk, tikai tad par šīm lietām atklātībā maz runāja. Protams, pasliktinoties sociālekonomiskajiem apstākļiem, sabiedrībā palielinās stress, nedrošības sajūta, kas veicina vardarbību. Jūtot psiholoģisku diskomfortu, cilvēki kļūst nervozāki, neiecietīgāki un bieži izgāž dusmas uz tiem, kuri atrodas tuvāk. Parasti tie ir ģimenes locekļi. Daudz ļauna nodara alkohols. Neapvaldot šos negatīvos procesus, var notikt ļoti nežēlīgi noziegumi. Piemēram, valstī bija gadījums, kad piedzēries vīrs pārnāk mājās un bērna acu priekšā ar cirvi sacērt viņa māti. Šķiet, no tādas psiholoģiskās traumas bērns nevarēs atgūties visu mūžu,” saka A. Bērziņš.
Viņš uzskata, ka jauniešu nežēlīgu izturēšanos citam pret citu veicina arī daudzas televīzijā demonstrētās filmas. “Mēs varam braukāt pa valsti, apmeklēt problemātiskas ģimenes, pakonsultēties pie speciālistiem, kā katrā gadījumā varētu palīdzēt, bet tā bieži ir palīdzība uz neilgu laiku, jo nevar ar dažām sarunām jauniešu apziņā padarīt neesošu visu to, ko viņi gandrīz katru vakaru redzējuši televīzijā. Domāju, ka ļoti noderīgi ir speciāli atbalsta centri, kuros ar pusaudžiem no problemātiskām ģimenēm pastāvīgi strādā kompetenti speciālisti. Pašlaik sabiedrībā domā, kā pasargāt jauniešus, kuri cietuši vardarbībā, no tālākām psiholoģiskajām traumām. Piemēram, jauniešiem, kuri no kāda pieaugušā ir cietuši, jādodas uz tiesu pret viņu liecināt. Tas nav patīkami pat pieaugušajiem, par pusaudžiem nemaz nerunājot. Cietušais tiesā redz personu, kas viņam nodarījusi pāri, un nu vainīgā klātbūtnē pret viņu jāliecina. Skaidrs, ka pusaudzis uztraucas un baidās, ka vēlāk apsūdzētais par to var atriebties. Rīgas apgabaltiesā dažās šādās prāvās pusaudžiem nebija jāierodas, un viņi liecību sniedza ar televīzijas starpniecību. Es atbalstu tādu praksi, jo tā arī ir bērnu aizstāvība,” apliecina A. Bērziņš. Viņš piebilst, ka iestāšoties par to, lai tiesā cietušajiem pusaudžiem nav jāierodas liecināt par vainīgā nodarījumu.
Vardarbīgu audzināšanu pārmanto
Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks uzstāšanos sāka ar provokatīvu aicinājumu piecelties tiem, kuri bērnībā no vecākiem nevienu reizi nav dabūjuši pērienu. “Nu, lūk. Tie, kuri nav pērti, tagad sēž Saeimā,” ar humoru secināja ministrs, redzot pieceļamies Saeimas deputātus. Patiesībā ministrs vēlējās norādīt, ka ne jau pēršana ir labākais audzināšanas veids. “Kādēļ es izteicu šādu aicinājumu? Viens no vardarbības cēloņiem ir tas, ka mēs paši kādreiz esam to izjutuši, kaut tikai saņemot pērienu. Statistika liecina, ka apmēram 60 procenti sieviešu, kuras pašas kādreiz izjutušas vardarbību, tāpat izturas arī pret saviem bērniem. Pēc manām domām, rupjas audzināšanas pārmantošana ir pirmais cēlonis tagad daudzās ģimenēs atklātajai vardarbībai pret bērniem. Otrs iemesls meklējams sociālajos apstākļos. Daudzās ģimenēs vecākiem ir ļoti grūti nopelnīt iztiku. Parasta parādība ir tā, ka, pastāvīgi jūtot sociālekonomiskos spaidus, tēvs ģimenē sāk dzert, un tālākais komentārus neprasa. Vēl par iemeslu gribu minēt sabiedrībā diezgan lielo iecietību pret šīm negācijām. Liela daļa cilvēku nevēlas ziņot par kautiņiem pie kaimiņiem un citām novērotām nepareizībām, jo uzskata, ka otra dzīvē nav jājaucas. Tad jājautā, cik daudz var izdarīt sociālie darbinieki un bāriņtiesas speciālisti, ja sabiedrībā neviens īsti par šiem jautājumiem negrib runāt. Protams, tam visam jāpievieno jau iepriekšējo runātāju teiktais par televīzijas filmām. Lai cīņa pret vardarbību dzīvē būtu sekmīga, lielāka uzmanība jāpievērš gan pieugušo, gan jauniešu izglītībai attiecīgajos jautājumos. Valdība turpinās finansēt dažādus rehabilitācijas centrus, kuros palīdzību varēs saņemt no vardarbības cietuši bērni. Tomēr tā ir cīņa ar sekām. Pēc manām domām, labāki rezultāti būs, ja veidosim tādu izglītības sistēmu, kur šiem jautājiem būs pievērsta lielāka uzmanība,” atzīst A. Baštiks.
Politiķiem runas jāapmaina pret darbiem
Strenču vidusskolas skolotāja Māra Larionova uzsvēra, ka arī pašiem Saeimas deputātiem vairāk jāstrādā šo jautājumu risināšanā, nevis jāatbrauc un jāsecina, ka tāda nu tā situācija ir — ne gluži laba. “To mēs paši zinām. Es diezgan rūpīgi sekoju līdzi tam, ko dara politiķi. Varu apliecināt, ka tikai Ainārs Baštiks un Andris Bērziņš ir veikuši konkrētus darbus. Pēc manām domām, A. Baštiks ir pirmais ministrs, kurš patiesi rūpējas par bērnu likteni valstī. Viņa valdība panākusi, ka par bērnu audzināšanu ģimenes saņem lielākus naudas pabalstus,” saka M. Larionova.
Viņa atgādina, ka sabiedrībā vairākas norises ir tādas, kas veicina šīs negācijas pastāvēšanu. Skolotāja pieminēja ilgo tiesas prāvu pret bijušo Valmieras rajona padomes priekšsēdētāju Jāni Miglavu, kurš dzērumā sabrauca meiteni, bet vairākās tiesu sēdēs tiesneši nespēja viņam piespriest pienācīgu sodu. “Tikai tad, kad par šo prāvu ieinteresējās Valsts prezidente, tiesa pieņēma lēmumu Miglavam piespriest cietumsodu. Katra iepriekšējā tiesas sēde taču bija morāla vardarbība pret sabrauktās meitenes māti,” secina M. Larionova.
Jāpiekrīt rakstniecei Monikai Zīlei, kura diskusijas noslēgumā apliecināja, ka cīņa pret vardarbību mūsdienās nozīmē rūpīgu darbu vairākās jomās.
