Lai iepazītos ar Smiltenes novada pašvaldības darbu, novada attīstības prioritātēm un pārrunātu aktualitātes sociālajā jomā, piektdien, 7. februārī, Smiltenē darba vizītē ieradās labklājības ministre Ramona Petraviča (“KPV LV”).
Vispirms ministre Smiltenes novada domē tikās ar pašvaldības vadītāju Edgaru Avotiņu, novada domes Sociālā dienesta vadītāju Intu Siliņu, novada Bāriņtiesas vadītāju Auriku Zīveri, domes deputātiem un pašvaldības amatpersonām, bet pēc tam apmeklēja Smiltenes Bērnu un ģimenes atbalsta centru, kas ir pašvaldības institūcija, un pašvaldības kapitālsabiedrības SIA “Smiltenes Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas” Sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļu.
Smiltenes apmeklējums šogad bija ministres otrā reģionālā vizīte, bet līdz šim reģionālajās vizītēs viņa ir apmeklējusi 12 Latvijas pilsētas.
Vizītes laikā Smiltenē intervijā “Ziemeļlatvijai” un “STV Studijai” labklājības ministre uzsvēra, ka reģionālās vizītes ir vislabākais veids, kā iepazīt pašvaldību, Sociālā dienesta un bāriņtiesu darbu, jo Labklājības ministrija ir cieši saistīta ar sociālajiem dienestiem.
Ramona Petraviča: – Tā kā tuvojas administratīvi teritoriālā reforma, tas neapšaubāmi atstās ietekmi arī uz sociālo pakalpojumu pieejamību. Līdz ar to šis ir īstais brīdis sākt izstrādāt minimālo sociālo pakalpojumu grozu, lai visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, kurā Latvijas apdzīvotajā vietā viņi dzīvo, būtu pieejams vismaz vienāds minimālais sociālo pakalpojumu grozs. Neapšaubāmi pašvaldībām vienmēr ir iespējas darīt vairāk un saviem iedzīvotājiem piedāvāt vairāk pakalpojumu. Man gan gribētos saredzēt, lai pašvaldībās sociālie pakalpojumi būtu viena no prioritātēm. Jāatzīst, ka daudzās pašvaldībās prioritāte ir betons. Vai tās ir sporta būves vai dažādi infrastruktūras uzlabojumi, bet cilvēks ne reti paliek prioritāšu lejas daļā. Šobrīd nav tāda mehānisma, lai mēs varētu regulēt, cik procentuāli no (pašvaldību) budžeta būtu jānovirza sociālajai aizsardzībai, bet šajās vizītēs es iepazīstos ar to, kādi pakalpojumi tiek nodrošināti un kādus kaut kādu iemeslu dēļ nevar nodrošināt. Vienmēr tas ir speciālistu trūkums vai kādi citi iemesli, kāpēc attiecīgais pakalpojums netiek nodrošināts.
Šeit (Smiltenes novadā) pakalpojumu klāsts ir gana plašs, kas tiek piedāvāts iedzīvotājiem, bet man iepriekš bija tikšanās ar mammu, kurai ir bērns ar smagām veselības problēmām, nu jau vairs ne bērns, bet pieaugusi persona, kura pārsniedz 18 gadu vecumu. Mamma ar bērnu dzīvo trešajā stāvā, un viņam (bērnam) principā nav iespēju tikt ārā no dzīvokļa. Kamēr bērns mazs, viņu var iznest uz rokām, bet ar pieaugušu personu to vairs nevar izdarīt. Mamma pati ir gan aprūpētāja, gan asistente. Mamma saka – viņa ar lielāko prieku ietu un strādātu, jo ir nepieciešami papildu iztikas līdzekļi ģimenei, bet pašvaldība nenodrošinot aprūpi mājās. Tas, protams, ir atsevišķs gadījums, kas jāvērtē, jo šajā gadījumā ir diezgan sarežģīti sniegt aprūpi, jo bērns pieradis tikai pie mammas. Taču līdz ar to mammai veselība šķobās. Te ir kā apburtais loks. Līdzekļus papildus nopelnīt nevar. Veselība tiek zaudēta. Mans aicinājums bija Sociālajam dienestam un pašvaldībai meklēt tos iespējamos ceļus, kādā veidā atvieglot šai ģimenei situāciju, jo tā ir vienīgā novadā ar tik smagu problēmu, un ja tas ir vienīgais gadījums, tomēr droši vien ir kāda iespēja ārpus visiem likumiem un normatīvajiem aktiem saprast cilvēku un nolikt viņu priekšplānā visiem pārējiem regulējumiem.
– Jau pieminējāt minimālo sociālo pakalpojumu grozu. Kas tajā ietilptu?
– Šobrīd Labklājības ministrija ir izsūtījusi anketas visām pašvaldībām ar lūgumu norādīt, kādus pakalpojumus katra pašvaldība sniedz un kādus pakalpojumus tā kaut kādu iemeslu dēļ nevar nodrošināt. Pēc tam anketas tiks apkopotas un izvērtētas un tiks pieaicināti sociālo dienestu vadītāji, lai kopumā mēs vienotos par šo grozu. Mēs to neizdarīsim vienpersoniski, sēžot ministrijā. Sociālā dienesta darbinieki ir tie, kuri vislabāk var konsultēt un pateikt, kas ir nepieciešams un būtu iekļaujams šajā grozā.
– Labklājības jomā valstī ir daudz aktuālu, risināmu problēmu. Kas ir jūsu kā labklājības ministres prioritāte?
– Mana prioritāte ir seniori, jo tieši seniori, it īpaši vientuļie seniori, kā arī cilvēki pirmspensijas vecumā līdz 65 gadiem visvairāk ir pakļauti nabadzības riskam. Šobrīd mana pirmā prioritāte ir minimālā ienākuma līmeņa pilnveide, bet otrā – pensiju palielināšana. Man ir vairākas idejas un plāni, kā to izdarīt, un es pie tā strādāšu, taču ļoti labi apzinos, ka tas ir fiskāli ietilpīgi. Esmu arī sākusi runāt par ģimenes pabalstu, – šobrīd tas ir aptuveni 11 eiro (ģimenes valsts pabalsta apmērs par pirmo bērnu ģimenē ir 11,38 eiro mēnesī – redakcijas piezīme). Lai gan ir arī atvieglojums par apgādībā esošo personu (šajā gadījumā nestrādājošu laulāto, kura apgādībā ir bērni), ko saņem līdz ar darba algu, ģimenes īsti neskaita, kas tas ir ģimenes pabalsts. Turklāt daudzas ģimenes nespēj izmantot šo atvieglojumu par apgādībā esošu personu, jo viņu ienākumi nesasniedz tādu līmeni, lai spētu šos atvieglojumus izmantot. Mans piedāvājums ir tos aptuveni 50 eiro, ko ģimene iegūst piemaksas pie algas veidā, pārlikt pie ģimenes pabalsta un apvienot kopā. Tad cilvēks zina – viņš šo naudiņu saņem kontā. Esam aprēķinājuši, ka tā nauda, ko ģimenes nespēj izmantot, jo viņu ienākumi ir pārāk zemi, ir apmēram 35 miljoni, un tie būtu jāatdod cilvēkiem.
Ko ministrei vaicā citi? Raižu tēma – bezdarbnieka pabalsts
Savas vizītes laikā Smiltenes novada domē labklājības ministre Ramona Petraviča uzklausīja arī klātesošo jautājumus, tos uzdeva Launkalnes sākumskolas direktore Ināra Grundāne, kurai aizdomāties likusi bezdarbnieku pabalsta izmaksas termiņa un apjoma samazināšana.
Ināra Grundāne: – Vai ir kāda vīzija vai pētījums, kā mūsu valstī izdzīvot tiem darba ņēmējiem, kuri pirms nodokļu samaksas saņem minimālo algu? Manā skatījumā bezdarbnieka pabalsta izmaksāšanas termiņa samazināšana (no deviņiem uz astoņiem mēnešiem) ir risks lielākai nabadzībai. Esmu dzirdējusi prognozi, ka tuvāko piecu gadu laikā skolu skaits Latvijā samazināsies, tas nozīmē, ka daudzas apkopējas un sētnieki, kuri saņem minimālo algu, paliks bez darba. Šie cilvēki parasti ir pirmspensijas vecumā. 50 gadi plus. Kāds viņiem būs bezdarbnieka pabalsts? Vai tie ieekonomētie 12 miljoni neaizies garantētā ienākumu minimuma maksājumos? Šiem cilvēkiem taču kaut kā jādzīvo.
Atbild Ramona Petraviča: – Valstī šobrīd trūkst darbaroku. Uz to norāda uzņēmēji un ieved darbaspēku no trešajām valstīm. Protams, reģionos ir atšķirīgs bezdarba līmenis, piemēram, Latgalē ir citādāka situācija, bet tas ir deviņi vai astoņi mēneši, tas viens mēnesis nav izšķirošais. Ja cilvēks astoņu mēnešu laikā nav atradis darbu, vai tas pēdējais mēnesis ir izšķirošais? Noteikti nē. Skatoties, cik ilgu laiku cilvēks parasti izmanto bezdarbnieka pabalstam, tie ir četri, 4,5 mēneši. Pirmos divus mēnešus pabalsts tiek izmaksāts tādā pašā apmērā, kā iepriekš (pirms tam – trīs mēnešus simtprocentīgā apmērā). Ja mēs skatāmies tos 4,5 mēnešus, tad izmaiņas ir mazas. Runājot par personām vecumā virs 50 gadiem – pirmspensijas vecuma cilvēkiem – Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) piedāvā dažādus pakalpojumus, lai cilvēkiem būtu iespēja mācīties kursos, lai varētu izmantot subsidētās darba vietas. Darbs turpinās, un NVA piedāvā tiešām plašu klāstu cilvēkiem pirmspensijas vecumā, lai viņi nepaliktu bez darba, bez iztikas līdzekļiem. Jāsaka tas pozitīvais, ka darba devēji novērtē cilvēkus ar pieredzi un izvēlas saglabāt darbā tieši tos cilvēkus, kuri ir zelta vērti, lai izmantotu viņu uzkrāto pieredzi. Jā, mazkvalificētām profesijām nebūs tik lielu iespēju, bet tāpat tiek piedāvātas daudzas vakances, kaut vai skatāmies aprūpētājus. Valstī trūkst aptuveni 400 aprūpētāju un tajā pašā laikā ir ap 500 bezdarbnieku, kuriem pēdējā nodarbošanās bijusi aprūpētājs.
Ināra Grundāne: – Nekādi nespēju saprast pensiju aplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Cilvēks visu mūžu ir strādājis, maksājis nodokli kā darba ņēmējs un ir nopelnījis pensiju. Bet pienāk brīdis un viņa pensija atkal tiek aplikta ar nodokli.
Ramona Petraviča: – Vispirms atgādināšu, ka otro pensiju līmeni, sākot no šā gada 1. janvāra, ir iespējams mantot un tas ir noteikti jāizdara, Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūrā izvēlēties, ko darīt ar savu otro pensiju līmeni. Par aplikšanu ar nodokļiem, – ja cilvēkam ir aprēķināta alga, tad no tās tiek atrēķināts sociālais nodoklis un tikai pēc tam pāri palikusī daļa tiek aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Dažkārt nepareizi tiek interpretēts, ka sociālais nodoklis jau ir aplikts ar IIN. Tā tas nav. Sociālais nodoklis uzkrājas katras personas personificētajā pensijas kapitālā. Ir bijušas dažādas diskusijas par to, vai vajag vai nevajag palielināt to neapliekamo minimumu, kas ir pensijai, jo bieži tiek norādīts, ka daudziem pensija nesasniedz noteikto (iztikas) minimuma līmeni un tādā veidā netiek palīdzēts tiem pensionāriem, kuriem pensijas ir mazas.
