Vietas nosaukums “Strantes” ir no senajiem Lielā Ziemeļu kara laikiem (1700.–1720. gadi). Ilgajā 20 gadu karā spēkus mērojuši divi lieli karapulki – Zviedru karaļa Kārļa un Livonijas Ordeņa vācu spēki. Jau kara sākumā veiksmi guvis zviedru karaspēks, iekarojot lielas Livonijas Ordeņa zemes.
Karam turpinoties, zviedri izvēlējušies piemērotu vietu savu nocietinājumu un aizsardzības vaļņu celtniecībai, savai drošībai un ienaidnieka pēkšņa uzbrukuma atvairīšanai. Šo izraudzīto vietu zviedri savā valodā nosaukuši vārdā, kas līdzīgs latviešu vārdam “skanstes”. Ilgajā karā kaujas bijušas skaudras, ko apstiprinājušas latviešu arheologu atrastās liecības (1920. g.), atklājot “Kubuļu kalnu” mežā, priežu silā zviedru karavīru kapus un veicot tur izrakumus.
Pagājušo gadsimtu laikā zviedru valodā nosauktais “Skanš” kalna vārds latviskojies un ieguvis “Strantes” kalna nosaukumu.
Laikam ejot, šajā vēsturiskajā vietā izveidojušās vairākas lielas zemnieku saimniecības, saglabājot vēsturiskās vietas nosaukumu “Strantes”. “Strantes” vārds dots gan mājām, gan dzimtām, un šai vārdā nosaukts arī tuvais dziļūdens ezeriņš.
Leģenda par Strantes ezeru
Par vienu senu notikumu, ko glabā Brantu pagasta Strantes ezers, gribu pastāstīt, jo esmu šī notikuma laika līdzgaitniece. Notikums, manuprāt, ir pelnījis leģendas nosaukumu. Tas ir no 1950. gada rudens. Tā laika cilvēki, notikuma aculiecinieki, gandrīz visi jau aizgājuši aizsaulē.
Mans atmiņu stāsts.
Bija 1950. gada 21. jūlijs. Visi trīs Brantu ciema kolhozi tika apvienoti vienā. Kā jaunam saimniekošanas modelim tika izraudzīta un ievēlēta jauna vadība. Arī grāmatvedībā apstiprināja jaunu vadību, par galveno grāmatvedi ievēlot vienu no apvienotā kolhoza “Dzintars’’ grāmatvežiem Jāni Liezeri – gudru, domājošu, izglītotu, spēka gadus sasniegušu vīru. Jaundibinātajā kolhoza grāmatvedībā vēl bijām arī divas palīdzes, arī apvienoto kolhozu bijušās grāmatvedes. Jaunajam apvienotajam kolhozam deva nosaukumu “Rainis”, un tā centrs atradās Brantu pagastmājā.
Uzsākot darbu, visi trīs grāmatveži strādājām godprātīgi, ar lielu cieņu citam pret citu un atbildību pret darbu. Katru vakaru, darbu beidzot, devāmies mājās, jo visi trīs bijām vietējie iedzīvotāji.
Pēc pāris mēnešu kopā nostrādāšanas, vienu darba dienas rītu galvenais grāmatvedis Jānis Liezeris neieradās darbā. Tā pagāja trīs dienas. Visas trīs dienas viņu gaidīja, ierodoties darbā. Tika apmeklēts viņa tēvs, kurš par dēla prombūtnes iemesliem neko nezināja.
Bet ap to pašu laiku Liezera tēvs, kurš bija kolhoza zirgkopējs, bija ievērojis, ka pazudusi viena jauna ganību ķēde. Un Strantes ezerā peld vientuļa laiva, kuru apskatot, tika konstatēts, ka laivā atrodas jauna ganību ķēde, viena tukša degvīna pudele un maza zīmīte ar tekstu: “Nemeklējiet mani.” Vai pazudušais cilvēks būtu noslīcis?
Tika izsaukta smagā traktortehnika no Smiltenes MTS, kas strādāja trīs dienas, izceļot un izvelkot no ezera dzelmes milzīgus sen nogrimušu ozolu samelnējušus, saglumējušus celmus un stumbru fragmentus, milzīgu daudzumu dūņu, bet vairāk neko. Strantes ezera pārmeklēšanas gaitai sevišķi rūpīgi sekoja Smiltenes rajona partijas komitejas augstākie priekšnieki…
Gāja gadi, mainījās politiskās iekārtas, nomainījās cilvēku paaudzes, un tagad, 2020. gadā pajautājot vietējiem šīs paaudzes cilvēkiem par Strantes ezera noslēpumu, atliek skumji secināt, ka notikums ir izdzisis no šīs paaudzes cilvēku atmiņām.
Nobeidzot šo stāstu, kas man ir palicis spilgtā atmiņā, vēl jāpiemin, ka apmēram ap 1970. gadu viens brantēnietis Rīgā uz ielas it kā atpazinis pretim nākošajā cilvēkā sen pazudušo Jāni Liezeri, bet, saskatoties ar viņu, tajā pat acumirklī saņēmis no pretimnācēja brīdinājuma un klusēšanas žestu – pie lūpām pieliktu pirkstu, neticis pārmīts ne vārds un nācējs nemanāmi nozudis pūlī.
Vēl pēc nedaudziem gadiem Liezera Jāņa tuvākie kaimiņi saņēmuši slepenu ziņu, ka noteiktā naktī, līdzi ņemot lāpstu, klusi jāierodas Liezera Jāņa tēva mājā “Kalna Kauguros”. Uz turieni naktī ar smago automašīnu atvests šķirsts ar Jāņa Liezera mirstīgajām atliekām. Aizgājēja vēlēšanās bijusi tikt apglabātam tēva mājas dārzā, kas bijis izdarāms tikai slepus no nevēlamām acīm. Ziņu saņēmušie kaimiņi bijuši uzticami, saprotoši un tās nakts baigo piedzīvojumu pratuši paturēt pie sevis. Arī viņi – šie kaimiņi, latvieši, savas zemes kopēji – dzīvoja neziņā par savu nākotni, jo laiks bija tāds, kas varēja atnest visu ko, tikai ne mierīgu dzīvi ar gaišu skatu nākotnē.
Traģiskā notikuma laiks un tās paaudzes cilvēki jau gandrīz visi ir aizsaulē, tāpēc jūtu morālu pienākumu šo tālo un traģisko notikumu kā tā laika vēl dzīvā līdzgaitniece rakstiski saglabāt nākamajām paaudzēm, jo tas saistīts ar mūsu puses kluso, tomēr noslēpumaino Strantes ezeru.
Jāņa Liezera likteņa gaitas un nolemtība lai paliek viņa paša dvēseles dziļākajos atvaros, bet viņa mūža noslēpums – kāpēc pa tādu baigu ceļu aizgāja viens no mūsu puses tā laika gaišākajiem prātiem, cilvēks ar labu izglītību – tagad, brīvvalsts laikā, mums uzdod grūti risināmus jautājumus. Varbūt jau tolaik viņš labāk par citiem izprata tā laika bezspēcību, nolemtību, varbūt nojauta baiso nākotni… Tajos laikos cilvēkus ar gaišu prātu, radošām domām un stiprus savā garā varasvīriem nevajadzēja, tādi varēja viņus apdraudēt, tādēļ viņiem ar tādiem cilvēkiem nebija pa ceļam. Varbūt…
Jāni Liezeri atmiņā glabāju kā tīru un gaišu tēlu. Lai viņam mūžīgs miers un drošs patvērums tēva mājas dārzā zem paša stādītā zaļā dzīvības koka.
