Aizvadītajā ceturtdienā Valkas novada kultūras dzīvē bija īpašs notikums – pēc ilgāka laika notika vietējās literātes Tamāras Elziņas dzejas krājuma “Ārpus laika” atvēršanas svētki. Tos apmeklēja ne tikai kupls dzejas cienītāju skaits, bet arī tuvinieki, draugi un kolēģi.
Pasākuma vadītāja novada literārās apvienības projektu vadītāja Mārīte Magone atzīst, ka T. Elziņas vārds nav svešs grāmatu lasītājiem, jo jauniznākušais dzejas krājums nav pirmais literārais pieteikums. Kā uzskata M. Magone un daudzi lasītāji, T. Elziņas lielākā “izrāde” ir 2016. gadā iznākusī viņas dzimtas trīs paaudžu sieviešu likteņstāsts “Sieviete durvīs”.
Jauno dzejas krājumu papildina mākslinieces Gundas Sīmanes akvareļi. Pirmo reizi valcēnieši G. Sīmani kā vērā ņemamu mākslinieci atklāja 2018. gadā Valkas novadpētniecības muzejā apskatāmajā Sīmaņu dinastijas izstādē “Akvareļi”. Māksliniece glezno dabu un ziedus. Valkas mākslas skolas foajē izstādītie darbi galvenokārt tapuši audzēkņu radošo nometņu laikā. Arī T. Elziņa apmeklēja šo Sīmaņu ģimenes izstādi. Ieraudzījusi akvareli ar vecu ābeli un nodomājusi, ka tā ir tik līdzīga viņas dārza vecajai ābelei, tikpat vecai kā viņu māja.
“Gundas darbi izstaro mīlestību, un tas tik ļoti sasaucas ar maniem dzejoļiem. Mūs vieno arī līdzīgi pārdzīvojumi, tāpēc mākslinieci uzaicināju ar akvareļiem papildināt manus dzejoļus. Mākslas skolā mācījās mans dēls Gatis. Ticu, ka viņš juvelierēs tēva darbavietā, sēžot viņa krēslā,” atklāj grāmatas autore. Viņa atzīt, ka pēc vīra Modra aiziešanas ilgi sāpējusi sirds. “Paši mēs zinām, cik daudz mēs mīļam un tuvam cilvēkam pasakām vārdos par mīlestību. Arī steigā ir grūti izprast, ko saka otra cilvēka acis. Es neesmu nekāda dzejas rakstītāja. Tādā nozīmē kā dzejniece – sēdēšu pie rakstāmgalda un dzejošu. Pagājušā gada februārī vairākas reizes braucu uz Rīgu un, nesaprotot, kas mani ir apsēdis, galvā nepārtraukti skanēja vārsmas. Man nebija kur pierakstīt, rakstīju mobilajā telefonā. Grāmatas pirmajā daļā iekļautie dzejoļi visi ir veltīti manam vīram. Mēs abi esam valcēnieši, kopā gājuši pa vienu ielu, mācījušies vienā skolā, bet nebijām tā pazinušies. Viņa mammu biju redzējusi braucam garām ar divriteni. Modris par mani bija divus gadus vecāks. Skolā jau meitenes skatās uz vecākiem puišiem, bet mana pirmā mīlestība mācījās manā klasē. Tā bija līdz pašām skolas beigām. Ar šo mīlestību biju pilnīgi slima un pārņemta, tāpēc neskatījos ne pa labi, ne pa kreisi. Tā sanāca, ka tomēr saskatījāmies ar Modri, pirmo reizi satiekoties tepat Valkas estrādē. Aizgāju līdzi māsīcai, viņas draugam bija atnācis līdzi Modris. Grāmatā ir arī dzejolis par fokstrotu, kurā sajuka solis. Tas ir par mūsu pirmo deju. Viss ir uzrakstīts ļoti personiski. Kuros darbos gan nav personiskuma? Bez tā labs nekas nevar tapt. Krājumu nosaucu “Ārpus laika”. Modris aizgāja pēkšņi un vienā jūnija dienā pēkšņi man iestājās ziema. Es paliku ārpus laika. Pirmajā pusgadā traki darbojos, cerot, ka ar darbiem spēšu pārdzīvot sirdssāpes. Jo vairāk laiks iet, jo saprotu, ka skumjas kļūst dziļākas un ka nekur no tām nevaru aiziet. No vienas puses priecājos, ka man ar to ir jāsadzīvo. Sev esmu izdomājusi – mēs kopā kopām māju un tagad es kalpoju mājai, kurā dzīvojusi Modra mamma un tētis. Tas ir ļoti labi. Atvadoties teicu, ka es savas pēdas likšu viņa pēdās. Tā arī notiek. Patiesībā “Ārpus laika” ir tā mīlestība. Lai kādas ir skumjas, bez mīlestības mēs neesam stipri. Ja sajūtu šo mīlestību savās mājās, ja sajūtu no jums, kas ir atnākuši, cilvēkos, ar kuriem ikdienā sasveicinos, tad manai dzīvei rodas spēks,” cerīgi raugoties nākotnē, saka grāmatas autore.
Izlasot dzejas krājumā publicētos dzejoļus, top skaidrs, kā jūtas T. Elziņa. Viņa aicina visus, kuri vēlas savā īpašumā iegūt krājumu “Ārpus laika”, doties uz Valkas novada Centrālo bibliotēku un pieteikties grāmatai. Ja būs pieprasījums, autore pasūtīs atkārtotu metienu un to varēs iegādāties.
Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
